Milža  dambis

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ

SENA īru leģenda vēsta, ka reiz īru milzis Fins Makūls gribējis mēroties spēkiem ar milzi Benandonneru no Skotijas. Taču bijis kāds šķērslis: neviens kuģis nav bijis pietiekami liels, lai aizvestu milžus pāri jūrai vienu pie otra. Saskaņā ar leģendu, Fins atrisinājis šo problēmu, uzceldams pār jūru dambi no milzīgiem akmens stabiem.

Benandonners pieņēmis izaicinājumu un pa dambi ieradies Īrijā. Redzēdama, ka viņš ir lielāks un stiprāks par Finu, Fina sieva ķērusies pie viltības un pārģērbusi savu vīru par mazu bērnu. Kad Benandonners ienācis Fina mājās un ieraudzījis ”mazuli”, viņš nobijies, iedomājoties, kādam gan jābūt tēvam, ja tam ir šāds bērns. Ar šo tēvu Benandonners nepavisam nevēlējās satikties, tāpēc viņš bēdzis atpakaļ uz Skotiju, un, lai Fins viņam nevarētu sekot, sagrāvis aiz sevis dambi. Akmens bluķi, kas veido tagadējo Milža dambi, ir viss, kas no tā palicis pāri Īrijas galā.

Vairāk nekā trīs gadsimtus neskaitāmiem viesiem ir stāstīta šī asprātīgā leģenda par Milža dambja izcelsmi. Bet kā īstenībā radies šis neparastais veidojums, un kāpēc tas piesaista miljoniem apmeklētāju? Lai to uzzinātu, mēs nolēmām apskatīt Milža dambi paši savām acīm.

Ceļš īstiem milžiem!

Milža dambis atrodas Ziemeļīrijas krastā apmēram 100 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Belfāstas. Ieradušies apmeklētāju centrā, mēs pagājām nelielu gabaliņu krasta virzienā, nogriezāmies ap stūri, un tur mūsu acīm pavērās elpu aizraujošs skats: krastā slējās tūkstošiem milzīgu, vertikālu akmens kolonnu, kuru augstums sasniedz 6 metrus. Pēc dažiem aprēķiniem, te ir ap 40 tūkstošiem šādu bluķu. Taču visvairāk mūs pārsteidza nevis akmens stabu daudzums, bet gan to simetrija. Bluķu platums ir apmēram 40 līdz 50 centimetri, to virsma šķiet gluži plakana, un pirmajā acu uzmetienā izskatās, ka tiem visiem ir sešas skaldnes. Bluķi ir tik vienādi, ka, raugoties no augšas, to virsmas veido bišu šūnām līdzīgu rakstu. Vēlāk mēs uzzinājām, ka aptuveni ceturtajai daļai kolonnu ir piecskaldņa forma un dažām ir arī četras, septiņas, astoņas vai pat deviņas skaldnes.

Milža dambim ir trīs daļas. Vislielākā no tām — Lielais dambis — sākas krastā klinšu pakājē. Sākumā dambis izskatās kā haotisks augstāku un zemāku stabu jūklis, starp kuriem daži slienas pat sešu metru augstumā. Taču, tuvojoties jūrai, dambis izlīdzinās, jo tur stabu sešstūrainās virsmas ir gandrīz vienādā augstumā, un tas tiešām sāk atgādināt bruģētu ceļu, kas būvēts milžiem. Šajā posmā dambis ir 20 līdz 30 metrus plats. Bēguma laikā mums izdevās noiet pa dambi vairākus simtus metru, pirms tas lēzeni ietiecās ūdenī, sniegdamies uz Skotijas pusi.

Pārējās divas daļas — Vidējais dambis un Mazais dambis — atrodas turpat blakus. Tās abas izskatās drīzāk kā pauguri, nevis kā ceļi. Plakano virsmu dēļ piedzīvojumu kāriem apmeklētājiem ir diezgan viegli rāpties no viena paugura uz otru. Taču, to darot, ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tie stabi, kas atrodas tuvāk pie ūdens, ir slapji un ļoti slideni.

Citi milzu veidojumi

Iedami tālāk pa sešarpus kilometrus garo piekrastes joslu, ko parasti dēvē par Kozveja (Dambja) ragu, mēs klinšainajos krastos redzējām vēl tūkstošiem citu akmens stabu. Gadu gaitā ļaudis vairākiem akmens veidojumiem ir devuši nosaukumus. Divi ir nosaukti mūzikas instrumentu vārdā: Ērģeles, kuru garie, simetriskie stabi atgādina milzu ērģeļu stabules, un Milža arfa, ko veido lielas, izliektas kolonnas, kas sniedzas lejup līdz krastam.

Milžu tēma parādās arī citos nosaukumos. Piemēram, te var aplūkot Milža stelles, Milža zārku, Milža lielgabalus un Milža acis. Netrūkst arī Milža zābaka — šo divus metrus augsto akmens bluķi var aplūkot liedagā kādu gabalu aiz Milža dambja. Daži ir aprēķinājuši, ka mītiskajam milzim, kas it kā valkājis šo ”zābaku”, bija jābūt vismaz 16 metrus garam.

Cits veidojums, Skursteņu gali, atsauc atmiņā Milža dambja saistību ar slaveno Spānijas Neuzvaramo armādu. Skursteņu gali ir vairāki stabiem līdzīgi klintsbluķi, kas erozijas procesā atdalījušies no pārējā klints masīva. Tie slienas kādā zemesragā, no kura paveras plašs skats uz piekrasti Milža dambja apkaimē, un nav grūti iedomāties, ka jūrniekiem, raugoties no jūras puses, tie varēja izskatīties pēc liela cietokšņa dūmeņiem. 1588. gadā spāņu karakuģis Girona, bēgot pēc armādas sagrāves, acīmredzot izšāva uz šiem pīlāriem borta zalvi, jo kuģinieki tos bija noturējuši par ienaidnieka cietoksni.

 Dambja otrs gals

Saskaņā ar leģendu, Milža dambis tika uzbūvēts, lai savienotu Īriju ar Skotiju. Bet kur tādā gadījumā ir dambja otrs gals? Tādas pašas bazalta kolonnas ir atrodamas 130 kilometrus uz ziemeļaustrumiem Stafas salā — mazā, neapdzīvotā saliņā pie Skotijas rietumu krastiem. (Stafas salas nosaukums nozīmē ”Stabu sala”.) Skotu milzi Benandonneru, kas bēga no Fina Makūla, sauca arī par Fingalu, un Stafas salas ievērojamākā vieta — liela ala jūras krastā, kas izveidojusies bazalta stabu krāvumā un sniedzas aptuveni 80 metrus dziļi klintī, — ir nodēvēta viņa vārdā par Fingala alu. Bangu šalkas pie ieejas šajā alā 1832. gadā iedvesmoja vācu komponistu Fēliksu Mendelsonu-Bartoldi sacerēt uvertīru ”Hebridas jeb Fingala ala”.

Kā dambis veidojies?

Tā kā Milža dambja regulārās prizmas tomēr nav milža roku darbs, rodas jautājums: kā tās patiesībā veidojušās? Mēs uzzinājām, ka dambja tapšanā būtiska nozīme ir bijusi īpatnībām, kas raksturīgas dažu iežu veidošanās procesam.

Ziemeļīrija atrodas uz blīva kaļķakmens un dolomīta slāņa, un tālā senatnē vulkāniskās darbības dēļ, kas norisinājās dziļi Zemes garozā, izkusušie ieži, kuru temperatūra pārsniedza 1000 grādus, spiedās augšup pa kaļķakmens plaisām. Saskarē ar gaisu iežu masa atdzisa un sacietēja. Bet kāpēc tā sastingstot izveidoja sešskaldņu prizmas, nevis milzīgu, neregulāru blāķi?

Izkususī masa jeb magma sastāv no dažādiem ķīmiskajiem elementiem, un tā var veidot dažādus iežus. Iezis, kas tik neparastās formās redzams Milža dambī, ir bazalts. Lēni atdziestot, magma sarāvās, un ķīmiskā sastāva īpatnību dēļ cietajā virsmā parādījās plaisas, kas veidoja regulāru sešstūru rakstu. Pamazām atdzisa arī dziļākie slāņi, plaisas padziļinājās, un radās neskaitāmas milzu zīmuļiem līdzīgas bazalta kolonnas.

 ”Arhitektiem nudien nav ar ko lepoties!”

Šādas bazalta kolonnas var ieraudzīt ne tikai Īrijā un Skotijā, bet arī citās pasaules malās. Tomēr citur tās parasti ir visai grūti pieejamas. Reti gadās atrast tik daudz labi saglabājušos sešskaldņu kolonnu tādā vietā, kur jebkurš tās viegli var apskatīt.

18. gadsimta beigās angļu dabaszinātnieku seru Džozefu Benksu tā saviļņoja tās samērā nedaudzās bazalta kolonnas, ko viņš atklāja Stafas salā, ka viņš izteicās: ”Kas gan ir cilvēku celtās katedrāles un pilis salīdzinājumā ar tām? ... Arhitektiem nudien nav ar ko lepoties!”

Arī mēs, apciemojuši Īrijas dabas brīnumu — Milža dambi —, izjutām līdzīgu saviļņojumu un apbrīnu. Klejodami pa šo dabisko ”arhitektūras pieminekli”, mēs gremdējāmies pārdomās par Diženā Radītāja un Arhitekta Dieva Jehovas spēku un meistarību.

[Attēls 15. lpp.]

Dabisks veidojums. Lielākajai daļai akmens kolonnu ir sešas skaldnes

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy NITB

[Attēls 16., 17. lpp.]

Bazalta kolonnu krāvumi sniedzas gar piekrasti aptuveni sešu kilometru garumā

[Attēls 17. lpp.]

Milža zābaks, kura augstums ir ap diviem metriem

[Attēls 17. lpp.]

Šīs 12 metrus augstās kolonnas atgādina milzu ērģeļu stabules

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Augšā pa kreisi: Courtesy NITB; apakšā: © Peter Adams/Index Stock Imagery