Atradums pie Redbejas

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Atradums pie Redbejas

No Atmostieties! korespondenta Kanādā

”PASAULES mala,” kāds varbūt teiktu. Ja jums kādreiz gadītos nokļūt Redbejā Kanādas austrumos, droši vien arī jums tas liktos vistrāpīgākais raksturojums šai mazajai pilsētiņai Labradoras gleznainajā krastā pie Belailas šauruma. Bet kas šo rāmo ostas pilsētiņu padara unikālu un aizraujošu?

Saistoša vēsture

Daudz tūristu brauc uz Redbeju tajā laikā, kad te iespējams novērot vaļus. Taču šo lielo dzīvnieku vērošana ir kļuvusi populāra tikai nesenā pagātnē. Vairāk nekā pirms četriem gadsimtiem šajos ūdeņos cilvēki medīja vaļus, lai iegūtu dārgo trānu. Kā teikts kādā avotā, ”deficīta periodā.. vienas [trāna] mucas vērtība bija 10 tūkstoši dolāru [apmēram 5,8 tūkstoši latu] mūsdienu naudā”. Vieni no pirmajiem eiropiešiem, kas sāka izmantot Kanādas dabas bagātības, bija basku vaļu mednieki, kuru dzimtā puse bija apvidus, kur robežojas Francija un Spānija. Vaļu trāns Eiropā savulaik bija galvenais apgaismošanas līdzeklis, un to izmantoja arī mehānismu eļļošanai, ziepju, kosmētikas un krāsu ražošanai, kā arī ādu un vilnas apstrādei. 16. gadsimta otrajā pusē Redbeja bija izaugusi par lielāko vaļu medību ostu pasaulē. Tā Kanādā tika dibināts viens no pirmajiem industriālajiem kompleksiem — vaļu medību industrija.

Pagātnes liecības

Basku arhīvos atrastie dokumenti pievērsa Redbejai arheologu un vēsturnieku uzmanību. Ieraksti liecināja, ka 1565. gadā netālu no tās vētrā nogrimusi spāņu galeona Svētais Huans (San Juan).

Izrakumos Sedlu salā, kas atrodas blakus Redbejai, tika atrasts harpūnas uzgalis ar divām atkarpēm un citi ar agrīno vaļu medību industriju saistīti priekšmeti. Šī apvidus piekrastēs vēl šodien var uziet kaudzēm sarkano spāņu dakstiņu atlūzu, un daudzu gadu garumā ar tiem ir spēlējušies vietējie bērni. Kāds vietējais iedzīvotājs stāstīja: ”Mēs sarkanos dakstiņus lietojām kā krītu un zīmējām ar tiem uz klintīm, pat nenojauzdami, ar ko spēlējamies.”

1978. gada vasarā arheologi, veikdami zemūdens izrakumus no baržas, kas bija noenkurota aptuveni 30 metru attālumā no Sedlu salas krasta, izcēla no ūdens ozolkoka dēli. Tas bija zīmīgs atradums, jo ozolkoks bija galvenais kokmateriāls, ko izmantoja basku kuģu būvētāji, un skarbajā Labradoras krastā ozoli neaug. Vēlāk arheologi jūras dibenā atklāja pārsteidzoši labi saglabājušās kuģa atliekas, kas, pēc viņu domām, bija galeona Svētais Huans. Ledusaukstais ūdens bija pasargājis kuģi no sairšanas. Okeāna nogulsnēm klātais vraks gulēja aptuveni desmit metru dziļumā. Acīmredzot ledus masas laika gaitā bija gareniski pāršķēlušas kuģi, un tas bija saplacināts kā atvērta grāmata. Arheologi bija sajūsmā par šo atradumu, jo tas bija pirmais tik maz bojātais 16. gadsimta tirdzniecības kuģis, kas jebkad atrasts pie Amerikas krastiem uz ziemeļiem no Floridas.

Vai tas tiešām ir Svētais Huans?

Gabalu pa gabalam nirēji atraka kuģa atliekas, un visi gabali tika rūpīgi sanumurēti. Pēc pamatīgas izpētes kuģis atkal tika aprakts okeāna dibenā, lai tas saglabātos arī turpmāk. Ko arheologiem izdevās noskaidrot? Šis kuģis, kas, pēc aptuveniem aprēķiniem, kopā ar kravu svēris kādas 300 tonnas, ir būvēts, domājot pirmām kārtām par praktisko pusi, nevis par greznību un eleganci. Abi tā gali bijuši strupi, lai pēc iespējas efektīvāk aizpildītu kravas tilpnes ar trāna mucām, kuras kuģis vedis uz Spāniju. Spriežot pēc senajiem dokumentiem, kuros pieminēts nogrimušais Svētais Huans, katastrofas brīdī uz kuģa bijusi pilna krava trāna, bet lielu daļu mucu komandai izdevies izglābt. Vraka dziļākajās tilpnēs nirēji atrada apmēram 450 mucu paliekas — acīmredzot tās bijušas mucas, kuras jūrnieki pametuši, jo tām bijis pārāk grūti piekļūt. Neviena cilvēka mirstīgās atliekas netika uzietas. Arī basku dokumentos nav minēts, ka katastrofā kāds būtu zaudējis dzīvību. Šīs sakritības zinātniekiem ir likušas secināt, ka atrastais kuģis, visticamāk, tiešām ir Svētais Huans. Turklāt izrakumu gaitā arheologi uzgāja arī kādu basku vaļu mednieku laivu, tā dēvēto chalupa (šalupi). Pēc Kanādas organizācijas Parks Canada jūras arheoloģijas nodaļas vadītāja Roberta Grenjē vārdiem, šalupes ir uzskatāmas par nozīmīgu sasniegumu jūras transporta attīstībā.

Tagad grūti pat noticēt, ka klusā Redbeja savulaik bijusi rosīgs vaļu medību centrs. Laiki ir mainījušies, taču te joprojām ir saglabājušās vēstures liecības, kas ļauj uz brīdi ielūkoties pagātnē.

[Karte 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Labradora

Redbeja

Belailas šaurums

Ņūfaundlendas sala

[Attēls 15. lpp.]

Par Svēto Huanu uzskatītās galeonas modelis mērogā 1:10