Par spīti slimībai, esmu apņēmības pilns

Pastāstījis Kuamē NʹGesāns

Kopā ar ceļabiedru mēs aizelsušies stūmām velosipēdu kārtējā kalnā. Bija 2002. gada novembris, un, tā kā Kotdivuārā (Āfrika) plosījās pilsoņu karš, vientulīgais ceļš bija briesmu pilns. Tālumā vīdēja nākamais armijas kontrolpunkts. Kāpēc es biju devies ceļojumā tik nemierīgā laikā?

ES PIEDZIMU 1978. gadā, un man tika konstatēta progresējoša, iedzimta slimība, kas sākās ar dzirdes traucējumiem un stiprām sāpēm kājās. Augot man bija jāpacieš tuvinieku izsmiekls, kuri teica, ka man ir ”nekam nederīgas kājas un ar mēsliem aizbāztas ausis”. Pieaugušie uz mani lūkojās ar nicinājumu, un bērni kliedza, ka es esmu kroplis ar lauztām kājām.

Kad astoņu gadu vecumā es sāku iet skolā, es kļuvu gan par klasesbiedru, gan skolotāju apsmiekla objektu. Cik bieži es vēlējos, lai zeme atvērtos un mani aprītu! Cilvēki mani pazemoja, jo juta manas bailes. Es izgāju no mājām vienīgi tad, kad bija jāiet uz skolu.

”Kāpēc es esmu slims?” es bieži domāju. Māte teica, ka slimību kāds man ir piebūris. Dažreiz, kad es redzēju citus ar līdzīgiem veselības traucējumiem, es domāju: ”Vai arī viņi ir krituši par upuri burvestībām?”

1992. gadā man sākās neizturamas sāpes elkoņos, un, kad sāpes norima, es vairs nespēju iztaisnot rokas. Divus gadus vēlāk es kļuvu akls ar kreiso aci. Vecāki mani veda pie tā saucamajiem dziedniekiem, bet viss velti. Sliktās veselības dēļ man bija jāpamet skola.

Meklēju atbildes

Kāds ticīgs klasesbiedrs uzaicināja mani aiziet kopā ar viņu uz baznīcu. Es biju audzināts animisma * garā, tomēr es pieņēmu viņa uzaicinājumu un veselu gadu apmeklēju dievkalpojumus. Tā kā baznīcā es neko daudz par Bībeli neuzzināju, es sāku šaubīties, vai no organizētajām reliģijām ir kāds labums.

Dažas no baznīcas mācībām, it īpaši, mācība par ugunīgu elli, mani biedēja. No vienas puses, es neuzskatīju sevi par tik ļaunu, lai būtu pelnījis mūžīgas mocības. No otras puses, es nedomāju, ka esmu pietiekami labs, lai saņemtu mūžīgu svētlaimi debesīs. Tā kā loģiskas atbildes uz saviem jautājumiem es neatradu, man sāka zust interese par reliģiju.

Nākamajā gadā mani uzaicināja doties uz dziedināšanas seansu, kas bija paredzēts Kotdivuāras galvaspilsētā Abidžanā, apmēram 150 kilometrus no mūsu pilsētiņas  Vavuas. Pirms došanās uz turieni es baznīcas atbildīgajām personām teicu, ka man nepietiek naudas ieejas maksai un pārtikai. No viņu atbildes es nopratu, ka Abidžanā par mani parūpēsies, bet patiesība izrādījās citāda. Kaut gan man apkārt bija četrdesmit piecdesmit tūkstoši cilvēku, es jutos vientuļš un nomākts. Neviens par mani tur pat nepainteresējās.

Es atgriezos Vavuā tikpat slims kā iepriekš, bet klāt vēl bija nākusi rūgta vilšanās. Vietējās baznīcas vadītāji teica, ka Dievs mani nav izdziedinājis, jo man trūkst ticības. Kopš tā brīža es sarāvu visas saites ar reliģiju.

Beidzot saņemu garīgu mierinājumu

1996. gadā kāds Jehovas liecinieks apciemoja mūsu ģimeni. Es nekad agrāk nebiju runājis ar Jehovas lieciniekiem, tāpēc es uzmanīgi ieklausījos vecākā brāļa un ciemiņa sarunā. Manu brāli neinteresēja Bībeles vēsts, bet mani gan. Katrs liecinieka teiktais vārds iekrita man tieši sirdī.

Liecinieks paskaidroja, ka pirmā cilvēka nepaklausības dēļ grēks ir pārņēmis visu cilvēci un šī dumpja dēļ visi cilvēki ir nepilnīgi un mirst. Taču Jēzus ir atdevis savu dzīvību par izpirkumu, lai mūsu grēki varētu tikt piedoti un mēs varētu dzīvot mūžīgi. (Romiešiem 3:23; 5:12, 17—19.) Jehovas liecinieks ar Bībeles palīdzību paskaidroja, ka drīz Dievs Jehova, izmantodams Valstību, pārveidos zemi par paradīzi un likvidēs grēku un tā sāpīgās sekas. (Jesajas 33:24; Daniēla 2:44; Atklāsmes 21:3, 4.)

Bībeles mācību loģiskums mani spēcīgi ietekmēja. Es sarunāju ar Jehovas liecinieku, kuru sauca Roberts, studēt Bībeli divas reizes nedēļā. Pēc dažiem mēnešiem, ieguvis Bībeles zināšanas, es varēju kopā ar lieciniekiem doties sludināt pa mājām. Tas bija grūti, jo man bija jāpārvar bailes no atrašanās cilvēkos.

Rodas šķēršļi

Mani tuvinieki nebija apmierināti ar to, ka es studēju Bībeli. Lai man iespītētu, vecākais brālis naktī manā istabā mēdza smēķēt. No rītiem es modos ar galvassāpēm un nelabu dūšu. Vēl viens pārbaudījums bija saistīts ar ēdienu. Tā kā tēvs bija aizrautīgs mednieks, mēs galvenokārt pārtikām no medījumiem. Es viņam paskaidroju, ka Bībelē ir aizliegts ēst gaļu, kam nav notecinātas asinis. (Apustuļu darbi 15:28, 29.) Taču tēvs atteicās nolaist medījumiem asinis. Lai gan reizēm māte man atlika malā vienus pašus rīsus, es bieži staigāju pusbadā.

Valstības zāle atradās Vavuas otrā pusē, bet es nepieļāvu, ka attālums vai slikts laiks mani kavētu apmeklēt sapulces. 1997. gada septembrī es kristījos apgabala kongresā ”Ticība Dieva Rakstiem”. Es arvien vairāk piedalījos kristīgajā kalpošanā un galu galā kļuvu par pionieri — tā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus.

Turpmākie pārbaudījumi

2002. gada septembrī politiskie nemieri pārauga pilsoņu karā. Dažās nedēļās valdības spēki bija nonākuši līdz Vavuai. Bailēs par savu dzīvību daļa pilsētas iedzīvotāju, kuru vidū bija arī daudzi Jehovas liecinieki, devās bēgļu gaitās. Pēc piecām dienām karaspēks ieņēma pilsētu un nekavējoties aizliedza jebkādus sabiedriskos pasākumus. Pēc tam lielākā daļa Vavuas iedzīvotāju, arī atlikušie Jehovas liecinieki, pameta pilsētu.

Tā kā sabiedriskais transports nekursēja, cilvēki kājām mēroja daudzus kilometrus līdz kādai no kaimiņpilsētām. Manos spēkos nebija noiet tik garu ceļu, tāpēc es biju vienīgais  Jehovas liecinieks, kas palika Vavuā. Es turpināju sludināt, kā arī rīkoju draudzes sapulces, kuras apmeklēja daži pilsētnieki.

Uz kongresu

Novembrī Daloā bija ieplānots Jehovas liecinieku vienas dienas kongress. Lūgšanās Jehovam es stāstīju, cik ļoti vēlos būt šajā kongresā. Negaidīti pilsētā atgriezās kāds Jehovas liecinieks. Es viņam palūdzu, vai viņš nevarētu aizvest mani uz sava divriteņa līdz 50 kilometrus tālajai Daloai. Kaut arī viņam pašam bija vāja veselība, viņš labprāt piekrita.

Valstī valdīja saspringta gaisotne, tāpēc tas nebija piemērotākais laiks ceļošanai. Posmā starp Vavuu un Dalou bija aizliegta transportlīdzekļu kustība. Nepazīstams ceļotājs varēja izraisīt aizdomas jebkurā no karojošajām pusēm un tikt nošauts. Neraugoties uz to, sestdienas rītā, 2002. gada 9. novembrī, mēs ar velosipēdu izbraucām no Vavuas, lai dotos uz Dalou. Šo braucienu es pieminēju pašā sākumā.

Drīz mēs bijām sasnieguši pirmo no daudzajiem armijas kontrolpunktiem. Mūs rūpīgi pārmeklēja un ļāva doties tālāk. Garais ceļš pa kalnaino apvidu bija nogurdinošs. Mēs kājām uzkāpām kalnā un pēc tam abi sēdāmies uz velosipēda un laidāmies lejā.

Ceļā mēs satikām kādu riteņbraucēju, kas piedāvājās palīdzēt. Kamēr laipnais svešinieks mina pedāļus, es izmantoju izdevību un, sēdēdams aizmugurē uz nelielā bagāžnieka, stāstīju viņam par Dieva Valstību. Es paskaidroju, ka Valstība ir Dieva izveidota valdība, kas atrodas debesīs un drīz uz zemes nodibinās pastāvīgu mieru. Dzirdētais viņu pārsteidza, un pār mani nolija vesela jautājumu krusa. Daloā viņš mums nopirka pārtiku un apsolīja nākamajā rītā ierasties uz kongresu.

Daloā mēs ieradāmies vēlu vakarā, un, kaut gan bijām pārguruši, mēs priecājāmies, ka esam izturējuši deviņu stundu garo braucienu un sasnieguši mērķi. Kāda Jehovas liecinieku ģimene mūs sirsnīgi uzņēma savās mājās un ierosināja palikt pie viņiem, līdz kamēr politiskā situācija daudzmaz nostabilizēsies. Diemžēl nemieru dēļ kongress tika atcelts. Taču mans brauciens nebija veltīgs, jo Daloā man pavērās jaunas iespējas kalpot saviem ticības biedriem.

Apņēmība ir nesusi svētības

Tagad man ir darba pilnas rokas Daloas draudzē, kur es esmu kalpošanas palīgs un pionieris. Es arī palīdzu rūpēties par Jehovas liecinieku kongresu namu. Es pelnu iztiku, izgatavodams un pārdodams koka tauriņus, kā arī zīmēdams izkārtnes.

Daudzus gadus es izgāju no mājām tikai tad, kad devos uz skolu, bet, kopš es esmu kļuvis par sludinātāju, es esmu nostaigājis neskaitāmus kilometrus, lai atrastu cilvēkus, kas ir izslāpuši pēc patiesības un vēlas uzzināt, kāpēc pastāv ciešanas un slimības. Gaidot laiku, kad Dieva Valstība likvidēs visas slimības, es turpinu stāstīt cilvēkiem mierinošo labo vēsti par Dieva nodomiem.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

Ceļā uz Dalou, kur bija paredzēts kongress

[Attēls 13. lpp.]

Palīdzu uzturēt kārtībā mūsu kongresu namu Daloā

[Attēls 13. lpp.]

Es pelnu iztiku, izgatavodams un pārdodams koka tauriņus