Zelta nezūdošais valdzinājums

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

DZIĻI Austrālijas bušā pa izžuvušas upītes gultni lēnām uz priekšu virzās kāds cilvēks. Pusdienas saule svilina viņa muguru, un uz noputējušā krekla izspiežas sviedru traipi. Spītēdams nogurumam, viņš stingri tur rokā garu metāla stieni, kam galā ir šķīvja lieluma disks. Turēdams metāla detektoru tuvu pie zemes, viņš virza to no vienas puses uz otru. Detektora radītais magnētiskais lauks ietiecas akmeņainajā zemē aptuveni metra dziļumā. Austiņās, kas uztver signālus no metāla detektora, vīrietis dzird vienmērīgu, augstu un svilpojošu skaņu.

Pēkšņi vīrieša sirds sāk sisties straujāk, jo svilpojošo skaņu austiņās ir nomainījuši dobji klakšķi — droša zīme, ka zemē slēpjas metāls. Viņš nometas uz ceļiem un sāk rakt. Ar savu nelielo lāpstu viņš neatlaidīgi rok cieto zemi. Iespējams, detektora konstatētais objekts nav nekas vairāk par sarūsējušu naglu vai vecu monētu. Tomēr vīrietis turpina rakt, uzmanīgi pētīdams, vai nebūs manāmas kādas zelta pēdas.

Zelta drudzis

Zelta meklēšanas metodes vēstures gaitā ir mainījušās, bet nav mainījusies cilvēku vēlme atrast šo spīdīgo dzelteno metālu. Saskaņā ar Pasaules Zelta padomes datiem, pagājušo 6000 gadu laikā ir iegūts vairāk nekā 125 000 tonnu zelta. * Kaut arī senā Ēģipte, Ofīra un senās Dienvidamerikas civilizācijas bija slavenas ar saviem zelta krājumiem, vairāk nekā 90 procentu no visa jebkad iegūtā zelta ir atrasts pēdējo 150 gadu laikā. (1. Ķēniņu 9:28.)

Pavērsiens zelta ieguvē notika 1848. gadā, kad Amerikas Savienotajās Valstīs, Kalifornijas štatā, Amerikanas upē pie Satera dzirnavām, tika atrasts zelts. Šis atradums izraisīja īstu zelta drudzi — uz minēto apvidu devās vesela straume zelta meklētāju. Visi, kas tur ieradās, sapņoja par bagātību, kas viņus gaida Kalifornijā. Daudzu sapņi neīstenojās, taču bija arī tādi, kas piedzīvoja lielu veiksmi. 1851. gadā vien Kalifornijas zelta atradnēs tika iegūtas 77 tonnas zelta.

Ap šo pašu laiku zelts tika uziets zemeslodes otrā pusē — jaunizveidotajā Austrālijas kolonijā. Edvards Hargreivss, kas bija ieguvis vērtīgu pieredzi Kalifornijas zelta atradnēs un vēlāk devies uz Austrāliju, netālu no Jaundienvidvelsas pilsētiņas Baterstas upē atrada zeltu. 1851. gadā lieli zelta krājumi  tika atklāti arī Viktorijas kolonijā, Balaratā un Bendigo. Kad par šiem atradumiem kļuva zināms plašāk, minētajās vietās sākās liels ļaužu pieplūdums. Starp viņiem bija arī profesionāli kalnrači, tomēr lielākā daļa atbraucēju bija laukstrādnieki un kantoru darbinieki, kas kalnrača cirtni nekad iepriekš pat rokās nebija turējuši. Kādā tālaika vietējā avīzē bija aprakstīta situācija vienā no zelta drudža pārņemtajām pilsētām: ”Batersta atkal ir vājprāta pārņemta. Zelta drudža trakums ir atgriezies ar jaunu spēku. Vīri sanāk kopā, muļķīgi skatās cits uz citu, runā pilnīgas aplamības un gaida, kas notiks tālāk.”

Tālāk bija vērojams krass iedzīvotāju skaita pieaugums. Desmit gadu laikā pēc 1851. gada Austrālijas iedzīvotāju skaits divkāršojās, jo šajā valstī no visām pasaules malām saplūda optimisma pilni zelta meklētāji. Zelts tika  atrasts dažādās kontinenta vietās. Līdzko vienā vietā zelta meklējumi apsīka, tā citā tie tikai sākās. 1856. gadā vien zelta meklētāji Austrālijā atrada 95 tonnas šī dārgmetāla. 1893. gadā zelta iegulas tika atklātas Rietumaustrālijā, netālu no Kalgurli. Kopš tā laika šajā vietā, kas ir nosaukta par ”bagātāko zeltu saturošo kvadrātjūdzi pasaulē”, ir iegūts vairāk nekā 1300 tonnu zelta. Minētais apvidus, kurā joprojām tiek iegūts zelts, tagad var lepoties ar pasaulē dziļāko zelta ieguves karjeru: cilvēku izveidotu kanjonu, kura platums ir gandrīz divi kilometri, garums — aptuveni trīs kilometri, bet dziļums — apmēram 400 metru.

Mūsdienās Austrālija ir trešā lielākā zelta ražotāja pasaulē. Minētajā nozarē ir nodarbināti aptuveni 60 000 cilvēku, un gada laikā tiek iegūts ap 300 tonnu zelta, kas naudas izteiksmē būtu aptuveni trīs miljardi eiro. Otrajā vietā pasaulē zelta ieguves ziņā ierindojas Amerikas Savienotās Valstis. Bet lielākā zelta ražotāja jau vairāk nekā simts gadus ir Dienvidāfrikas Republika. Gandrīz 40 procentu visa jebkad atrastā zelta ir nācis tieši no šīs valsts. Visā pasaulē ik gadu tiek iegūts vairāk nekā 2000 tonnu zelta. Kas notiek ar visu šo vērtīgo metālu?

Bagātība un skaistums

Daļa iegūtā zelta joprojām tiek izmantota monētu gatavošanā. Rietumaustrālijas pilsētas Pērtas naudas kaltuve šobrīd ir viena no pasaulē galvenajām zelta monētu izgatavotājām. Šīs monētas nonāk nevis plašā apritē,  bet gan kolekcionāru krājumos. Aptuveni ceturtā daļa visa jebkad iegūtā zelta ir pārkausēta gabalos — zelta stieņos — un tiek glabāta banku seifos. Amerikas Savienoto Valstu bankās glabājas lielākā daļa no visas pasaules zelta stieņiem.

Mūsdienās aptuveni 80 procentu no gada laikā iegūtā zelta — aptuveni 1600 tonnu — tiek izmantots rotu darināšanā. Kaut arī Amerikas Savienotajās Valstīs ir vislielākās zelta rezerves, visvairāk šī dzeltenā metāla, ja ierēķina juvelierizstrādājumos izmantoto zeltu, ir Indijā. Zelts ir ne tikai vērtīgs un skaists — šim mīkstajam metālam piemīt īpašības, kas ļauj to ļoti plaši izmantot.

Senā metāla mūsdienīgs izmantojums

Senās Ēģiptes faraoni droši vien zināja, ka zelts ir noturīgs pret rūsēšanu, un tāpēc tas tika izmantots faraonu pēcnāves masku veidošanā. Kad arheologi pāris tūkstošus gadu pēc faraona Tutanhamona nāves atrada viņa kapenes, jaunā valdnieka pēcnāves maska nebija apsūbējusi un joprojām laistījās zeltainā spīdumā, apliecinot zelta noturību.

Zelts savu spīdumu saglabā tāpēc, ka ūdens un gaiss, kas izraisa citu metālu, piemēram, dzelzs, koroziju, zeltam nekaitē. Zelta noturība pret koroziju un izcilā spēja vadīt elektrību padara to lieliski piemērotu izmantošanai elektroniskās ierīcēs. Ik gadu aptuveni 200 tonnu zelta tiek izmantots televizoru, videomagnetofonu, mobilo telefonu un aptuveni 50 miljonu datoru ražošanā. Turklāt tiek gatavoti ļoti kvalitatīvi kompaktdiski, kas satur plānu izturīga zelta kārtiņu, kura ievērojami pagarina kompaktdiska lietošanas laiku.

Plānai zelta kārtiņai piemīt neparastas īpašības. Piemēram, var padomāt par to, kā tā mijiedarbojas ar gaismu. Pārstrādāts ultraplānās loksnēs, zelts ir caurspīdīgs un laiž cauri zaļos gaismas viļņus, bet atstaro infrasarkano gaismu. Ar zeltu pārklāti logi laiž cauri gaismu, bet atstaro karstumu. Tāpēc mūsdienīgiem lidaparātiem pilotu kabīnes logi tiek pārklāti ar plānu zelta kārtiņu un tāpat tiek darīts ar logiem daudzās jaunās biroju ēkās. Ar necaurspīdīgu zelta foliju tiek pārklātas kosmosa kuģu vārīgākās daļas, kas tā tiek pasargātas no spēcīgas radiācijas un karstuma.

Zelts nerada labvēlīgu vidi baktērijām, tāpēc to izmanto zobārstniecībā, zobu labošanā un protezēšanā. Pēdējos gados ir noskaidrojies, ka zelts ir ideāls materiāls, no kura gatavot ķirurģiskus implantus, piemēram, stentus — smalkas caurulītes, ko ievieto ķermenī, lai stiprinātu bojātas vēnas vai artērijas.

Ņemot vērā zelta daudzveidīgās izmantošanas iespējas, vērtību un skaistumu, nav jāšaubās, ka cilvēki turpinās meklēt šo pievilcīgo metālu.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 25. lpp.]

Kur atrod zeltu?

▪ Ieži. Zelts nelielos daudzumos atrodas visos vulkāniskas izcelsmes iežos. Dažviet ieži satur tik daudz zelta, ka rūpniecības kompānijām ir izdevīgi rakt un smalcināt rūdu un ķīmiskā ceļā iegūt no tās šo spīdīgo metālu. Viena tonna augstvērtīgas rūdas satur tikai nepilnus 30 gramus zelta.

▪ Iežu dzīslas. Retos gadījumos zelts ir atrodams kvarca plaisās. Tas tiek saukts par dzīslu zeltu.

▪ Upes. Laika gaitā zelta dzīslas, kas bijušas pakļautas saules, lietus un vēja ietekmei, sadrūp, atbrīvojot tajās ieslēgto zeltu, kurš pēc tam sīku graudiņu veidā uzkrājas strautos un upēs. Šādu zeltu sauc par sanesu zeltu.

▪ Zemes virsma. Dažkārt uz zemes virsmas var atrast neregulāras formas zelta gabalus jeb tīrradņus. Šie gabali reizēm var būt ļoti lieli. Lielākais Austrālijā jebkad atrastais zelta tīrradnis, kas tika nosaukts par ”Gaidīto svešinieku”, svēra aptuveni 70 kilogramu! To atrada 1869. gadā Viktorijā. Austrālija ir lielo zelta tīrradņu dzimtene — tajā ir uzieti 23 no 25 lielākajiem jebkad atrastajiem zelta tīrradņiem. Mūsdienās zelta tīrradņi, kas var būt tik mazi kā sērkociņa galviņa, ir vēl retāk sastopami nekā dārgakmens kvalitātes dimanti.

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

Kā darbojas metāla detektors?

Parasti metāla detektora galvenā sastāvdaļa ir divas spoles. Caur vienu no spolēm plūst strāva, radot magnētisko lauku. Ja metāla detektors nonāk virs kāda metāliska priekšmeta, piemēram, zelta tīrradņa, tas šajā priekšmetā rada vāju magnētisku lauku. Otra spole konstatē šo vājo magnētisko lauku un signalizē par to ar gaismas, skaņas vai indikatora rādījumu palīdzību.

[Attēli 25. lpp.]

Zelta bums 19. gadsimta vidū

1. ASV, Kalifornijas štats, Satera dzirnavas

2. Austrālija, Viktorijas kolonija, Bendigokrīka

3. Austrālija, Viktorijas kolonija, Balarata, Goldenpointa

[Norādes par autortiesībām]

1: Library of Congress; 2: Gold Museum, Ballarat; 3: La Trobe Picture Collection, State Library of Victoria

[Attēli 26. lpp.]

Zelta izmantojums mūsdienās

Ļoti kvalitatīvi kompaktdiski satur plānu zelta kārtiņu

Zelta folija tiek izmantota kosmosa kuģos

Zeltu izmanto mikroshēmās

Ar zeltu pārklātiem vadiem piemīt izcila spēja vadīt elektrību

[Norādes par autortiesībām]

NASA photo

Carita Stubbe

Courtesy Tanaka Denshi Kogyo

[Attēls 26. lpp.]

Dziļākais zelta ieguves karjers pasaulē atrodas Rietumaustrālijā, Kalgurli

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy Newmont Mining Corporation

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

Brasil Gemas, Ouro Preto, MG