Zemūdens ”putekļsūcēji”

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Zemūdens ”putekļsūcēji”

No Atmostieties! korespondenta Fidži

”[Tie] slīd pa jūras dibenu pulksteņa stundu rādītāja ātrumā vai ēdas cauri dūņām, kas bagātas ar organiskajām vielām. Tie ir visur — sākot ar plūdmaiņu zonu un beidzot ar tumšajām okeāna dzīlēm. Kā miniatūru gnu ganāmpulks tie klejo dziļjūras līdzenumu ganībās, barodamies ar organisko atlieku sniegu, kas sasnidzis no augšas.” (Filips Lamberts, Karaliskā Britu Kolumbijas muzeja kurators.)

VARBŪT liekas dīvaini, ka tādi necili radījumi kā jūrasgurķi kādam spēj raisīt poētiskas asociācijas. Daži domā, ka jūrasgurķi daudz neatšķiras no bezgalvainām gumijas desām. Taču par spīti neizskatīgajai ārienei jūrasgurķiem, ko sauc arī par holotūrijām, piemīt daudz apbrīnojamu īpašību.

Jūrasgurķu ”sasniegumi”

Jūrasgurķi tiek atzīti par jūraszvaigžņu un jūrasežu radiniekiem. Pēc izskata tie atgādina bezčaulainos jūras kailžaungliemežus, taču šī līdzība ir tikai ārēja. Līdz šim ir konstatētas vairāk nekā 1100 jūrasgurķu sugu. Lielākā daļa no tām, arī ēdamie jūrasgurķi, izskatās pavisam neievērojami, tomēr ir arī tādas sugas, kas var lepoties ar košām krāsām un dekoratīviem rakstiem. Daudzām sugām ir pumpaina āda, kas tos padara sevišķi līdzīgus īstiem gurķiem.

Daži jūrasgurķi ir mērāmi milimetros, turpretī citi sasniedz pat 5 metru garumu. Tomēr vairākums ir 10 līdz 30 centimetrus gari. Tiek lēsts, ka 8000 metru dziļumā jūrasgurķi veido vairāk nekā 90 procentus no visas dzīvo radījumu masas, un dažās okeāna dziļvagās tie ir dominējošie organismi. Lielākā daļa jūrasgurķu dzīvo uz grunts, bet vairākas dziļūdens sugas spēj arī brīvi peldēt.

Jūrasgurķus var sastapt visos pasaules okeānos, kur tie barojas ar organiskajām atliekām. Gluži kā nenogurdināma putekļsūcēju armija, tie attīra jūras dibena dūņas, aprīdami lielu daudzumu nogulšņu, izfiltrēdami no tām organiskās daļiņas un atstādami aiz sevis tīras smiltis. Vienā pašā koraļļu rifa hektārā var dzīvot ap pieciem tūkstošiem jūrasgurķu.

Jūrasgurķi pārtiek no mikroorganismiem un detrīta, kas guļ okeāna dibenā vai ko nes garām straume. Ap muti tiem ir līdz 30 taustekļu, kuru galos ir īpaši nervu galu veidojumi, un ar to palīdzību jūrasgurķi sajūt un satver barības daļiņas. Šos taustekļus jūrasgurķis pēc kārtas iebāž mutē un ”nolaiza” un tad turpina barības meklējumus.

Dažiem jūrasgurķiem ir neparasti ”apakšīrnieki” — zivis un citi jūras radījumi, kas dzīvo sava saimnieka zarnu traktā un naktī izlien ārā, lai barotos. Starp šiem ”apakšīrniekiem” ir 27 pērļzivju sugas (Carapidae dzimta). Ir novērots, ka briesmu gadījumā tās steidzīgi ielien atpakaļ savā dzīvajā patvērumā. Dažkārt šīs zivis barojas ar sava saimnieka reproduktīvajiem un elpošanas orgāniem, taču jūrasgurķim no tā liels ļaunums neceļas, jo tas spēj reģenerēt zaudētos audus.

Atjautīga pašaizsardzība

Ja gadās pamanīt jūrasgurķi, ir vērts to papētīt tuvāk, tomēr saskarē ar šo dzīvnieku jābūt piesardzīgam. Šiem jūras ”putekļsūcējiem” netrūkst dažādu viltīgu triku, ko likt lietā, ja tie jūtas apdraudēti. Piemēram, daži jūrasgurķi izšļāc garu, lipīgu pavedienu kūli, kas apvijas ap uzbrucēju vai novērš tā uzmanību. Lipīgā viela ātri sacietē, un, ja tā ir tikusi matos kādam neveiksmīgam peldētājam, viņam visdrīzāk nekas cits neatliks kā nogriezt saķepušos kumšķus.

Citi jūrasgurķi ražo indīgu vielu — holoturīnu —, kas daudzām zivīm ir nāvējoša. Jāuzmanās, lai šis toksīns neiekļūtu acīs, un tas var izraisīt izsitumus uz ādas, bet citādi, šķiet, tas cilvēkiem ir nekaitīgs. Jau paaudzēm ilgi zvejnieki ir izmantojuši jūrasgurķu indi, lai nonāvētu vai apdullinātu zivis, un tā arī palīdz atbaidīt haizivis. Zinātniski pētījumi liecina, ka jūrasgurķu toksīni varētu būt noderīgi pretvēža medikamentu un citu medicīnisku preparātu ražošanā. Alternatīvajā medicīnā dažādus jūrasgurķu ekstraktus lieto, lai ārstētu artrītu, veicinātu skrimšļu atjaunošanos un pazeminātu asinsspiedienu. No jūrasgurķiem iegūst arī vitamīnus un minerālvielas.

Bet, ja jūrasgurķim draud sevišķi lielas briesmas, tam ir krājumā vēl kāds pārsteigums. Ja jūs to mēģināsiet izkustināt, jūrasgurķis vārda tiešā nozīmē var izgāzt sev zarnas — tas ņem un izmet laukā savus iekšējos orgānus. Tik krasas reakcijas šokēti, jūs varbūt brīnīsieties, ko gan jūs tādu izdarījāt, ka nabaga radījums ņēma tik bēdīgu galu. Taču neuztraucieties! Visticamāk, jūrasgurķis nepavisam nav pagalam — šķietamā pašnāvība ir tikai unikāls pašaizsardzības paņēmiens. Dažu nedēļu laikā šis apbrīnojamais dzīvnieks ataudzēs zaudētos orgānus.

Joprojām pieprasīti

Gan mērenās joslas, gan tropu ūdeņos daudzi joprojām nodarbojas ar seno amatu — jūrasgurķu zveju. Daži nirēji ir gatavi pat uz nopietnu risku, lai tikai iegūtu lielāku lomu. Tāpat kā agrākajos gadsimtos, arī mūsu dienās lielākā daļa jūrasgurķu nonāk Ķīnā un citās austrumu zemēs. Nozvejotos jūrasgurķus vāra sālsūdenī, izķidā, kūpina un pēc tam kaltē saulē, un tad tie ir gatavi pārdošanai. Mūsdienās jūrasgurķus mēdz tirgot arī saldētus.

Vai jūrasgurķi kādreiz nonāks arī jūsu galdā? Nav izslēgts. Bet, kaut arī tos sauc par gurķiem, salātiem tie tomēr nederēs. Termiski apstrādāti, jūrasgurķi kļūst želejveidīgi un gandrīz caurspīdīgi. Jūrasgurķus mēdz izmantot zupu iebiezināšanai un to garšas bagātināšanai. Fidži salās tradicionāls ēdiens ir jūrasgurķi kokosriekstu pienā. Šādi pagatavoti jūrasgurķi ir stingri un garšīgi, un to garša atgādina zivis.

Taču šie pieticīgie un neuzkrītošie radījumi nav tikai garda jūras velte. Mēs esam jūrasgurķiem pateicību parādā par lielo darbu, ko tie veic, nemitīgi uzturēdami tīrību jūrās un okeānos. Vienalga, vai mēs tos saucam par jūrasgurķiem vai holotūrijām, šie apbrīnojamie zemūdens ”putekļsūcēji” bez vārdiem nes slavu savam Radītājam. (Psalms 104:24, 25.)

[Papildmateriāls/Attēli 24. lpp.]

Jūrasgurķu īpatnības

▪ Jūrasgurķiem ir visai neparasta elpošanas sistēma. Ūdens pa ānusu tiek ievilkts zarnu traktā, un skābeklis tiek absorbēts caur divu sazarotu elpošanas caurulīšu sieniņām. Dažas dziļūdens sugas absorbē skābekli ar visu ķermeņa virsmu, un jūrasgurķi mēdz elpot pat ar kāju ādu.

▪ Kaulu vietā jūrasgurķiem ir sīciņas kalcija karbonāta plātnītes, kas ir viens no faktoriem, kurš nosaka šiem dzīvniekiem raksturīgo, gurķim līdzīgo izskatu. Aplūkojot plātnītes elektronu mikroskopā, var redzēt, ka tie ir apbrīnojami riteņveidīgi, enkurveidīgi vai āķveidīgi veidojumi, kas iegremdēti jūrasgurķu ādā un padara to sīkstu un elastīgu. Katrai sugai šīs plātnītes ir unikālas, tāpēc tās noder sugu identifikācijai.

▪ Jūrasgurķi pārvietojas ar hidrauliskas sistēmas palīdzību. Šo dzīvnieku ambulakrālā sistēma, ko veido kanāli, tvertnes un vārstuļi, sinhroni darbina vairākus simtus cauruļveida kājiņu. Tvertnēm izplešoties un saraujoties, ūdens tiek iesūknēts kājiņās un atkal atsūknēts no tām, un tā šīs kājiņas tiek kustinātas un jūrasgurķis pārvietojas vajadzīgajā virzienā.

▪ Jūrasgurķi parasti vairojas ar ārējās apaugļošanās palīdzību, un to brīvi peldošie kāpuri apmetas jūras dibenā. Taču zinātnieki ir konstatējuši, ka dažas sugas izmanto kādu radikālāku metodi. Šo sugu jūrasgurķi pārdalās šķērsām uz pusēm, un katra puse pēc tam pieaudzē klāt trūkstošās daļas. Lai īstenotu šo bezdzimumvairošanās paņēmienu, katrai pusei jāveic pamatīga audu reorganizācija.

[Norādes par autortiesībām]

No augšas uz leju: Courtesy Bruce Carlson, Georgia Aquarium; courtesy of UC Museum of Paleontology, www.ucmp.berkeley.edu; © Houseman/BIODIDAC; Ocean Sky Diving, Hong Kong

[Attēls 23. lpp.]

Jūrasgurķis izlaiž lipīgus aizsardzības pavedienus

[Attēls 23. lpp.]

Daudziem jūrasgurķiem ir pumpaina āda

[Attēls 23. lpp.]

Jūrasgurķis barojoties iebāzis mutē vienu no taustekļiem

[Attēli 25. lpp.]

Tradicionālais Fidži ēdiens — jūrasgurķi kokosriekstu pienā

[Norāde par attēla autortiesībām 22. lpp.]

http://www.JohnHarveyPhoto.com

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

ATMOSTIETIES!