Modernās dimantu industrijas pirmsākumi

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ

BIJA 1871. gada janvāris. Adrians van Veiks — fermeris, kas augstu vērtēja Bībeli, — netraucēti dzīvoja ar savu ģimeni pustuksnešainā Dienvidāfrikas apgabalā, kas pazīstams ar nosaukumu Rietumu Grikvalenda. Taču drīz viņu mierīgajām dienām pienāca gals, jo fermera īpašumā ieradās pūlis svešinieku un izveidoja tur nometni. Vērodams notiekošo no savas verandas, van Veiks negribēja ticēt savām acīm.

Dažu dienu laikā atbraucēju skaits jau sniedzās tūkstošos. Cik tālu skatiens sniedza, vīri rosījās pa van Veika fermu, un daži sāka iemērīt sev zemes gabalus pat viņa dārzā, neuzskatīdami par vajadzīgu pavaicāt saimniekam atļauju vai vismaz sasveicināties. Kas bija noticis? Kāpēc bija sacēlusies tāda ažiotāža? Izplatoties valodām, ka van Veika fermas teritorijā atrodas bagātas dimantu atradnes, bija sācies ”dimantu drudzis”.

Kas izraisīja ”dimantu drudzi”?

Aptuveni 12 gadus agrāk netālu no Vālas upes, kādus 70 kilometrus uz ziemeļiem no van Veika fermas, tika atrasts piecus karātus liels dimants. Vīrietis, kas šo dimantu uzgāja, par piecām sterliņu mārciņām to pārdeva Berlīnes misijas biedrības galvenajam priesterim. Kas ar šo dimantu notika tālāk, nav zināms, bet, kolīdz cilvēkus sasniedza ziņas par vērtīgo atradumu, sākās dimantu meklēšana.

Nākamā epizode norisinājās deviņus gadus vēlāk Šalka van Nīkerka fermā, kas atradās pie Oranžas upes dažus kilometrus uz dienvidiem no Oranžas satekas ar Vālu. Van Nīkerka  fermas teritorijā dzīvoja Jakobsu ģimene, un viņu bērni mēdza spēlēt spēli, ko viņi sauca par ”pieciem akmeņiem”. Šajā rotaļā bērni izmantoja kādu mirdzošu akmeni, ko bija atradis Jakobsu vecākais dēls Erasms.

Kādu dienu 1867. gada sākumā pie Jakobsu ģimenes iegriezās van Nīkerks. Jakobsa kundze zināja, ka van Nīkerks interesējas par dārgakmeņiem, tāpēc pastāstīja viņam par spožo akmeni, ar kuru spēlējas viņas bērni. ”Naktī sveču gaismā tas skaisti mirdz,” viņa piebilda. Tiklīdz van Nīkerks bija aplūkojis akmeni, viņa prātā uzplaiksnīja satraucoša doma. ”Manuprāt, tas ir dimants!” viņš izsaucās. Viņš atcerējās, ka bija lasījis par metodi, kas ļauj noskaidrot, vai attiecīgais akmens ir dimants vai ne. Van Nīkerks piegāja pie loga un novilka ar akmeni pa loga rūti. Viņam par pārsteigumu, akmens aiz sevis bija atstājis dziļu rievu, un vīrietis atvainojās par sabojāto stiklu. * Jakobsa kundze labprāt atdeva akmeni van Nīkerkam, atteikdamās pieņemt jebkādu samaksu.

Aizbraucis uz tuvējo Hoptaunu, van Nīkerks parādīja akmeni saviem draugiem, taču neviens no viņiem nevarēja pateikt, vai tas patiešām ir dimants. Tā akmens ceļoja no viena uzticama cilvēka pie nākamā, līdz beidzot pa pastu nokļuva līdz Greiamstaunai pie doktora Eterstona. Viņš griezās pēc palīdzības pie kāda skolotāja, un skolas laboratorijā viņi noteica šī akmens īpatnējo svaru, konstatējot, ka tas atbilst dimanta īpatnējam svaram. Pēc tam akmens nonāca kāda juveliera rokās, kurš to nesekmīgi centās ieskrāpēt ar vīli. Arī citi, kam tika lūgta konsultācija, apstiprināja van Nīkerka domas. Galu galā doktors Eterstons uzrakstīja vēstuli, kurā viņš apliecināja, ka šis akmens ir 21,25 karātus smags dimants. Van Nīkerks par to saņēma 350 sterliņu mārciņas, no kurām daļu viņš nekavējoties aiznesa Jakobsa kundzei. Akmenim tika dots atbilstošs nosaukums ”Eurēka”, kas norāda uz prieku, kādu sagādā vērtīgs atklājums.

Gans un godīgs fermeris

Pagāja vēl pāris gadu, un kāds afrikāņu gans, vārdā Būi, ganīdams aitas nedaudz uz dienvidiem no Oranžas un Vālas satekas, pamanīja zemē kaut ko spīdīgu. Noliecies viņš ieraudzīja mirdzošu valrieksta lieluma akmeni, pacēla to un iebāza kabatā. Būi bija dzirdējis, ka ir cilvēki, kas interesējas par šajā apgabalā atrastiem akmeņiem, tāpēc, ceļodams apkārt darba meklējumos, viņš šo akmeni piedāvāja kādam fermerim un pēc tam kādam tirgotājam. Viņi  ganam ieteica doties uz van Nīkerka fermu.

Kad Būi ieradās van Nīkerka fermā un parādīja viņam akmeni, fermerim uzreiz radās nojauta, ka viņa rokās ir nonācis dimants, kas ir vēl lielāks un vērtīgāks nekā tas, ko viņš bija dabūjis no Jakobsu ģimenes. Viņš pavaicāja ganam, ko tas gribētu saņemt apmaiņā pret šo akmeni. ”Kungs,” Būi pazemīgi un ar cieņu atbildēja, ”dodiet man to, kas man, jūsuprāt, pienākas.” Van Nīkerks bez vilcināšanās atdeva ganam gandrīz visu, kas viņam piederēja, — 500 taukastu aitu, 10 vēršus, ratus, ar kuriem viņš mēdza vest uz pilsētu dārzeņus, un pat apseglotu zirgu, ar kuru viņš pats jāja. Nav šaubu, ka Būi jutās kā bagātnieks — un visas šīs vērtīgās lietas viņš bija ieguvis par vienu spīdīgu akmentiņu!

Savukārt Van Nīkerks nekavējoties devās uz Hoptaunu, lai savu dimantu pārdotu. Pārsteigtie tirgotāji par 83,5 karātus smago akmeni bija gatavi maksāt 11 300 sterliņu mārciņu. Galu galā šis dimants ieguva nosaukumu ”Dienvidāfrikas zvaigzne” *. Pēc slīpēšanas un pulēšanas dārgakmens tika iestrādāts kaklarotā, kas redzama šajā lappusē. Kad runas par atrastajiem dimantiem izgāja plašajā pasaulē, tūkstošiem cilvēku pat no tik tālām vietām kā Amerika, Eiropa un Austrālija steigšus devās uz Dienvidāfriku, būdami pārliecināti, ka viņiem ir pavērusies iespēja ātri tikt pie bagātības.

Sākas ”dimantu drudzis”

Sākumā dimanti tika meklēti Oranžas un Vālas krastos. Bet, kad 1870. gadā parādījās informācija par lielu daudzumu dimantu, kas atrasti dziļāk iekšzemē starp abām upēm, dimantu meklētāji pārcēlās uz teritoriju, kur atradās Adriana van Veika ferma. Paši to nezinādami, van Veiks un viņa kaimiņi dzīvoja virs sen izdzisušiem vulkāniem. Dimanti  tika uzieti seno vulkānu kanālos (piltuvēs) starp kimberlīta jeb tā dēvētajiem zilajiem iežiem.

Dimantu meklētāji uz ātru roku sacēla teltis, ko vēlāk nomainīja rievota skārda būdas. Dzīve šajos improvizētajos ciematos, kur trūka ūdens un nebija nekādas infrastruktūras, maigi izsakoties, bija visai pieticīga. Atbraucējiem bija jāpacieš putekļu mākoņi, mušu bari, vasaras ar vairāk nekā 40 grādu karstumu un ziemas, kad naktīs temperatūra dažkārt noslīdēja zem nulles. Taču viņi bija gatavi samierināties ar šādiem apstākļiem, jo loloja cerību kļūt pasakaini bagāti.

Kas notika ar Adrianu van Veiku, kad dimantu meklētāji bija pārņēmuši viņa fermu? Pirmajiem atbraucējiem viņš par nelielu ikmēneša samaksu piešķīra daļu savas zemes. Bet, ierodoties arvien jauniem dimantu meklētājiem, situācija kļuva arvien grūtāk kontrolējama. Kad kāda kalnrūpniecības kompānija izteica priekšlikumu nopirkt viņa fermu par divtūkstoš sterliņu mārciņām, viņš ar prieku pieņēma šo piedāvājumu, nokārtoja dokumentus un devās meklēt mierīgāku dzīves vietu.

Netālu no van Veika fermas atradās īpašums, kas piederēja brāļiem De Bīriem. Viņu vārds tika izmantots, reģistrējot kalnrūpniecības koncernu De Beers Consolidated Mines, kas joprojām ir lielākais dimantu ieguvējs pasaulē. Vietā, kur kādreiz atradās šīs fermas, tagad plešas Kimberli pilsēta. Meklējot dimantus De Bīru fermā, tika izveidota tik dziļa un plaša raktuve, ka tā kļuva pazīstama ar nosaukumu Big Hole jeb ”Lielā bedre”.

Kamēr dimanti vēl nebija uzieti Dienvidāfrikā, šos dārgakmeņus ieguva Indijā un Brazīlijā. Taču ar tiem nepietika, lai apmierinātu pieprasījumu pasaules tirgū. Modernā dimantu industrija piedzima brīdī, kad tika atklātas plašās un bagātās Dienvidāfrikas dimantu atradnes.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 16., 17. lpp.]

RAKTUVES, KAS IEGUVUŠAS PASAULES SLAVU

1903. gadā aptuveni 30 kilometrus uz austrumiem no Pretorijas (Dienvidāfrikas Republika) tika atklātas raktuves ar nosaukumu Premier Mine, kas kļuva par vienām no lielākajām un produktīvākajām raktuvēm Āfrikā. Divus gadus pēc raktuvju atklāšanas, kad to dziļums bija sasniedzis 10 metrus, kāds strādnieks sienā ieraudzīja kaut ko spīdīgu. Darbu vadītājs nokāpa lejā un ar kabatas nazi izkasīja mirdzošo akmeni no raktuves sienas. Tas bija dūres lieluma dimants — lielākais neapstrādātais dimants, kāds jebkad ir atrasts. Šis masīvais, 3106 karātus smagais dārgakmens tika nosaukts raktuvju atklājēja Tomasa Kalinana vārdā, un no tā tika izveidoti deviņi lieli un 96 mazi briljanti. Viens no tiem — ”Kalinans I” jeb ”Āfrikas zvaigzne” — ir lielākais briljants pasaulē. Tas grezno britu karaļnama scepteri, kas redzams šajā lappusē. Kaut arī šīs raktuves darbojas jau simts gadus, tajās joprojām var iegūt daudz lielu un vērtīgu dimantu.

[Attēli]

Britu karaļnama scepteris

Neapstrādātais dimants ”Kalinans” bija dūres lielumā

[Papildmateriāls/Attēls 17. lpp.]

DAŽI FAKTI PAR DIMANTIEM

◆ Dimants ir cietākais no visiem pazīstamajiem minerāliem.

◆ Dimants, tāpat kā grafīts, sastāv no oglekļa, bet, tā kā šiem minerāliem ir atšķirīgs oglekļa atomu sakārtojums, dimants ir ciets, bet grafīts — mīksts.

◆ Dimantus mēra karātos. Viens karāts līdzinās piektdaļai grama.

◆ Nereti ir jāpārrok aptuveni 400 tonnas akmeņu, grants un smilšu, lai iegūtu vienu karātu dimantu.

[Papildmateriāls/Attēls 18. lpp.]

KIMBERLI ”LIELĀ BEDRE”

1869. gadā tagadējās Kimberli teritorijā dzīvoja tikai daži fermeri, bet jau pēc četriem gadiem, 1873. gadā, turienes iedzīvotāju skaits bija aptuveni 50 tūkstoši. Daudzi no tiem bija laimes meklētāji, kas bija sabraukuši no visām zemes malām. Vairāki tūkstoši bija kājām mērojuši 1000 kilometru garo ceļu no Keiptaunas ostas. Vietā, kur agrāk stāvēja kalns, viņi ar asmeņkapļiem un liekšķerēm izveidoja lielāko bedri, kāda jebkad ar cilvēku rokām ir tikusi izrakta. Kad rakšana beidzot bija galā, bedres dziļums bija 240 metru. Pazemes raktuvē darbs turpinājās līdz 1097 metru dziļumam. Kādā enciklopēdijā ir norādīts, ka līdz 1914. gadam, kad dimantu ieguve šajā vietā tika pilnībā pārtraukta, bija pārvietoti 22,5 miljoni tonnu zemes. Šajā procesā tika iegūtas nepilnas trīs tonnas dimantu, kuru kopējā vērtība pārsniedza 47 miljonus sterliņu mārciņu.

[Attēls 17. lpp.]

Doktors Eterstons

[Attēls 17. lpp.]

Šalks van Nīkerks

[Attēls 17. lpp.]

”Eurēka”

[Norāde par autortiesībām]

De Beers Consolidated Mines Ltd.

[Attēls 18. lpp.]

”Dienvidāfrikas zvaigzne”

[Attēli 18., 19. lpp.]

”Big Hole” (”Lielā bedre”) 1875. gadā. Simtiem dimanta meklētāju izmantoja virves, lai nolaistu lejā strādniekus un uzvilktu augšā dimantus saturošos iežus

[Attēli 19. lpp.]

”Dimantu drudža” laikā kā no zemes izauga plašas telšu nometnes

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Crown ©/The Royal Collection © 2005, Her Majesty Queen Elizabeth II; Photo: www.comstock.com

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Photo by Fox Photos/Getty Images

[Norāde par attēla autortiesībām 17. lpp.]

Portreti: No Džordža Bīta grāmatas The Grand Old Days of the Diamond Fields

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

Fotogrāfijas: De Beers Consolidated Mines Ltd.

[Norāde par attēla autortiesībām 19. lpp.]

Fotogrāfijas: De Beers Consolidated Mines Ltd.