Mēs izjutām Dieva stiprinājumu un mierinājumu

Pastāstījusi Estere Gaitana

”Mēs esam nolaupījuši jūsu māti. Nemaz nemēģiniet zvanīt policijai! Gaidiet, kamēr mēs rīt no rīta jums piezvanīsim.”

ŠOS vārdus pagājušajā gadā kādu otrdienu telefonā izdzirdēja mana jaunākā māsa. Mans vīrs Alfredo un es nupat bijām atgriezušies mājās no Jehovas liecinieku sapulces, kad uzzinājām par šo zvanu. Tad, kad ieradāmies vecāku mājās, kas atrodas Mehiko, tur jau bija sapulcējušies radinieki. Mana jaunākā māsa un brālis bija galīgi satriekti, un mātes māsas raudāja.

Tēvs un mans vecākais brālis bija aizbraukuši darba darīšanās, un, piezvanījuši viņiem, mēs visi izlēmām, ka ir jāziņo policijai. Visu nakti mēs lūdzām, lai Dievs mums palīdzētu, un mēs skaidri izjutām, ka viņš mums dod ”spēka pārpilnību”. (2. Korintiešiem 4:7.)

Nākamajā rītā es biju tā, kas atbildēja uz nolaupītāju zvanu, un, lai gan biju ļoti uztraukusies, man izdevās runāt mierīgi. Vīrietis gribēja runāt ar tēvu, bet es pateicu, ka tēvs patlaban neatrodas pilsētā. Tad viņš sacīja, ka gaidīšot, kamēr pārbrauc tēvs, lai sāktu sarunas, un brīdināja, ka gadījumā, ja mēs nesamaksāsim viņiem lielu naudas summu, viņi māti nogalinās.

Nākamajā dienā es atkal atbildēju uz telefona zvanu. Tā kā, par spīti nolaupītāja draudiem, mana balss skanēja mierīgi, viņš pajautāja: ”Vai jūs neaptverat situācijas nopietnību?”

”Nē, es to aptveru,” es atbildēju, ”jūs esat nolaupījuši manu māti. Bet mēs esam Jehovas liecinieki un mēs esam pilnībā pārliecināti, ka mūsu Dievs mums palīdzēs. Turklāt Bībele mums palīdz izturēt tagadējos grūtos laikus, kādos dzīvojam,” es paskaidroju.

 ”Jā, jā. Es to visu zinu,” viņš atbildēja, ”jūsu māte saka to pašu. Viņa paļaujas uz savu Dievu un uz jums.” Tātad mātei joprojām bija stipra ticība, un tas mūs iedrošināja.

Kas mums palīdzēja izturēt

Gāja dienas, un ticības biedri mums zvanīja, rakstīja kartītes un elektroniskās vēstules. Mēs gājām uz sapulcēm un sludinājām, un vēl mēs guvām mierinājumu, ik dienu lasot Bībeli un literatūru par Bībeli, bet īpaši ”Dieva mieru” mums deva lūgšanas. (Filipiešiem 4:6, 7.)

Viens no policistiem mūsu ģimenei atzina: ”Pa deviņiem gadiem, kopš es strādāju policijā, es esmu redzējis daudzas izmisušas ģimenes, taču jūs neesat tādi kā citi. Jūs izturaties ļoti mierīgi. Es esmu pārliecināts, ka tas ir saistīts ar Dievu, ko jūs pielūdzat.”

Mēs viņam parādījām 1999. gada 22. decembra Atmostieties!, kurā galvenie raksti, ko mēs bijām pārlasījuši, bija veltīti cilvēku nolaupīšanas problēmai. Viņš tos izlasīja un palūdza sadabūt vairākus šī numura eksemplārus, un beigās piebilda, ka gribētu labāk iepazīt Jehovas lieciniekus.

Beidzot pēc 15 dienu ilgām sarunām nolaupītāji māti atbrīvoja. Viņa jutās labi, kaut arī visu šo laiku bija atradusies viena pati mazā istabā un viņas kājas bija bijušas pieķēdētas. Tomēr nolaupītāji bija izturējušies pret mūsu māti ar cieņu un bija devuši zāles, kas viņai jālieto diabēta un augstā asinsspiediena dēļ.

Māte mums pastāstīja, kā viņai bija izdevies izturēt. ”Sākumā es biju ļoti nobijusies,” viņa atzina, ”bet tad es sāku lūgt Jehovu, un viņš man neļāva izmist. Es ne brīdi tajās četrās sienās nejutos atstāta viena. Es sapratu, cik reāls man ir Jehova, un viņš mani nepameta. Es lūdzu, lai viņš man palīdzētu izpaust gara augļus, sevišķi pacietību.

Tā kā Dievs man palīdzēja, es neraudāju un nekritu panikā. Es centos atsaukt atmiņā visus Bībeles pantus, ko zināju no galvas, un dziedāju Valstības dziesmas. Reizēm es iztēlojos, ka atrodos kristiešu sapulcē un tajā piedalos. Tāpat es iztēlojos, ka sludinu un vadu Bībeles stundas. Manas domas bija tik ļoti aizņemtas, ka laiks paskrēja ātri.

Man pat bija iespēja pastāstīt par savu ticību nolaupītājiem. Ikreiz, kad man kāds atnesa ēdienu, es sludināju, kaut arī man bija aizsietas acis. Piemēram, reiz es vienam no viņiem sacīju, ka Bībelē jau sen iepriekš bija pravietots par tagadējiem grūtajiem laikiem, un piebildu, ka saprotu: viņi acīmredzot ir lielās naudas grūtībās. Es pastāstīju, ka Dievam Jehovam pieder absolūta vara, bet viņš to nekad neizmanto ļaunprātīgi, un tad lūdzu, lai viņi neizmantotu savu varu pār mani ļaunprātīgi, bet izturētos pret mani ar cieņu.

Vīrietis noklausījās un teica, lai es neuztraucoties — viņi man nedarīšot pāri. Es esmu pateicīga Jehovam, ka viņš man deva spēku tik grūtā laikā, un es vēl ciešāk nekā agrāk esmu apņēmusies kalpot par pionieri [pilnas slodzes labās vēsts sludinātāju] tik ilgi, kamēr vien to spēšu.”

Šis pārbaudījums, bez šaubām, māti ļoti tuvināja Jehovam, tāpat kā arī visus mūs. Mums pietrūkst vārdu, lai izteiktu viņam savu pateicību par to, ka māte atkal ir mājās. Ir mierinoši zināt, ka tad, kad pār zemi valdīs Dieva Valstība, šādu briesmīgu notikumu vairs nebūs. Mūsu ģimenes locekļi var apliecināt, cik patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Daudz ciešanu taisnajam, bet no visām tas Kungs viņu izglābj.” (Psalms 34:20.)