Karš, kas izmainīja manu dzīvi

Pastāstījis Maikls Molina

”Vjetnamas Republika apbalvoja virsseržantu Molinu ar Vjetnamas krustu ”Par drošsirdību”,” ziņoja armijas laikraksts ”Tester”, kas iznāk Mērilendas štatā (ASV). ”Vēlāk Molina saņēma zelta zvaigzni, kad par drosmi un vīrišķību kaujas laukā otro reizi tika apbalvots ar medaļu ”Par labu dienestu”. 1968. gada 6. jūnijā Molinam tika piešķirta vēl viena zelta zvaigzne par to, ka viņš nepieļāva svarīga posteņa nonākšanu Vjetkonga partizānu rokās.”

PAVISAM es esmu devies 284 kaujas lidojumos un esmu apbalvots ar 29 medaļām. Bet tagad es esmu kristietis un piedalos citā karā, par ko Bībelē sacīts: ”Mūsu cīņas ieroči nav miesīgi.” (2. Korintiešiem 10:4.) Es labprāt pastāstīšu, kā manā dzīvē notika tik būtiskas pārmaiņas.

Čikāga atrodas Amerikas Savienoto Valstu Ilinoisas štata ziemeļos, un tur gandrīz vienmēr pūš stiprs vējš no Mičiganas ezera puses. 1947. gada 1. februāris, diena, kad es piedzimu, bija ne tikai vējaina, bet arī stindzinoši auksta. Mans tēvs nesen bija pārnācis no Otrā pasaules kara, un dzemdībās mātei palīdzēja divi kara ārsti. Kad man bija desmit gadi, vecāki pārcēlās uz Losandželosu (Kalifornijas štats), kur manam vecākajam brālim, māsai un man bija jāiet katoļu skolā.

Bērnībā es spēlēju beisbolu un futbolu ielās un pagalmos, bet man patika arī tēlot karavīru, turot rokās paštaisītas koka šautenes un ložmetējus. Sešdesmitajos gados, kad es sāku mācīties vidusskolā, sabiedrībā valdīja radikāli uzskati un gaisā virmoja pārmaiņas. Bieži varēja dzirdēt par sabiedrisko darbinieku un politiķu slepkavībām, starp kurām bija arī ASV prezidenta nogalināšana 1963. gadā, kā arī par protesta gājieniem, Amerikas karoga dedzināšanu un demonstrācijām, kas pārauga masu nekārtībās. Viens no jautājumiem, kas visvairāk uztrauca mani un klasesbiedrus, bija iesaukšana karadienestā.

Drīz pēc vidusskolas beigšanas 1966. gadā es saņēmu pavēsti ar aicinājumu ierasties uz veselības pārbaudi un tiku atzīts par derīgu dienestam. Taču, pirms mani iesauca armijā, es pats pieteicos dienēt kara flotē. Tā kā mani valdzināja helikopteri, es iestājos jaunizveidotā jūras kara flotes kaujas helikopteru eskadriļā, un 1967. gada novembrī pēc īsas apmācības es nokļuvu Vjetnamas pilsētā Saigonā.

 Pirmā kaujas pieredze

Drīzumā mani nosūtīja uz mazu lauka aerodromu, kur bija izvietoti četri Huey helikopteri. Daļa no mūsu vienības, kurā bija 30 vīru, nakšņoja turpat lidlaukā, bet mēs, pārējie, tikām izmitināti divstāvu ēkā, kas atradās aptuveni sešpadsmit kilometru attālumā. Pirmajā naktī es pēkšņi pamodos no tā, ka ēkā spindzēja lodes. Es izvēlos no savas saliekamās gultas un dažas sekundes gulēju, pieplacis pie grīdas. Apšaude turpinājās kaut kur augšā, un man izdevās tikt līdz kāpnēm un uzkāpt uz jumta, kur kāds iedeva man šauteni. Kauja turpinājās visu nakti, un mēs pat nebijām paspējuši apauties un apģērbties.

Pēc trīs dienas ilgām smagām kaujām, kuru laikā mēs bijām ielenkti un pilnībā atšķelti no pārējās vienības, mums beidzās pārtika un ūdens, arī munīcija gāja uz beigām. Tad mūsu komandieris deva pavēli: ”Līdz ar pirmo dienas gaismu mēģināsim izlauzties līdz lidlaukam.” Mūsu ceļš veda caur kādu pilsētiņu, kas visa bija liesmās. Kad devāmies cauri šai pilsētai, bija dzirdams apšaudes troksnis, arī ložmetēju kārtas, un visapkārt gulēja līķi.

Beigu beigās mēs nokļuvām līdz lidlaukam, bet tur stāvoklis nebija daudz labāks. Mēs izrakām ierakumu bedres visapkārt lidlaukam un mēģinājām noturēt savas pozīcijas. Vairākas reizes vjetnamiešu partizāni pārrāva mūsu aizsardzību, ielauzās lidlauka teritorijā un nogalināja daudzus no mums, arī komandieri. Es paliku savā ierakumu bedrē vairākas nedēļas bez veļas maiņas un mazgāšanās. Pēc tam mūs ar helikopteru pārveda uz citu posteni.

Ieguvis šādu kaujas pieredzi, es nolēmu kļūt par helikoptera artilēristu. Dažas dienas mani apmācīja un tad ieskaitīja lidaparāta komandā. Apšaudes bija ikdienišķa parādība; reizēm es devos trīs vai pat četros kaujas lidojumos dienā.

Karadarbības ietekme

Bija briesmīgi redzēt mirstam tik daudz cilvēku. Bet es domāju arī par to, ka manā dzimtenē daudzi cilvēki protestēja pret karadarbību. Vai tad mēs necīnījāmies par brīvību? Vai mēs neriskējām ar savu dzīvību, lai citi dzīvotu labāk? Tomēr prātā man nāca arī domas par to, kur gan šajā karā ir taisnība. Kam tas nāks par labu? Vjetnamiešiem? Viņi bija dzīvojuši karadarbības apstākļos jau daudzus gadus pirms mūsu ierašanās, un tagad ciešanu un kritušo bija kļuvis vēl vairāk.

Es biju jauns un nesapratu politiskos jautājumus, kas bija izraisījuši karu, un man arī nebija laika par tiem prātot. Es zināju tikai to, ka man jādodas lidojumos un jāpadara savs darbs — tam es biju apmācīts. Mani cīņubiedri mēdza teikt: ”Mūs mācīja karot, nevis domāt.” Taču es sev apsolīju, ka tad, ja palikšu  dzīvs, es izdibināšu, kāpēc vajadzēja uzsākt šo karu.

Vjetnamas karā es saskāros ar vēl kaut ko tādu, kam nebiju gatavs, — ar narkotikām. Pusaudža gados es biju smēķējis, nedēļas nogalēs dzēris alu un viskiju un gājis uz ballītēm, bet es nekad nebiju lietojis narkotikas. Vjetnamā viss izmainījās. Daži no maniem cīņubiedriem teica: ”Kāpēc ne, Maik? Rīt tev tik un tā sašķaidīs galvu.” Tā nu reizēm es pieņēmu viņu piedāvājumu.

Kad risinās karadarbība, nav īstais brīdis lietot halucinogēnas vielas, un es sev apzvērēju nekad nelietot narkotikas pirms došanās kaujā. Tomēr tieksme pēc narkotikām man neizzuda arī pēc atgriešanās mājās, un es saistījos ar narkotiku pasauli.

Mājās no kara

Kad es 1970. gada oktobrī no Vjetnamas atgriezos mājās Kalifornijā, mans skatījums uz dzīvi bija pilnībā mainījies. Es biju gājis armijā, lai cīnītos par brīvību, bet tagad jutos izmantots. Mājās es pārnācu rūgtuma un naida pilns, neredzēju savu vietu sabiedrībā, un manī vairs nebija ne vēsts no patriotisma.

Manas dienas ritēja, smēķējot marihuānu un lietojot citas narkotikas un darbojoties ar motociklu vecāku garāžā. Prātā nāca drūmas domas par to, kas notiek ar manu dzīvi un ko es biju pieredzējis Vjetnamā, un tas mani tikai nomāca vēl vairāk. Pamazām mani sāka mocīt sirdsapziņa, un vēlēšanās saprast, kāpēc izcēlās karš Vjetnamā, kļuva arvien stiprāka.

Tā kā valdība kara veterāniem deva iespēju saņemt pabalstu izglītības iegūšanai, es iestājos pilsētas koledžā un vēlāk Kalifornijas Valsts universitātē Losandželosā. Tur man parādījās draugi, kas bija gājuši demonstrācijās, protestējot pret karu Vjetnamā, kā arī citi, kas paši bija karojuši. Mēs mēdzām ilgi diskutēt par šo karu un par stāvokli pasaulē. Neviens no mums nespēja izskaidrot notiekošo — mēs bijām neziņā.

Cenšos palīdzēt citiem un pats meklēju palīdzību

Patiesībā daudziem no mums bija emocionālas un psiholoģiskas problēmas. Man gribējās kaut ko darīt, lai palīdzētu citiem, tāpēc es izvēlējos specializēties psihopatoloģijā. Tā kā es pats biju karojis un šāvis uz cilvēkiem, es nolēmu kaut kā labot situāciju un sāku strādāt psihiatriskajās slimnīcās.

Universitātes pilsētiņā viegli varēja dabūt narkotikas, daudzi tās lietoja, un es secināju, ka narkotikas ir daudzu nelaimju sakne. Mans mērķis bija turpināt mācības un palīdzēt slimniekiem, kam bija psiholoģiskas problēmas, tāpēc es pārstāju lietot narkotikas un ziedoju savu laiku un spēkus mācībām un darbam. Tomēr man bija jāatzīst, ka es kā psihoterapeits varu palīdzēt saviem pacientiem tikai ierobežotā mērā.

Es biju dziļi vīlies tajā, kāda kārtība valda pasaulē, mani mocīja sirdsapziņa, un es meklēju kaut kādu izeju. Es mēģināju lūgt Dievu un iet baznīcā, bet, noklausījies misi katoļu baznīcā, nejutu, ka būtu kaut ko ieguvis. Tad es sāku apmeklēt baznīcu naktī — gāju iekšā, iededzu svecīti un lūdzos dažādu tēlu priekšā. Starp tiem bija Jēzus, kas piesists pie krusta, Marija ar dunci sirdī un citi tā saucamo svēto attēli.

Pamazām man sāka likties, ka baznīca ir drūma un nomācoša vieta. Vai te tiešām varēja būt Dieva gars? Man bija nepieciešamas atbildes uz maniem jautājumiem un uzmundrinājums; ciešanu biju jau redzējis pietiekami daudz. Kādu nakti es izgāju no baznīcas un devos lūgt Dievu uz parku. Raudzīdamies debesīs sev virs galvas, es laikam pirmo reizi savā dzīvē tiešām mēģināju sarunāties ar Radītāju.

Uzzinu Bībeles patiesību

Reiz es nolēmu izrauties no slimnīcas darba spriedzes un nedēļas nogalē apciemoju savu veco draugu Gēriju. Kādu laiku mēs pavadījām, sēžot viesistabā un skatoties televīzijā ziņas, kurās tika stāstīts par mēģinājumiem atstādināt prezidentu Niksonu. Mēs runājām  par korupciju dažādās dzīves jomās, un es sacīju, ka esmu juties pievilts pēc kara Vjetnamā.

Šajā brīdī no virtuves iznāca mana drauga sieva Alva, kas bija dzirdējusi mūsu sarunu. Viņa teica, ka ar notikumiem, par kuriem mēs runājam, piepildās Bībeles pravietojumi. ”Kas gan prezidenta problēmām varētu būt kopīgs ar Bībeles pravietojumiem?” es vaicāju. Alva paskaidroja, ka drīz netaisnīgo valdību vietā nāks Dieva Valstība, kuras valdnieks ir Jēzus Kristus, un ka cilvēki mierīgos apstākļos mūžīgi dzīvos uz zemes, kas tiks pārveidota par paradīzi. (Daniēla 2:44; Atklāsmes 21:3, 4.) Viņa minēja tēvreizi, kurā ir ietverts lūgums, lai nāk Dieva Valstība un lai Dieva prāts notiek kā debesīs, tā arī uz zemes. (Mateja 6:9, 10.)

Man nebija šaubu, ka cilvēkiem tik tiešām ir vajadzīga Dieva vadība, lai izveidotu labāku valdību un nodibinātu uz zemes patiesu mieru. (Salamans Mācītājs 8:9; Jeremijas 10:23.) Kad dzirdēju par iespēju dzīvot mūžīgi, es atcerējos to, ko kādreiz biju mācījies: atomi, no kuriem sastāv mūsu ķermenis, nomainās diezgan īsā laika posmā. Lai gan daļa no Alvas teiktā izklausījās pēc pārspīlējuma, mana interese bija pamodināta. Es vēlējos kaut kā izlīdzināt to, ko biju nodarījis citiem, un atvieglot cilvēku ciešanas. Alva man ieteica aiziet uz Valstības zāli un uzzināt vairāk.

Jehovas liecinieku draudzē, kuras sapulces es sāku apmeklēt, bija kāds pilnas slodzes sludinātājs, vārdā Bils Akina. Viņš Otrā pasaules kara laikā bija dienējis flotē un bija cilvēks, kas varēja mani saprast. Galvenais, viņš labi pārzināja Bībeli, un abi ar sievu viņi atbildēja uz maniem jautājumiem, balstoties uz šo grāmatu. Nodarbībām ar Bilu turpinoties, es arvien labāk apzinājos, ka ar savu darbu slimnīcā, lai cik labi būtu mani nodomi, es varu sniegt citiem tikai pagaidu atvieglojumu. Savukārt tad, ja cilvēkam palīdz iegūt precīzas zināšanas no Bībeles, ja viņš attīsta ticību un rīkojas saskaņā ar uzzināto, viņš var iegūt mūžīgu dzīvi. (Jāņa 17:3.)

Bils man palīdzēja saprast Bībeli, izmantojot mācību palīglīdzekli Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi. Es devu solījumu kalpot Dievam un 1974. gada jūlijā kristījos. Sešus mēnešus vēlāk es kļuvu par pionieri — tā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Es aizgāju no augstskolas un neturpināju arī darbu slimnīcā. Lai uzturētu sevi, es sāku strādāt par apkopēju un vakaros uzkopu bankas. (1. Tesaloniķiešiem 4:11.) Draugi un ģimene uzskatīja, ka esmu sajucis prātā.

Aptuveni gadu es biju pionieris Kalifornijā, bet tad sāku domāt, kā varētu būt vēl noderīgāks kalpošanā Jehovam, un izvirzīju sev mērķi kļūt par misionāru. Kad bija pagājuši vairāki gadi, kopš es biju pionieris, es saņēmu uzaicinājumu apmeklēt Gileādas skolu Ņujorkā, Bruklinā. Es mācījos skolas 66. grupā, un izlaiduma ceremonija notika 1979. gada 11. martā Longailendā.

Jauni norīkojumi

Mani nosūtīja uz Centrālamerikas valsti Gvatemalu, kur aptuveni gadu es biju misionāra statusā. Pēc tam mani uzaicināja strādāt nelielajā Jehovas liecinieku filiāles tipogrāfijā valsts galvaspilsētā Gvatemalā. 1981. gadā es apprecējos ar Lupitu, kādu turienes pionieri, un viņa pievienojās man darbā filiālē. Vēlāk, 1996. gadā, visas publikācijas mums sāka sūtīt no Meksikas un tipogrāfija Gvatemalā tika slēgta.

1984. gadā mums piedzima meita Stefānija, bet 1987. gadā — dēls Mičels, tomēr es turpināju  darbu filiālē. Dzīvot ārpus filiāles un katru dienu veikt desmit kilometrus garo ceļu uz darbu un atpakaļ nebija viegli, taču savu kalpošanu es vienmēr esmu uzskatījis par lielu privilēģiju un ģimene mani visādi ir atbalstījusi.

Lupita un Stefānija tagad ir pionieres, un arī Mičels ir kristīts. Šogad viņš beigs mācības arodskolā, un viņa mērķis ir uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Es apzinos, ka visas šīs priekšrocības mums ir nevis mūsu pašu spēju, bet Jehovas žēlastības dēļ. Viņš ir mīlestības Dievs un ar prieku izmanto ikvienu, kam ir labprātības gars un kas meklē viņa vadību.

Dažkārt mums jautā, kā mums izdodas tik lielā mērā piedalīties kalpošanā un vienlaikus uzturēt sevi. Atvaļinājuma laikā mēs mēdzam strādāt, lai kaut ko nopelnītu, tomēr materiālā ziņā vienmēr esam centušies paturēt ”skaidru aci”, paļaujoties uz Jehovas palīdzību un pastāvīgi meklējot viņa vadību. (Mateja 6:25—34; Salamana Pamācības 3:5.)

Ieroča nēsāšana man ļāva sajust varu pār citiem, tāpēc tagad man visu laiku jādomā, kā attīstīt pazemību. Sātana sistēma mani iemācīja nīst, nogalināt, būt aizdomu pilnam un agresīvam. Bet Jehova man ir parādījis žēlsirdību un laipnību, un par to es viņam esmu ļoti pateicīgs. Tagad es esmu apņēmies vairs nemācīties karot un izturēties pret visiem cilvēkiem ar mīlestību un līdzjūtību. (Mateja 5:43—45; Jesajas 2:4.)

Mainīties nav bijis viegli, bet es esmu iemācījies it visā tiekties pēc miera. Ar Dieva palīdzību man ir izdevies atbrīvoties arī no murgiem, kas mani mocīja karā pieredzēto šausmu dēļ. Es ļoti gaidu laiku, kad kari mitēsies. (Psalms 46:10.) Līdz tam brīdim, kad tas notiks, es darīšu visu, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt mūsu izcilo Dzīvības Devēju — Dievu Jehovu.

[Attēli 12. lpp.]

Es biju helikoptera artilērists

[Attēls 14. lpp.]

Ar Bilu Akinu un viņa sievu Eloisu, 1978. gads

[Attēls 15. lpp.]

Strādāju tipogrāfijā Gvatemalas filiālē, 1982. gads

[Attēls 15. lpp.]

Ar Lupitu, Mičelu un Stefāniju tagad

[Attēls 15. lpp.]

Sludināšanā kopā ar sievu