Kāpēc tik daudz bezpajumtnieku?

PĒC ANO datiem, visā pasaulē ir vairāk nekā 100 miljoni bezpajumtnieku. Ja šis skaitlis ir precīzs, tas nozīmē, ka aptuveni vienam cilvēkam no sešdesmit nav pienācīgas pajumtes! Tomēr problēmas īstenos apjomus noteikt ir grūti.

Dažādās pasaules vietās ir atšķirīga izpratne par to, kas būtu saucams par bezpajumtnieku. Speciālistiem, kas nodarbojas ar šīs problēmas pētīšanu, ir dažādi mērķi un dažādas darba metodes, un tas ietekmē to, kā viņi definē, kas ir bezpajumtnieks. Viņu definīcija savukārt ietekmē statistikas datus, ko viņi publicē. Tāpēc iegūt precīzu priekšstatu par problēmu ir sarežģīti, lai neteiktu — neiespējami.

Grāmatā Strategies to Combat Homelessness, ko izdevusi ANO Iedzīvotāju apmešanās programma (UN-HABITAT), pajumtes trūkums ir definēts kā stāvoklis, kad cilvēkam ”nav pieņemamu dzīves apstākļu. Tas sevī ietver jebkurus apstākļus, kas ir sliktāki par tiem, kuri [attiecīgajā sabiedrībā] tiek uzskatīti par atbilstošiem.” Vieni dzīvo uz ielas vai mājo nolaistās vai pamestās ēkās, citi atrod pajumti patversmēs. Vēl citi uz laiku apmetas pie draugiem. Jebkurā gadījumā, kā bija teikts minētajā pētījumā, ”termins ”bezpajumtnieks” norāda uz to, ka cilvēks ir nonācis situācijā, kad viņam ir nepieciešama palīdzība”.

Aprēķini liecina, ka Polijā, kurā ir aptuveni 40 miljoni iedzīvotāju, vismaz 300 tūkstošiem cilvēku nav pajumtes. Patiesībā neviens precīzi nezina, cik šādu cilvēku ir, jo viņi pārceļas no vienas vietas uz citu un neviens no viņiem nav reģistrējies kādā noteiktā vietā. Daži uzskata, ka patiesais bezpajumtnieku skaits ir tuvu pusmiljonam!

Tā kā pajumtes trūkums ir tik izplatīts, jūs varbūt pazīstat kādu, kurš ir zaudējis pajumti. Šī nopietnā sociālā problēma izraisa daudz jautājumu. Kā cilvēki paliek bez pienācīgas mājvietas? Kā viņi var iztikt? Kas viņiem var palīdzēt?  Un ko cilvēks, kam nav pajumtes, var gaidīt no nākotnes?

Atkal un atkal bez pajumtes

Sabrina * ir vientuļā māte, kas dzīvo trūcīgā rajonā Ņujorkas daļā Hārlemā. Pēc desmitās klases viņa bija atstājusi skolu. Tagad Sabrina kopā ar bērniem dzīvo ilgstošas uzturēšanās patversmē. Pilsēta piedāvā šādas mājvietas cilvēkiem, kam nav citas drošas dzīvesvietas. Viņa dzīvo vienā istabā ar saviem trim puikām, no kuriem vienam ir desmit mēneši, otram — trīs gadi, bet trešajam — desmit gadi.

Sabrina atstāja savas mātes māju pirms desmit gadiem. Kopš tā laika viņa ir dzīvojusi pie drauga, palikusi pie paziņām vai radiniekiem un, kad klājās pavisam grūti, devusies uz kādu patversmi. ”Es ik pa laikam strādāju, visbiežāk par naudu pinu cilvēkiem matus,” stāsta Sabrina, ”bet galvenokārt es esmu iztikusi ar pabalstiem.”

Tas varētu likties paradoksāli, bet, kā bija stāstīts žurnālā Parents, Sabrinas problēmas sākās, kad viņa atrada labu darbu — viņa sāka strādāt viesnīcā par istabeni. Strādādama viesnīcā, viņa pelnīja pārāk daudz, lai varētu saņemt sociālo palīdzību, taču pārāk maz, lai segtu visus savus izdevumus, piemēram, samaksātu par dzīvesvietu, ēdienu, apģērbu, transportu un bērnu pieskatīšanu. Viņai bija grūti samaksāt īri, un mājas saimnieks viņu mēģināja izlikt no mājām. Galu galā Sabrina aizgāja no darba un apmetās īslaicīgas uzturēšanās patversmē, līdz viņai atradās istaba patversmē, kurā viņa mitinās pašlaik.

”Tas viss ļoti apgrūtina manu bērnu dzīvi,” saka Sabrina. ”Vecākais dēls jau ir paspējis mācīties trīs dažādās skolās. Viņam būtu jābūt piektajā klasē, bet viņš tika atstāts uz otru gadu, ..mums tik daudzas reizes ir nācies pārcelties.” Šobrīd Sabrina gaida savu kārtu uz valsts subsidētu dzīvokli.

Cilvēkam, kam vispār nav, kur apmesties, Sabrina varētu šķist īsta veiksminiece. Tomēr daudzi bezpajumtnieki patversmi nebūt neuzskata par labu risinājumu savā situācijā. Saskaņā ar Polijas Sociālās palīdzības komitejas informāciju, ir cilvēki, kas ”baidās no kārtības un noteikumiem, kādi jāievēro patversmēs,” un noraida piedāvāto palīdzību. Piemēram, no tiem, kas dzīvo patversmēs, tiek gaidīts, ka viņi strādās un nelietos alkoholu un narkotikas. Ne visi vēlas to pildīt. Tāpēc, atkarībā no gadalaika, bezpajumtniekus var redzēt nakšņojam vilcienu stacijās, kāpņu telpās un pagrabos, vai arī parkos uz soliņiem, zem tiltiem un rūpnīcu teritorijās. Šādas ainas ir vērojamas daudzviet pasaulē.

 Kādā grāmatā par pajumtes trūkumu ir minēti daudzi iemesli, kuru dēļ cilvēki Polijā kļūst par bezpajumtniekiem. Tādi ir, piemēram, darba zaudējums, parādi un problēmas ģimenē. Tāpat trūkst aprūpes namu veciem cilvēkiem, invalīdiem un HIV inficētajiem. Daudziem bezpajumtniekiem ir psihiskās vai fiziskās veselības problēmas, un daudzi no viņiem cieš no kāda veida atkarības, visbiežāk tā ir atkarība no alkohola. Lielākā daļa sieviešu, kas ir palikušas bez pajumtes, ir pametušas vīru vai aizbēgušas no tā, ir padzītas no mājām vai arī ir nodarbojušās ar prostitūciju. Šķiet, ikviena bezpajumtnieka pagātnē ir kāds skumjš stāsts.

Apstākļu upuri

Staņislava Golinovska, sociālekonomikas speciāliste, saka: ”Pie mums [Polijā] nav neviena gadījuma, kad cilvēks pats būtu nolēmis kļūt par bezpajumtnieku.. Drīzāk var runāt par dažādām sakāvēm dzīvē, kas ir salauzušas cilvēku un laupījušas viņam dzīvotgribu.” Par bezpajumtniekiem, šķiet, kļūst cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ nejūtas spējīgi pārvarēt grūtības, ar kādām sastopas. Vieni, piemēram, atgriezušies no cietuma, ir atklājuši, ka viņu mājas ir izdemolētas. Citi ir izlikti no mājām. Daudzi ir zaudējuši pajumti dabas katastrofu rezultātā. *

Kādā pētījumā noskaidrojās, ka gandrīz pusei aptaujāto bezpajumtnieku Polijā ir bijusi ģimene un ka viņi ir dzīvojuši ar savu dzīvesbiedru, kaut arī ģimenē bijušas problēmas. Lielākā daļa bija padzīti no mājām vai arī bija jutušies spiesti aiziet kādu ārkārtīgi smagu apstākļu dēļ. Tikai 14 procenti aptaujāto bija aizgājuši no mājām pēc savas iniciatīvas.

Pavadījuši kādu laiku patversmē, daži spēj atkal nostāties uz kājām un atrast sev dzīvokli. Citi nespēj tik vienkārši tikt galā ar grūtībām. Tam par iemeslu var būt viens vai vairāki no tālāk minētajiem faktoriem: psihiska vai fiziska slimība, atkarību izraisošu vielu lietošana, motivācijas trūkums, vājas darba iemaņas vai arī nepietiekama izglītība. ASV aptuveni  30 procenti bezpajumtnieku regulāri atgriežas tajā, ko kāda bezpeļņas organizācija ir nosaukusi par ”bezpajumtnieku sistēmu” — sistēmu, kura sevī ietver patversmes, slimnīcas un diemžēl arī cietumus. Tiek apgalvots, ka tie, kas ir hroniski atkarīgi no šīs sistēmas, izmanto vismaz 90 procentus no valsts līdzekļiem, kuri ir atvēlēti bezpajumtnieku problēmas risināšanai.

Kāda palīdzība bezpajumtniekiem ir vajadzīga?

Daudzās patversmēs cilvēkiem tiek piedāvāta palīdzība, lai viņi varētu izrauties no bezpajumtnieka dzīvesveida. Viņiem ir pieejamas konsultācijas, kā saņemt valsts sociālo palīdzību, finansiālu palīdzību no citiem avotiem, bezmaksas juridisko konsultāciju, kā arī atjaunot saiknes ar ģimeni vai apgūt kādas pamatiemaņas. Londonā izveidotie centri jauniešiem sniedz padomus uztura, ēdiena gatavošanas un veselīga dzīvesveida jautājumos, kā arī iesaka, kā atrast darbu. Šādu padomu mērķis ir vairot bez pajumtes palikušo cilvēku pašcieņu un motivāciju un palīdzēt viņiem sasniegt lielāku neatkarību, lai viņi varētu atrast un uzturēt paši savu mājokli. Šādi centieni, bez šaubām, ir ļoti slavējami.

Taču ne vienmēr patversmēs bezpajumtniekiem tiek piedāvāta tā palīdzība, ko viņi paši uzskata par visvajadzīgāko. Jaceks, kāds bezpajumtnieks no Varšavas, paskaidro, ka dzīve patversmē nesagatavo tās iemītniekus dzīvei ārpus patversmes sienām. Pēc viņa domām, patversmes iemītniekiem veidojas ”izkropļots domāšanas veids”, jo viņi sarunājas un pavada laiku gandrīz vai tikai kopā cits ar citu. Viņš saka: ”Patversme, kas mūs izolē no ārpasaules, ir kā bērnunams pieaugušajiem.” Viņa skatījumā daudziem patversmes iemītniekiem ”prāts nedarbojas, kā nākas”.

Saskaņā ar kāda Polijā veikta pētījuma datiem, vissāpīgākās emocijas, ko pieredz  bezpajumtnieki, ir vientulības sajūta. Finansiālo problēmu un zemā sociālā statusa dēļ cilvēki, kas palikuši bez pajumtes, bieži jūtas bezvērtīgi. Daudzi atvieglojumu meklē alkoholā. Jaceks saka: ”Neredzot nekādu izeju, daudzi no mums pamazām zaudē pārliecību, ka mēs varam kaut ko darīt, lai uzlabotu savu nožēlojamo situāciju.” Cilvēki, kam nav pajumtes, kaunas par savu izskatu, par savu nabadzību un bezpalīdzību un pat par pašu faktu, ka viņi ir bezpajumtnieki.

”Vai mēs runātu par cilvēkiem, kas mitinās Bombejas un Kalkutas ielās, vai par klaidoņiem, kas guļ Londonas ielās, vai par ielu bērniem Brazīlijā,” saka Fransiss Džegede, kas ir specializējies ar iedzīvotājiem saistītajos jautājumos, ”pajumtes trūkums ir pārāk nopietns un bēdīgs stāvoklis, lai to iztēlotos, kur nu vēl, ja to nākas pieredzēt.” Viņš piebilst: ”Lai kāds būtu šīs parādības cēlonis vai cēloņi, ir jautājums, uz kuru joprojām nav atbildes: kāpēc šī pasaule ar visu savu bagātību, gudrību un kompetenci, šķiet, nespēj atrisināt bezpajumtnieku problēmu?”

Ir skaidrs, ka visiem bez pajumtes palikušajiem cilvēkiem ir vajadzīga palīdzība — ne tikai materiāla palīdzība, bet arī tāda, kas viņus mierinātu un iedrošinātu. Šāda palīdzība var dot spēku izturēt un pārvarēt daudzas no problēmām, kas veicina palikšanu bez pajumtes. Bet kur cilvēks, kam nav pajumtes, var atrast šādu palīdzību? Vai pastāv cerība, ka pienāks laiks, kad nevienam vairs nebūs jādzīvo uz ielas?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Galējas nabadzības sekas

Simtiem tūkstošu cilvēku Indijā dzīvo uz ielas. Saskaņā ar kādu agrāk veiktu aprēķinu, Bombejā vien bija aptuveni 250 tūkstoši bezpajumtnieku. Viņu vienīgā pajumte reizēm ir starp mietiem un blakus esošām ēkām nostiprināts brezents. Kāpēc šie cilvēki dzīvo pilsētā uz ielas, nevis ārpilsētā, kur varētu atrast samērā lētu mājokli? Tāpēc, ka viņi strādā — par sīktirgotājiem, ielu pārdevējiem, rikšām, vai arī vāc metāllūžņus — tuvu pilsētas centram. ”Viņiem nav izvēles,” teikts grāmatā Strategies to Combat Homelessness. ”Nabadzības spiesti, viņi neizdod naudu īrei, jo tā ir vajadzīga pārtikai.”

Aptuveni 2300 vīriešu, sieviešu un bērnu Dienvidāfrikas Republikas pilsētā Johannesburgā ir apmetušies dzelzceļa stacijā. Viņi guļ uz dzelzceļa platformām, zem klajas debess, par gultām izmantodami noskrandušas segas, vai pārlaiž nakti kartona būdās. Lielākajai daļai no viņiem nav darba, un viņi arī necer to jebkad atrast. Tūkstošiem bezpajumtnieku visā pilsētā dzīvo līdzīgi. Viņiem trūkst ūdens, nav tualetes un elektrības. Šādos apstākļos ātri izplatās dažādas slimības.

Iemesls, kāpēc šiem un daudziem citiem cilvēkiem nav pajumtes, ir pavisam vienkāršs — galēja nabadzība.

[Papildmateriāls/Attēli 7. lpp.]

Mūsdienu sabiedrības trūkumi

Grāmatā Strategies to Combat Homelessness, ko izdevusi ANO Iedzīvotāju apmešanās programma, jautājumā par mājokļa nodrošināšanu visiem norādīts uz vairākiem mūsdienu sociālās, politiskās un ekonomiskās sistēmas trūkumiem. Tālāk ir minēti daži no tiem.

● ”Galvenā problēma, kas saistīta ar pajumtes trūkumu, joprojām ir valdību nespēja atvēlēt nozīmīgus resursus, lai pilnībā īstenotu ikviena tiesības uz adekvātu pajumti.”

● ”Nepilnīga likumdošana un neefektīvas plānošanas sistēmas var.. izraisīt haosu nabadzīgā vairākuma nodrošināšanā ar mājokli.”

● ”Bezpajumtniecība liecina par to, ka sabiedrībā tiek netaisnīgi sadalīti.. mājokļa pabalsti.”

● ”Bezpajumtnieku krīze ir sekas politikai, kas vai nu ir ignorējusi, vai par zemu novērtējusi to, cik negatīvi sociāli mazaizsargātas personas var ietekmēt ekonomiskās pārmaiņas, lētu dzīvojamo telpu trūkums, narkomānija, alkoholisms, kā arī fiziskās un psihiskās veselības problēmas.”

● ”Ir ļoti nepieciešams ieviest izmaiņas to speciālistu sagatavošanā, kuri strādā ar sociāli mazaizsargātām personām. Cilvēkus, kam nav pajumtes, it īpaši ielu bērnus, būtu jāuzskata par neizmantotu, bet potenciālu ieguvumu, nevis slogu sabiedrībai.”

[Attēls]

Kāda māte ar divām meitām ubago, Meksika

[Norāde par autortiesībām]

© Mark Henley/ Panos Pictures

[Attēls 6. lpp.]

Kādreizējā dzelzceļa stacija Dienvidāfrikas Republikā, Pretorijā, kas pārveidota par bezpajumtnieku patversmi

[Norāde par autortiesībām]

© Dieter Telemans/Panos Pictures

[Norādes par attēlu autortiesībām 4. lpp.]

Pa kreisi: © Gerd Ludwig/Visum/Panos Pictures; vidū: © Mikkel Ostergaard/Panos Pictures; pa labi: © Mark Henley/Panos Pictures