”Mēs atceramies.. ķiplokus!”

No Atmostieties! korespondenta Dominikānas Republikā

JA JŪS atrastos tālu no mājām un jūs mocītu izsalkums, ko jūs vislabprātāk gribētu ēst? Varbūt jūs ilgotos pēc svaigiem augļiem un dārzeņiem, ko mēdz audzēt jūsu dzimtajā pusē, vai varbūt prātā nāktu kāds sulīgs gaļas vai zivs sautējums, ko tik brīnišķīgi prot gatavot jūsu māte. Bet vai doma par ķiplokiem jums liktos kārdinoša?

Kad senie izraēlieši pirms kādiem trīsarpus tūkstošiem gadu klejoja Sinaja tuksnesī, viņi sacīja: ”Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus!” (4. Mozus 11:4, 5.) Viņi ilgojās pēc ķiplokiem. Senajiem ebrejiem tik ļoti garšoja ķiploki, ka, pēc nostāstiem, viņi pat esot paši sevi dēvējuši par ķiploku ēdājiem.

Bet kā tas nācās, ka izraēliešiem tik ļoti bija iegaršojušies ķiploki? Tajos 215 gados, ko izraēlieši nodzīvoja Ēģiptē, šie garšaugi bija viņu ēdienkartes sastāvdaļa. Arheologu atradumi liecina, ka ēģiptieši bija kultivējuši ķiplokus jau ilgi pirms tam, kad Jēkabs un viņa dzimta pārcēlās uz Ēģipti. Sengrieķu vēsturnieks Hērodots raksta, ka Ēģiptes pārvaldnieki iepirkuši lielu daudzumu sīpolu, redīsu un ķiploku, lai ēdinātu vergus, kas tika nodarbināti piramīdu būvē. Ķiplokiem bagātais uzturs, kā likās, vairoja strādnieku spēku un izturību. Kad tika apglabāts faraons Tutanhamons, starp daudzajām vērtīgajām lietām, ko ēģiptieši viņam deva līdzi kapā, bija arī ķiploki. Protams, mirušajiem no ķiplokiem nav nekāda labuma, turpretī dzīvajiem gan tie ir ļoti noderīgi.

Iedarbīgs ārstniecības līdzeklis

Jau kopš seniem laikiem ārsti ir izmantojuši ķiplokus savu pacientu dziedināšanā. Pirms daudziem gadsimtiem sengrieķu ārsti Hipokrats un Dioskorīds tos ieteica lietot gremošanas traucējumu, lepras, audzēju, brūču, infekciju un sirds slimību gadījumā. 19. gadsimtā franču ķīmiķis Luijs Pastērs pētīja ķiplokus un aprakstīja to antiseptiskās īpašības. 20. gadsimtā slavenais ārsts un misionārs Alberts Šveicers Āfrikā ar ķiploku palīdzību ārstēja amebiālo dizentēriju un citas slimības. Kad Otrā pasaules kara gados padomju armijas ārstiem pietrūka moderno medikamentu, viņi ievainotos kareivjus ārstēja ar ķiplokiem, tāpēc ķiploki pat tika iesaukti par krievu penicilīnu. Nesenā pagātnē zinātnieki ir pētījuši ķiploku labvēlīgo ietekmi uz asinsrites sistēmu.

Ķiplokiem neapšaubāmi ir liela vērtība kā uzturā, tā medicīnā, un to smarža un garša patiesi ir unikāla. Kur ķiplokus sāka kultivēt? Daļa botāniķu uzskata, ka ķiploku dzimtene ir centrālā Āzija, no kurienes tie ir izplatījušies pa visu pasauli. Iepazīsimies ar kādu skaistu vietu rietumu puslodē, kur ķiploki ir ļoti populāri.

Konstansas ķiploki

Kalnu ieskautajā Konstansas ielejā, kas atrodas Dominikānas Republikā, valda mēreni klimatiskie apstākļi, un te ir auglīga augsne un bagātīgi nokrišņi. Konstansa ir ideāla vieta ķiploku audzēšanai.

Septembrī vai oktobrī Konstansas zemkopji attīra un uzar savus laukus, dzenot dziļas vagas aptuveni metra attālumā citu no citas. Metru platajās joslās, kas paliek starp dziļajām vagām, tiek izveidotas trīs vai četras seklākas vadziņas, kas paredzētas ķiploku stādīšanai. Tikmēr strādnieki ķiploku galviņas sadala daiviņās. Daiviņas pusstundu mērcē  ūdenī, un tad strādnieki tās sastāda sagatavotajās vadziņās. Maigajā Dominikānas ziemā ķiploki aug un nobriest.

Martā vai aprīlī sākas ražas novākšana. Strādnieki izceļ ķiplokus no zemes un kādas piecas sešas dienas atstāj tos uz lauka. Pēc tam viņi tos savāc, nogriež saknes un lakstus un saliek tīrās galviņas vaļējos, pītos traukos, ko dēvē par cribas. Pilnās cribas vienu dienu atstāj saulē, lai izžāvētu novāktos ķiplokus, un tad tie ir gatavi pārdošanai.

Pikantais aromāts

Kad jūs piesēžaties pie galda, lai nobaudītu gardu sautējumu vai pikantus salātus, deguns jums ātri vien pasacīs, vai ēdienam ir pievienoti ķiploki. Bet kāpēc neskartai ķiploka galviņai nav raksturīgā aromāta? Ķiploks satur spēcīgas ķīmiskas vielas, kas nenonāk savstarpējā saskarsmē, kamēr ķiploka daiviņa nav saskrāpēta, sagriezta vai saspiesta. Kad daiviņu sasmalcina, ferments, ko sauc par alliināzi, nonāk kontaktā ar vielu, ko sauc par alliīnu. Tūlīt pat notiek ķīmiska reakcija, kurā rodas allicīns, kas nosaka ķiploka raksturīgo garšu un smaržu.

Kad jūs nokožat svaiga ķiploka gabaliņu, allicīns gluži vai eksplodē mutē. Vai jums tas patīk vai ne, drīz no jums sāk vēdīt ķiploka aromāts. Ko darīt, lai elpa mazāk ostu pēc ķiplokiem? Pamēģiniet pakošļāt pētersīļa lapiņas vai kādu krustnagliņu, lai nomaskētu ķiploku smaku.

Tomēr ņemiet vērā, ka šī smaka galvenokārt nāk no plaušām. Kad jūs apēdat ķiploku, tajā esošās vielas no gremošanas sistēmas nonāk asinīs, un ar asins plūsmu tās nokļūst plaušās, tāpēc gaiss, ko jūs izelpojat, ož pēc ķiplokiem. Tas nozīmē, ka ar mutes skalojamiem līdzekļiem un pētersīļiem nevar pilnīgi atbrīvoties no ķiploku dvakas. Vai šai problēmai ir kāds efektīvs risinājums? Jāatzīst, ka nav tāda līdzekļa, kas pilnībā likvidētu ķiploku smaku elpā. Ja nu vienīgi jūs visus apkārtējos uzcienātu ar ķiplokiem — tad šī smaka, visdrīzāk, nevienu vairs neuztrauktu.

Daudzās zemēs ēdiens nav iedomājams bez ķiplokiem, un arī tur, kur ķiploki nav tik populāri, ķiploku cienītāji ir cieši pārliecināti, ka šo garšaugu labās īpašības ar uzviju atsver jebkurus trūkumus.

[Attēls 23. lpp.]

Ķiploki žāvējas

[Attēls 23. lpp.]

Konstansas ieleja

[Attēls 23. lpp.]

Kāpēc ķiploki ož tikai tad, kad tos sāk sasmalcināt?