Mēs atradām kaut ko labāku

Pastāstījusi Fransisa del Rosario de Paesa

1988. gadā mēs kopā ar citiem ansambļiem uzstājāmies Medisonskvērgārdenā (Ņujorka). Mūsu grupu, kurā es dejoju, skatītāju tūkstoši uzņēma ar lielu atsaucību. Pirms daudziem gadiem tēvs bija darījis visu iespējamo, lai pavērtu man un maniem brāļiem ceļu uz panākumiem.

PATS būdams mūziķis, tēvs bija pamanījis, ka maniem septiņiem brāļiem ir muzikālas dotības, tāpēc viņš pārdeva mūsu māju un iegādājās mūzikas instrumentus un visu pārējo, kas bija nepieciešams, lai brāļi varētu izveidot muzikālu grupu. Tolaik mūsu ģimene dzīvoja Dominikānas pilsētā Igvejā, un es, dzimusi 1966. gadā, biju vēl maza meitene.

Manu brāļu pirmā uzstāšanās notika 1978. gadā Igvejas rātsnamā. Pēc tam viņi pārcēlās uz valsts galvaspilsētu Santodomingo. Brāļi sāka spēlēt un dziedāt jauna merenges * stila mūziku, kas iemantoja lielu popularitāti. Viņu grupa kļuva pazīstama ar nosaukumu Los Hermanos Rosario jeb Brāļi Rosario.

Man jau kopš bērnības bija sapnis kļūt par slavenu dejotāju, tāpēc es ļoti gribēju pievienoties brāļiem. Kādā pasākumā mans brālis Pepe, Los Hermanos Rosario vadītājs, uzaicināja mani parādīt savu prasmi, sacīdams: ”Fransisa ir jaunākā no manām māsām, viņa labi dejo.” Publikai mans priekšnesums patika, tāpēc es izmantoju izdevību un pateicu Pepem, ka vēlos kļūt par dejotāju un uzstāties kopā ar grupu. Tā kopš 16 gadu vecuma es sāku koncertēt Los Hermanos Rosario sastāvā.

Panākumi un slava

Iepriekš bija bijušas merenges grupas, kurās sievietes dziedāja, bet vēl nekad nebija redzēts, ka vīriešu ansambļa priekšā sieviete dejotu. Es izdomāju pati savus dejas soļus, un mans dejošanas stils kļuva populārs, iegūstot nosaukumu a lo Francis Rosario.

Mūsu repertuārā bija dziesma ”Cumandé”, un tajā bija vārdi ”Y ahora todo el mundo como Francis Rosario” (”Un tagad visi dara kā Fransisa Rosario”). Kad klausītāji izdzirdēja šos vārdus, viņi parasti mēdza atdarināt manu dejošanas stilu. Citreiz viņi paši nedejoja, bet sēdēja uz grīdas un noraudzījās, kā to daru es. Ar laiku es kļuvu tik slavena, ka pietika tikai ar manu fotogrāfiju, lai visiem būtu skaidrs, ka koncertēs grupa Los Hermanos Rosario.

Kad es sāku uzstāties kopā ar saviem brāļiem, grupai pievienojās vēl vairāki mūziķi, tostarp arī trīs brāļi ar uzvārdu Paesi. Viens no viņiem, Roberto, kas spēlēja trompeti, vēlāk kļuva par manu vīru. Brāļu Paesu pievienošanās sekmēja grupas tālākos panākumus, un mēs arvien biežāk saņēmām uzaicinājumus uzstāties Santodomingo televīzijā un sniegt koncertus citās valstīs.

1988. gadā mēs devāmies koncertturnejā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu.  Šīs turnejas laikā mēs piedalījāmies arī sākumā minētajā koncertā Medisonskvērgārdenā. Tajā uzstājās daudzas populāras merenges grupas, taču neviena no tām neguva tik lielus panākumus kā mēs. Pēc tās reizes koncertu organizētāji mūsu uzstāšanos vienmēr lika programmas nobeigumā. Mans dejošanas stils guva arvien lielāku ievērību un popularitāti merenges cienītāju vidū. Strauji palielinājās arī mūsu ierakstu noiets.

Koncertturneju laikā mēs apceļojām daudzas valstis — Ekvadoru, Kirasao, Kolumbiju, Panamu, Puertoriko, Spāniju, Vāciju un citas, un drīz Los Hermanos Rosario kļuva par vienu no slavenākajiem ansambļiem visā Latīņamerikā. Dejošana, skatuve un tērpi bija viss manas dzīves saturs.

Kad vēl nebiju precējusies, es mēdzu teikt, ka vīrieti, kuram patikšu es, bet kuram nepatiks dejošana, es atstāšu ātrāk nekā dejošanu. Taču pienāca laiks, kad prioritātes manā dzīvē sāka mainīties.

Apzināmies savas garīgās vajadzības

1991. gadā, neilgi pēc tam, kad biju apprecējusies ar Roberto, mēs sniedzām koncertus Kanāriju salās. Mana vīra brālis Fredijs, kas arī spēlēja mūsu grupā, nesen bija sācis mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, un viņam vienmēr bija līdzi liecinieku publikācijas.

Kādu dienu es Fredija istabā ieraudzīju grāmatu Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz Zemes un sāku to šķirstīt. Manu uzmanību piesaistīja nodaļa ”Kas ir elle?”. Māte man bija stāstījusi, ka cilvēki, kas dara ļaunu, degs elles ugunīs, tāpēc man bija bail no elles.

Pēc dažām nedēļām, joprojām atrodoties Kanāriju salās, es pieredzēju spontāno abortu. Kad mani aizveda uz slimnīcu, es palūdzu Roberto, lai viņš aizņemas no Fredija grāmatu, ko biju redzējusi viņa istabā. Man bija nodoms to izlasīt, kamēr gulēšu slimnīcā. Grāmata man ļoti patika. No tās es uzzināju daudz jauna — arī to, ka saskaņā ar Bībeli elle ir nevis mocību vieta, bet cilvēces kopējais kaps un ka Dievam nekad nav bijis nodoma kādu mocīt. (Jeremijas 7:31.) Mani dziļi iespaidoja Bībeles mācība, ka mirušie vispār neko nejūt un neapzinās. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.)

Pēc atgriešanās Dominikānā Fredijs palūdza, lai mūs apmeklē kāds no Jehovas lieciniekiem. Kad mans vīrs izdzirdēja par Bībelē sniegto cerību uz mūžīgu dzīvi paradīzes apstākļos, arī viņam radās interese par garīgiem jautājumiem. (Psalms 37:29; Lūkas 23:43.) Galu galā mēs izteicām vēlēšanos mācīties Bībeli.

Nosakām savā dzīvē jaunas prioritātes

Bībeles zināšanu ietekmē mans viedoklis par darbu, kuru es tik ļoti mīlēju, sāka mainīties. Manu domāšanu sāka ietekmēt Bībeles principi. (Romiešiem 12:2.) Atkal un atkal  es domāju: ”Vai tas ir pareizi, ka tik daudzu cilvēku priekšā es uzstājos ar šāda veida dejošanu? Es negribu to darīt.” Griezdamās ar lūgšanām pie Dieva, es sacīju: ”Lūdzu, palīdzi man atrast risinājumu!” Kad izstāstīju par savām bažām Roberto, viņš man piekrita. ”Esi pacietīga, mīļā,” vīrs mani mierināja. ”Tu atstāsi ansambli pirmā, bet es tev sekošu.”

Tad man atkal iestājās grūtniecība, un, tā kā dejot es līdz ar to nevarēju, man radās iespēja daudz biežāk apmeklēt kristiešu sapulces Valstības zālē. Gan man, gan Roberto, kas arī nāca uz sapulcēm, tas deva garīgu spēku un palīdzēja saprast, cik vērtīgi ir pulcēties kopā ar Jehovas tautu. Mēs apzinājāmies, ka mūsu tālākai garīgai izaugsmei ir nepieciešamas pamācības un uzmundrinājums, ko varam saņemt kristiešu sapulcēs. (Ebrejiem 10:24, 25.) Pat tad, kad darba dēļ atradāmies ārpus Dominikānas, mēs meklējām Valstības zāli un apmeklējām tajā sapulces.

Pēc bērna piedzimšanas es atgriezos darbā, taču mana sirds jau bija citur. Tas skatītājiem nepalika nepamanīts, un prese sāka mani kritizēt. Man bieži uzdeva jautājumu: ”Kāpēc jūs vairs nedejojat tā kā iepriekš?” Es neatlaidīgi lūdzu Jehovu, lai viņš man palīdz pēc iespējas mierīgi atrisināt šo situāciju. Pirms kāda laika es biju kļuvusi par ansambļa līdzīpašnieci, un man negribējās nonākt konfliktā ar brāļiem.

Kad man atkal iestājās grūtniecība, es pateicu Rafam, kas pēc Pepes nāves bija kļuvis par grupas vadītāju, ka vēlos pavadīt vairāk laika ar bērniem un darbā vairs neatgriezīšos. Viņš atbildēja, ka varu darīt tā, kā pati uzskatu par labāku. Neviens no maniem brāļiem nekad nav pretojies tam, ka mācos Bībeli, un par to es viņiem esmu ļoti pateicīga.

Jauna dzīve, kas veltīta kalpošanai Jehovam

1993. gadā es beidzu dejotājas karjeru, kas bija ilgusi desmit gadus, un pilnībā veltīju savu dzīvi kalpošanai Jehovam. Es kļuvu par Dieva Valstības labās vēsts sludinātāju, un, kad arī Roberto atstāja grupu, mēs 1994. gadā kristījāmies. (Mateja 24:14.) Par Jehovas lieciniekiem kļuva arī Roberto brāļi Fredijs un Hulio un vēl viens Los Hermanos Rosario dalībnieks Manvels Peress. Viņi visi joprojām uzticīgi kalpo Jehovam.

Daudzi nesaprata, kāpēc es atstāju darbu izklaides sfērā, ja reiz tas man bija tik ļoti paticis. Daži, līdzīgi kā kāds slavens Dominikānas televīzijas producents, uzskatīja, ka tas ir tikai uz laiku. ”Tāpat kā visiem māksliniekiem, viņai beigsies šis posms, un viņa atgriezīsies grupā,” viņš paredzēja. Bet tā nenotika. Es biju pilna apņēmības tik lielā mērā kalpot Jehovam, cik vien tas ir iespējams.

Tagad mums ir trīs bērni: Ketija, Roberto un Obeds. Mēs cenšamies viņiem mācīt, ka galvenās dzīvē ir nevis materiālās, bet garīgās vērtības. Ņemot vērā savu pieredzi, mēs varam ar pārliecību viņus brīdināt par pasaules negatīvo ietekmi un dot viņiem drošu vadību. Mūsu ģimeni ļoti labvēlīgi ir ietekmējis tas, ka mēs katru nedēļu kopā mācāmies Bībeli. Lai gan tagad pasaulē arvien vairāk ģimeņu sašķeļas, mums šīs regulārās nodarbības ir palīdzējušas palikt vienotiem.

Mēs esam centušies bērnus mācīt tā, lai Jehova viņiem kļūtu par reālu personu, kam viņi var uzticēties. (Salamana Pamācības 3:5, 6; Ebrejiem 11:27.) Tāpat mēs ar savu piemēru esam rādījuši, cik svarīgi ir apmeklēt kristiešu sapulces un tajās piedalīties. Redzēt, kā mūsu bērni garīgi progresē, ir neizmērojams atalgojums par mūsu pūlēm. Pēdējos divus gadus es kalpoju par palīgpionieri, kā Jehovas liecinieki sauc sludinātājus, kas pavada vismaz 50 stundas mēnesī, daloties ar citiem Bībeles zināšanās. Un mans vīrs jau gandrīz desmit gadus ir kristiešu draudzes vecākais.

Es joprojām uzskatu, ka merenge ir brīnišķīga deja — tāda, kāda tā bija kādreiz. Diemžēl mūsdienās populārās merenges formas visai atšķiras no šīs dejas tradicionālā varianta. Tāpēc kristiešiem jābūt uzmanīgiem, izvēloties, kādu merenges mūziku klausīties.

 Nekas nav vērtīgāks par kalpošanu Jehovam

Pasaule mums piedāvā daudz ko, bet ir labi atcerēties, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Mūzikas industrija var izskatīties ļoti pievilcīga un nekaitīga, bet patiesībā tā nav. Daudzi, kas darbojas šajā industrijā, lieto narkotikas un dzīvo netikumīgi. Piedalīšanās izklaides pasākumos nereti nozīmē sadarbību ar cilvēkiem, kas dzīvo vienai dienai un neuztraucas par savu sirdsapziņu. (1. Korintiešiem 15:33.)

Mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka vērtīgākais, ar ko cilvēks var nodarboties, ir kalpošana Jehovam. Es joprojām atceros tukšuma sajūtu, kāda mani pārņēma, kad atgriezos viesnīcā pēc viena no lielākajiem koncertiem, kādos bijām piedalījušies. Tagad es saprotu, ka citādi nemaz nevarēja būt, jo mēs nebijām apmierinājuši savas garīgās vajadzības, kas ir pašas svarīgākās. (Mateja 5:3.)

Tagad mūsu mērķis ir iepriecināt mūsu Radītāju, un viens veids, kā to darīt, ir sludināt cilvēkiem labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 24:14; Apustuļu darbi 20:35.) Šis darbs mūsu ģimenei ļauj izjust prieku un gandarījumu. Mēs esam no sirds pateicīgi, ka varam piederēt pie Dieva tautas un atrast tajā īstus draugus — mūsu garīgos brāļus un māsas —, ar kuriem mūs vieno brīnišķīgā cerība uz mūžīgu dzīvi Dieva jaunajā pasaulē. (Marka 10:29, 30; 2. Pētera 3:13; Atklāsmes 21:3, 4.)

Darbojoties izklaides industrijā, mēs saņēmām labu atalgojumu. Bet, iepazinuši Dievu Jehovu, mēs ieguvām garīgas bagātības, kas ir nesalīdzināmi vērtīgākas par jebkādiem materiāliem labumiem. Mēs esam ļoti laimīgi, ka varam kalpot Dievam, kas īsteno savus nodomus un aicina uz viņu paļauties. (Psalms 37:3.) Mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka esam atraduši kaut ko daudz labāku par slavu un bagātību, un mēs lūdzam Jehovu, lai viņš palīdz mūsu ģimenei pildīt viņa gribu mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 21. lpp.]

Kopā ar citiem ”Los Hermanos Rosario” dalībniekiem manas karjeras sākumā

[Attēls 21. lpp.]

Uzstāšanās Ņujorkā ap 1990. gadu

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu ģimene pie Valstības zāles

[Attēls 23. lpp.]

Ielogojumā: mācāmies Bībeli ģimenes lokā