Lopu gārnis — cilvēku un dzīvnieku draugs

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

TĀ LAIKAM ir bijusi viena no pašām miermīlīgākajām kolonizācijām, kādas jebkad pieredzētas. Neizskanēja neviens šāviens, un netika izlieta ne lāse asiņu. Neviena vietējā tauta netika apspiesta, un nevienas zemes bagātības netika izlaupītas. Tomēr kolonizatori neatlaidīgi izplatījās, ieņemdami vienu zemi pēc otras.

Šī ekspansija notika 20. gadsimtā, taču daudziem tā palika nepamanīta, jo jaunie kolonizatori bija putni. Runa ir par lopu gārņiem jeb, ja lietojam zinātnisko nosaukumu, Bubulcus ibis, kas šobrīd dzīvo piecos kontinentos.

Bezprecedenta gadījums

Gadsimtiem ilgi lopu gārņi bija mājojuši galvenokārt tropiskajā Āfrikā, bet apmēram pirms simt gadiem tie sekmīgi kolonizēja Dienvidāfriku. Dažos avotos minēts, ka 20. gadsimta 30. gados Atlantijas okeānu šķērsoja pietiekami liels skaits lopu gārņu, lai šie putni iedzīvotos arī Dienvidamerikā. 20. gadsimta vidū tie bija sasnieguši arī Floridu, un kādus desmit gadus vēlāk to areāls jau pletās no Kanādas līdz Argentīnai. ”Ja lopu gārnis.. ir ieradies Jaunajā pasaulē, tikai savu spārnu un vēja nests,” 1954. gadā rakstīja Rodžers Petersons, ”tad tas ir vienīgais vēsturē zināmais Vecās pasaules putns, kam bez cilvēku palīdzības izdevies iedzīvoties kontinentālajā Amerikā.”

Patlaban ornitologi ir nonākuši pie secinājuma, ka lopu gārnis tiešām ir ieradies Amerikā pats saviem spēkiem. Ir aprēķināts, ka ar valdošo pasātu vēju palīdzību gārnis okeānu, kas šķir Rietumāfriku no Dienvidamerikas, var šķērsot aptuveni 40 stundās. Un Atlantijas okeāns nav vienīgais šķērslis, ko šie putni ir pārvarējuši. Lidojot austrumu virzienā, tie ir nonākuši Jaunzēlandē. Vienlaikus lopu gārņi ir izplatījušies gandrīz visā Eirāzijā, kur tie tagad ir sastopami no Pireneju pussalas līdz pat Japānai.

Vietās, kur klimats ir pietiekami silts, lopu gārņi ir kļuvuši par nometniekiem, turpretī tur, kur ziemas ir bargas, tie uzturas tikai vairošanās periodā, bet pēc tam dodas ziemot uz siltajām zemēm. Lopu gārņu tālie ceļojumi turpinās, un šie putni regulāri tiek novēroti nomaļās Klusā okeāna salās un pat Antarktikā.

Panākumu atslēga

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc lopu gārņi ir tā izplatījušies, ir šo putnu spēja pielāgoties un saikne ar cilvēkiem, jo īpaši ar lopkopjiem. Lielākā daļa gārņu barojas ar ūdens iemītniekiem, turpretī lopu gārņi dod priekšroku kukaiņiem. Šos gārņus visbiežāk var redzēt liellopu sabiedrībā, lai gan tie mēdz sekot arī ziloņiem, ķenguriem, traktoriem un pat meža ugunsgrēkiem — jebkam, kas iztraucē kukaiņus, ar kuriem tie barojas.

Protams, lopu gārņi var sameklēt barību arī bez citu palīdzības, taču liellopi šiem spārnotajiem medniekiem noder par lieliskiem dzinējiem. Smagnēji soļodami pa ganībām, lopi iztraucē sienāžus, mušas, vaboles un citus kukaiņus. Vērīgie gārņi staigā lopiem līdzi un ķer kukaiņus, kas lido uz viņu pusi. Tā lopi palīdz  gārņiem gan atrast, gan notvert laupījumu — pēc kāda aprēķina, divus trīs kukaiņus minūtē. Ornitologi lēš, ka sadarbība ar lopiem gārnim ļauj par 30 procentiem samazināt enerģijas patēriņu, turklāt noķerto kukaiņu skaits palielinās par 50 procentiem.

Noderīgi medību partneri nav vienīgais faktors, kas lopu gārņiem ir palīdzējis sekmīgi kolonizēt lielu daļu pasaules. Gārņiem piemīt liela izturība. To spārnu vēzieni varbūt izskatās mazliet neveikli, ja salīdzina, piemēram, ar pīļu vai baložu enerģisko taisnvirziena lidojumu. Tomēr lopu gārņi spēj pārvarēt tādu šķērsli kā Sahāru, un, kā jau bija minēts iepriekš, tiem ir izdevies nolidot arī tos četrus tūkstošus kilometru, kas šķir Rietumāfriku no Dienvidamerikas.

Lopu gārņiem piemīt īsts klejotāju gars, kas arī ir veicinājis šo putnu ekspansiju. Kurš gan cits kukaiņēdājs putns — turklāt, kā liekas, aiz tīrās ziņkāres — iedrošinātos doties tik tālu uz dienvidiem, ka nokļūtu līdz pat neviesmīlīgajai Antarktikai?

Savos tālajos klejojumos lopu gārņi gandrīz visur ir atraduši sev piemērotu vidi. Lai kurā kontinentā tie nonāktu, visur priekšā bija cilvēki, kas, nodarbodamies ar lauksaimniecību, lielas zemes platības bija pārvērtuši vai nu par ganībām, vai par apūdeņotiem laukiem, kur čum un mudž kukaiņi. Tik labvēlīgos apstākļos lopu gārņi gāja vairumā un apguva aizvien jaunas zemes.

Labums kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem

Tā kā lopu gārņi ir koši balti, sabiedriski putni un tie labprāt uzturas liellopu tuvumā, tos ir viegli pamanīt un vērot. Sniegbalto gārņu bari, kas lidinās pār līdzenumiem, ne tikai izdaiļo ainavu, bet arī palīdz apkarot bīstamus kaitēkļus. Tanzānijā reiz tika novērots aptuveni 40 tūkstošus putnu liels gārņu bars, kas barojās ar milzīgiem siseņu pulkiem. Daži lauksaimnieki lopu gārņus uzskata par tik derīgiem putniem, ka viņi ir ieviesuši tos savās saimniecībās, lai putni viņiem palīdzētu apkarot kaitēkļus, kas apdraud ražu. Viens gārnis spēj apēst vairāk nekā 600 sienāžu, siseņu un circeņu dienā.

Gārņu bara klātbūtne nāk par labu arī lopiem, jo putni apēd mušas un citus kukaiņus, kas pastāvīgi nomoka lielos dzīvniekus. Izskatās, it kā lopi saprastu, ka gārņi ir to draugi, jo tie neko neiebilst, ja kādam bezbailīgam gārnim ienāk prātā brīdi pavizināties uz to muguras.

Sabiedriski putni

Gan ligzdojot, gan atpūšoties, gan barojoties lopu gārņi priekšroku dod sabiedriskam dzīvesveidam. Tie vij ligzdas kokos, kuros tie labprāt ļauj apmesties arī citiem gārņiem un stārķiem. Ligzdošana kolonijās acīmredzot palīdz aizsargāties pret plēsējiem, un visiem ”komunālā dzīvokļa” kaimiņiem tiek savs labums. Kolonijās vienmēr valda kņada un troksnis. Tā kā gārņi nekautrējas čiept zarus no kaimiņu ligzdām, ik pa laikam starp putniem izceļas skaļas ķildas. Vieni gārņi snaiksta kaklus, pārliekušies pār ligzdas malu, citi pārmeklē zemi zem koka, lasīdami noderīgus zarus, kas nokrituši no augšas. Stārķi un citu sugu gārņi, kas apmetušies augstākajos zaros, parasti nepievērš nekādu uzmanību apkārtējai jezgai.

Riesta laikā lopu gārņi mēdz staipīt kaklu, klabināt knābi un demonstrēt dzeltenās spalvas, kas tos grezno šajā periodā. Vēlāk, kad putni jau perē, vienam no tiem atgriežoties ligzdā, otrs to sveic ar īpašu apsveicināšanās rituālu, izplešot savas muguras spalvas. Šīs izrādes ir viegli novērot, jo lopu gārņi daudz neuztraucas par cilvēku klātbūtni.

Vienalga, vai jūs viesojaties kādā Āfrikas safari parkā vai ceļojat pa Ziemeļamerikas lopkopības rajoniem, vai braucat gar Āzijas rīsa laukiem, visur jums ir iespēja ieraudzīt šos pievilcīgos putnus. Varbūt jūs tos redzēsiet klejojam starp ziloņu kājām vai dižmanīgi jājam uz vēršu mugurām, bet varbūt tie saulrietā lidos mājup uz savām nakšņošanas vietām. Lai kurā pasaules malā lopu gārņi dzīvotu, tie ne tikai priecē mūsu acis, bet arī izdara noderīgu pakalpojumu gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, un tos pelnīti var nosaukt par vieniem no miermīlīgākajiem ”kolonizatoriem” pasaulē.

[Attēli 14., 15. lpp.]

 Lopu gārņi ir kolonizējuši piecus kontinentus un vienlīdz labi jūtas kā ziloņu, tā govju sabiedrībā

Gajāna

Austrālija

Kenija

Amerikas Savienotās Valstis

Spānija

[Norāde par autortiesībām]

© Joe McDonald