Piesargieties no ”baltajiem pūķiem”!

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ŠVEICĒ

”Kas lido bez spārniem, sit bez rokām un redz bez acīm?” (Viduslaiku mīkla par ”baltajiem pūķiem”.)

LAVĪNAS, ko trāpīgi mēdz dēvēt par ”baltajiem pūķiem”, vienā acumirklī spēj aprīt kalnākāpēju vai pat aprakt veselu ciemu, tāpēc daudzi tās sauc arī par balto nāvi. Kā rodas šie iespaidīgie sniega nogruvumi? Tie, kas dzīvo starp sniegotiem kalniem, droši vien jau zina atbildi. Turpretī tropu iemītnieki un līdzenumu iedzīvotāji varbūt vispār nedomā par lavīnām, jo viņus tās nekad neapdraudēs, ja vien viņi nedosies ceļojumā uz ”balto pūķu” dzimteni.

Lavīnas dzimst augstu kalnos, kur bieži un bagātīgi snieg. Tās rodas pēkšņi, kad lielas sniega un ledus masas, kas rauj līdzi zemi, akmeņus, koku stumbrus un citus priekšmetus, sāk strauji slīdēt lejup pa kalna nogāzi vai gāzties no kraujas, noslaukot visu savā ceļā. Postījumus nodara ne tikai pašas lavīnas masa un spēks, bet arī spiediena vilnis, kas veļas tai pa priekšu un kas var iznīcināt biezus koku pudurus un sagraut tiltus, ceļus un dzelzceļa līnijas.

Dabas parādība

Baltā, dārdošā nogruvuma masu galvenokārt veido sīkas sniegpārsliņas. Bet kā gan kaut kas tik skaists un liegs kā pūkains sniegs var pārvērsties par tādu rēcošu briesmoni? Tas izskaidrojums ar sniega īpašībām. Sniegs mēdz būt dažāds — tam var būt gan sīku kristāliņu, gan graudu, gan putraimu forma. Sešstarainajām sniega kristālu zvaigznītēm formu variācijas ir bezgalīgas, un katra no tām ir kā neatkārtojams brīnums. Kad šie kristāliņi ir sasniguši uz zemes, ar tiem notiek dažādas pārmaiņas. Gaisa temperatūras atšķirību un sniega segas svara ietekmē sniegs kļūst smalkāks un sakrītas. 24 stundu laikā 30 centimetru bieza svaiga sniega kārta var saplakt līdz 10 centimetriem.

Atkarībā no sniegpārslu formas sniega sega var būt stabilāka vai nestabilāka. Sešstarainie kristāli saķeras savā starpā, bet putraimi un graudiņi veido irdenākus un nestabilākus slāņus, kas viegli var noslīdēt no blīvāka slāņa, kurš atrodas zem tiem. Lavīnu rašanās ir atkarīga no tādiem faktoriem kā sniega veids un daudzums, nogāzes slīpums, temperatūras svārstības un vēja stiprums. Arī cilvēks vai dzīvnieks, ejot pa stāvu, sniegainu nogāzi, ar sava ķermeņa svaru nejauši var izraisīt lavīnu, taču lavīnas izceļas arī citu iemeslu dēļ.

Sausās lavīnas rodas, kad spēcīgas vēja brāzmas izkustina svaigi uzsnigušu sniega masu, kurā sajaucies graudains un sīki kristālisks sniegs, — tas ir tas irdenais pūderis, kas tā patīk slēpotājiem. Būdams viegls, sniegs paceļas gaisā un grūst lejup no kalna ar ātrumu, kas var pārsniegt 300 kilometrus stundā. Šādā gadījumā sniega masa rada tādu gaisa spiedienu, ka lavīna pāris sekundēs var noraut jumtus un sagraut mājas.

Īpaši postošas ir lavīnas, kas izceļas, nogrūstot veca sniega slānim, kurš pakāpeniski uzkrājies un sablīvējies. Kad izkustas virsējais  sniega slānis, milzīgi ledus blāķi dažreiz slīd lejup ar ātrumu 50 līdz 80 kilometri stundā. Šāds ciets blāķis var arī karāties pār klints malu, un tas ir ļoti bīstams slēpotājiem, jo bieži pietiek ar viena cilvēka svaru, lai sniega pārkare nogrūtu un izraisītu lavīnu, kas dažās sekundēs viņu var aprakt.

Pavasaros lavīnbīstamība ir sevišķi augsta. Lietus un saule uzirdina sniegu, un šādos apstākļos bieži rodas slapjās lavīnas. Tās parasti ir lēnākas par sausajām, taču nereti sniega masa slīd lejup no visas nogāzes. Slīdot sniegs aizrauj līdzi akmeņus, kokus un augsni, un vietā, kur lavīna apstājas, visas šīs drazas sablīvējas netīrā valnī.

Lavīnai līdzīga parādība ir šļūdonis jeb glečers. Tā ir liela, kustīga ledus masa, kas veidojas ļoti aukstos klimatiskos apstākļos kalnu ieplakās vai ēnainās nogāzēs, kur sniegs nekad neizkūst, bet pamazām sasalst ledū. Šļūdoņi virzās uz priekšu ļoti lēni un to kustība ir paredzama, tāpēc tie parasti neprasa upurus un nenodara materiālus zaudējumus.

Kur rodas lavīnas?

Ne visos mūsu planētas sniegotajos reģionos ir novērojamas lavīnas. Lai tās varētu rasties, ir jābūt pietiekami augstiem kalniem un noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem, kuros var pastāvēt sniegs un ledus. Pēc statistikas datiem, pasaulē katru gadu rodas ap miljons lavīnu. Dažas no bīstamajām zonām ir Andos Dienvidamerikā, Klinšu kalnos Ziemeļamerikā, Himalajos Āzijā un, protams, Eiropas Alpos, kas no Francijas sniedzas uz ziemeļaustrumiem cauri Itālijai, Šveicei, Vācijai un Austrijai līdz pat Slovēnijai. Šo apvidu apdzīvotajās daļās lavīnu dēļ dzīvību zaudē vidēji 200 cilvēku gadā. Šveicē vidēji tiek reģistrēti 26 nāves gadījumi gadā.

 Peru Andos ir notikuši divi sevišķi postoši sniega nogruvumi. 1962. gadā no 6768 metrus augstā Vaskarana kalna 50 metrus biezās ledus cepures atšķēlās gandrīz kilometru garš ledus blāķis. Kādus četrus miljonus tonnu smagais ledus gabals, kas bija četrreiz lielāks par slaveno Ņujorkas debesskrāpi Empire State Building, 15 minūtēs noslīdēja 18 kilometrus. Sniegā tika aprakti septiņi ciemi, un bojā gāja trīs līdz četri tūkstoši cilvēku, pār kuriem nogruva lavīnas nesto drazu un zemes kārta, kas sasniedza 13 metru dziļumu un apbēra divus kilometrus platu teritoriju. 1970. gadā tajā pašā kalnā notika līdzīga katastrofa, tikai šoreiz lavīnas cēlonis bija zemestrīce, kas satricināja kādas ziemeļu virsotnes ledus cepuri. Daļa kalna nogruva. Tūkstošiem tonnu sniega, akmeņu un ledus caur šauru aizu brāzās lejup ar ātrumu ap 300 kilometriem stundā, aizraujot līdzi akmens bluķus un mājas. Tiek lēsts, ka šajā katastrofā dzīvību zaudēja apmēram 25 tūkstoši cilvēku. Ko var darīt, lai pasargātu kalnaino apvidu iemītniekus no lavīnu draudiem?

Vai lavīnas var novērst?

Dažos gadījumos lavīnas ir iespējams novērst, bet citos ne. Laika apstākļu izraisītas lavīnas ir nenovēršamas — tās ir tikpat dabiskas kā ūdens straumītes, kas lietus laikā līst no jumta. Šādas lavīnas ir normāla sezonālā cikla daļa. Taču zemēs, kur lavīnu draudi ir reāli, varas iestādes, balstoties uz uzkrāto pieredzi, izstrādā noteikumus, kas aizliedz būvēt mājas lavīnbīstamajās zonās, un ceļu aizsardzībai tiek rakti tuneļi un būvētas speciālas nojumes. Turpretī tās lavīnas, ko mēdz izraisīt pārdroši slēpotāji, kas ignorē brīdinājumus un aizliegumus, un citi neuzmanīgi cilvēki, būtu iespējams novērst.

Šveicē pagātnes pieredze ir pamudinājusi varas iestādes spert piesardzības soļus. 1931. gadā tika izveidota zinātniska komisija, un 1936. gadā pirmā drosmīgo zinātnieku grupa uzsāka pētījumus 2690 metru augstumā Veisflū pārejas apkaimē augšpus Davosas pilsētas. 1942. gadā Šveicē tika nodibināts Sniega un lavīnu pētniecības federālais institūts. Kalnos vairākās vietās ir ierīkotas vēl citas modernas zinātniskās pētniecības stacijas. Šīs iestādes ļauj prognozēt mainīgos laikapstākļus un regulāri pārraidīt brīdinājumus, lai informētu, kurās nogāzēs draud lavīnas.

Tomēr tik un tā ir iespējama neparedzēta laikapstākļu maiņa, un pilnībā risku novērst nevar. Tāpēc visiem, kas dzīvo vai pavada ziemas brīvdienas lavīnbīstamos apvidos, ir jāapzinās, ka viņu pienākums ir uzmanīties, lai neizraisītu lavīnu. Interesanti atzīmēt, ka, saskaņā ar Francijā veiktu izmēģinājumu rezultātiem, ne lidmašīnu radītie skaņas viļņi, nedz arī cilvēku balsis, šķiet, neizraisa lavīnas, lai gan agrāk daudzi bija pārliecināti par pretējo.

Oficiāli aizsardzības pasākumi

Jau senatnē, kad cilvēki sāka apmesties kalnos, viņi drīz vien saprata, kādas briesmas rada lavīnas. Lai nepieļautu, ka sniegs aprok viņu mājas, kalna nogāzēs augšpus savām apmetnēm viņi stādīja aizsargstādījumus — mežus, kuros bija aizliegts cirst kokus. Daudzos gadījumos šis piesardzības pasākums bija ļoti efektīvs, tāpēc vietējās varas iestādes vēl šodien rūpējas par šo mežu saglabāšanu. Tā ir vislabākā dabīgā aizsardzība pret lavīnām. Tomēr, kā liecina pieredze, šādam mežam jābūt ļoti biezam — vairākiem simtiem koku katrā hektārā — un tajā jāaug dažādu sugu un vecumu kokiem.

 Mūsdienās lavīnbīstamās vietās virs pirmās koku joslas reizēm uzstāda iecementētas metāla barjeras, kuru augstums ir līdz četriem metriem, taču ierīkot tās uz visām nogāzēm būtu pārāk dārgi. Lai pasargātu ēkas no lavīnām, nogāžu lejas daļā vietām ir uzbērti lieli akmens un zemes pauguri. Tie palīdz novirzīt lavīnas sāņus, neļaujot tām aprakt ciemus un mājas, kas atrodas ielejā. Cits aizsargbūvju tips ir divus metrus biezs un piecus metrus augsts V veida zemes valnis. Tā smailais gals ir vērsts augšup, tāpēc tas var sašķelt lavīnu uz pusēm, liekot sniega un ledus masām aizvelties sāņus gar abām malām. Vaļņa malas ir 90 līdz 120 metrus garas, un šī būve var pasargāt no lavīnām veselas pilsētiņas. Taču vietās, kur lavīnas apdraud svarīgas autostrādes un dzelzceļa līnijas, vislabākās, kaut arī visdārgākās aizsargbūves ir tuneļi un nojumes no koka, tērauda un betona.

Vēl viena metode, ko izmanto aizsardzībai pret lavīnām, ir uzkrājušos sniega masu nobrucināšana. Piemēram, Kanādas kalnos katru ziemu starp pilsētiņām patrulē armijas vienības, kas šauj sniegā. Šīs vienības sargā Transkanādas autostrādi, sagraujot sniega blāķus, pirms paspējusi rasties lavīna, kas varētu apbērt ceļu. Dažkārt šī metode tiek lietota arī Šveicē, kur bīstamās nogāzēs no helikopteriem sniegā tiek raidīti šāviņi vai nomesti spridzekļi, lai izkustinātu sniega masu.

Glābšanas pasākumi

Kamēr norit nogāžu drošības pārbaude, slēpotāji un tūristi nedrīkst doties kalnos, un viņi nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt izliktās brīdinājuma zīmes. Atcerieties, ka sniegs var aprakt pat vispieredzējušāko un visprofesionālāko slēpotāju. Ja jūs iekļūstat lavīnā, nekrītiet panikā. Speciālisti iesaka tādā gadījumā kustēties tā, it kā jūs peldētu okeānā, jo tas palīdzēs turēties lavīnas virspusē. Vai arī jūs varat pēc iespējas augstāk izstiept vienu roku virs galvas — tad glābējiem būs vieglāk jūs atrast. Ar otru roku aizsedziet muti un degunu. Statistikas dati liecina, ka no lavīnu upuriem, kas bijuši aprakti sniegā ilgāk par 30 minūtēm, izdzīvo tikai puse. Mūsdienās daži slēpotāji kalnos ņem līdzi ar baterijām darbināmus raidītājus, kas vajadzības gadījumā atvieglotu viņu atrašanu. Tā kā augstu kalnos baltā nāve vienmēr ir tepat blakus, ir svarīgi, lai lavīnu upuri pēc iespējas ātrāk saņemtu palīdzību.

Gadsimtiem ilgi Šveices Alpos augustīniešu ordeņa mūki audzēja slavenos sanbernārus. Šīs šķirnes suņi bija pietiekami stipri un izturīgi, lai pārvietotos pa dziļu sniegu un paciestu ledainu aukstumu un skarbus vējus. Sanbernāriem bija labas orientēšanās spējas, un tie spēja pamanīt cilvēkiem neuztveramas skaņas un kustības. Šie suņi kalnos glāba simtiem cilvēku, lai gan pretēji tam, ko var redzēt daudzos zīmējumos, tiem pie kaklasiksnas nebija piestiprināta brendija muciņa, kad tie devās meklēt pazudušos ceļiniekus. Mūsdienās glābēji parasti izmanto vācu aitu suņus, bet reizēm arī dažu citu šķirņu pārstāvji tiek apmācīti šim darbam. Glābēji lieto arī elektroniskas ierīces, un, rūpīgi pārmeklējot nogāzes, viņi glābj cilvēku dzīvību, tomēr pareizi apmācīti suņi šajā darbā gūst labākus rezultātus nekā cilvēki.

Lavīnas, kas ”lido bez spārniem, sit bez rokām un redz bez acīm”, ir iespaidīga parādība, kas skaidri liecina par tiem varenajiem spēkiem, kuri darbojas dabā. Šie baltie pūķi nenoliedzami ir pelnījuši, lai mēs pret tiem izturētos ar cieņu.

[Izceltais teksts 19. lpp.]

Ja jums gadās iekļūt lavīnā, kustieties tā, it kā peldētu okeānā

[Attēls 18. lpp.]

Sanbernāri bieži tiek attēloti ar brendija muciņu kaklā, lai gan īstenībā šiem suņiem, kad tie devās glābt cilvēkus, tādas muciņas pie kaklasiksnas nebija

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

AP Photo/Matt Hage