Bībeles viedoklis

Vai Dievs kādu tautu vērtē augstāk par citām?

DAUDZI uzskata, ka Dieva acīs viņu tauta vai valsts ir pārāka par citām. Tomēr ko šie cilvēki varētu minēt, lai to apstiprinātu? Daži varbūt stāstītu par vēstures gaitā gūtajiem sasniegumiem, piemēram, minētu savas tautas militārās uzvaras vai ekonomisku progresu. Varbūt šie cilvēki pat stāstītu par veiksmīgiem projektiem, kuru mērķis ir bijis paēdināt izsalkušos, aizsargāt trūcīgo intereses un veicināt taisnīgumu. Citi, iespējams, uzskata, ka par Dieva labvēlību liecina viņu dzimtās zemes skaistā daba.

Šādas nacionālā lepnuma jūtas nav svešas nevienai tautai. Bet vai Bībelē ir atrodams pamatojums tam, ka Dieva acīs vienai tautai būtu lielāka vērtība nekā kādai citai?

Svarīga Dieva personības iezīme

Atbilde uz šo jautājumu ir pilnīgi skaidra, ja mēs ņemam vērā kādu Visvarenā Dieva īpašību, kas Bībelē ir nepārprotami uzsvērta. Tajā ir stāstīts, ka Dievs ir objektīvs. Piemēram, Bībelē ir teikts, ka ”Dievs nešķiro personas”. (Apustuļu darbi 10:34, JD.) Arī citās Bībeles vietās ir sacīts, ka Dievs Jehova ”neviena vaigu neuzlūko” un ka ”pie tā Kunga, mūsu Dieva, nav nekādas netaisnības, nedz Viņš uzlūko kāda cilvēka vaigu”. (5. Mozus 10:17; 2. Laiku 19:7.) Dievs ienīst favorītismu, jo tas ir pretrunā ar taisnīguma principiem.

Tomēr kāds varētu jautāt, kāpēc tādā gadījumā Dievam bija īpaša attieksme pret senajiem izraēliešiem. Vai tas neliecina par neobjektivitāti? Bībeles laikos Dievs tiešām izraudzījās izraēliešus par savu tautu, un dažkārt viņš aizsargāja tos no citām tautām. Turklāt Bībelē ir sacīts: ”Viņš pasludināja Jēkabam savu vārdu un Israēlam savus likumus un tiesas. Tā Viņš nav darījis nevienai citai tautai.” (Psalms 147:19, 20.) Vai Dieva attieksme pret izraēliešiem nav pierādījums, ka viņš tomēr rīkojas neobjektīvi? Nekādā gadījumā. Tālāk būs runa par trīs faktoriem, kas parāda, ka tā nav.

Pirmkārt, Dievs izraudzījās izraēliešus par savu tautu, lai nodrošinātu svētības visām tautām. Kad Dievs slēdza derību ar izraēliešu ciltstēvu Ābrahāmu, viņš apsolīja: ”Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” (1. Mozus 22:17, 18.) Dievs bija izraudzījies izraēliešus, lai Ābrahāma pēcnācējos jeb dzimumā tiktu nodrošinātas neaprakstāmas svētības nevis vienai tautai, bet ”visām zemes tautām”.

Otrkārt, nekad nebija tā, ka svētības būtu saņēmuši vienīgi izraēlieši. Dievs arī cittautiešiem bija devis iespēju pievienoties viņa izredzētajai tautai un kalpot viņam, ja vien viņi to vēlējās. (2. Laiku 6:32, 33.) Daudzi tā arī rīkojās un tāpēc tika bagātīgi svētīti, kā tas notika, piemēram, ar moābieti Ruti. (Rutes 1:3, 16.)

Treškārt, Dieva īpašās attiecības ar izraēliešiem pastāvēja tikai ierobežotu laiku. Mūsu ēras 29. gadā izraēliešu vidū parādījās apsolītais dzimums — tas bija Mesija, Jēzus Kristus. (Galatiešiem 3:16.) Taču Jēzus tautieši nevēlējās atzīt, ka viņš ir Mesija. Jēzus vērsās pie viņiem ar vārdiem: ”Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā.” (Mateja 23:38.) Kopš tā laika ne ar vienu no pasaules tautām Dievs vairs nav uzturējis īpašas attiecības, un viņš nav iejaucies pasaules valstu konfliktos. Gluži pretēji — Dievs ir pavēris iespējas saņemt svētības  visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu tautības un izcelsmes. Padomāsim par dažām no tām.

Dieva dāvanas visai cilvēcei

Vislielākā dāvana, ko Dievs ir devis cilvēcei, ir Jēzus Kristus upuris. (Romiešiem 6:23.) Izpirkuma upuris mums visiem dod iespēju atbrīvoties no grēka un nāves un iegūt mūžīgu dzīvi. Šī dāvana ir sagādāta cilvēkiem no ”visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām”. (Atklāsmes 5:9.) Dievs vēlas, lai visi, kas tic Jēzum, iegūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16.)

Tie, kas uzklausa labo vēsti par Dieva Valstību, pieredz daudz svētību. (Atklāsmes 14:6, 7.) Šī vēsts dod cerību uz nākotni, un cilvēki, kas to pieņem, var uzzināt labus padomus, kas palīdz dzīvot laimīgāk jau tagad. Dievs Jehova ir parūpējies, lai ”valstības evanģelijs tiktu sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām”. (Mateja 24:14; 28:19, 20; Apustuļu darbi 16:10.) Šis ”evanģelijs” jeb labā vēsts par Valstību ir atrodama Bībelē — grāmatā, kas pilnībā vai daļēji ir pieejama vairāk nekā 2300 valodās. Jehova kā mīlošs tēvs ir gādājis, lai visiem zemeslodes iedzīvotājiem būtu pieejami ”mūžīgās dzīvības vārdi”. (Jāņa 6:68; Jozuas 1:8.)

Šīs un citas Dieva dāvanas ir pieejamas pilnīgi visiem — visu tautību, rasu un valodu grupu cilvēkiem. Tātad Dieva labvēlība un svētības nav atkarīgas no vietas, kur mēs dzīvojam, vai mūsu izcelsmes.

Kas iegūst Dieva labvēlību?

Bet kas mums ir jādara, lai iegūtu Dieva labvēlību? Atbilde ir lasāma vārdos, ko savā laikā sacīja apustulis Pēteris: ”Ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.) Kā redzams, nepietiek vienīgi ar to, ka cilvēks tic Dievam. Mums ir jāmācās mīlēt Dievu tik dziļi, ka mēs baidītos izdarīt kaut ko viņam nepatīkamu. Mums arī ”taisnīgi jādzīvo” — visiem spēkiem jācenšas darīt to, kas ir labs Dieva acīs.

Iedomāsimies kādu piemēru. Daudzās zemēs valsts rūpējas par izglītības sistēmu, kas pieejama visiem iedzīvotājiem, taču labumu no tā gūst tikai tie, kas apmeklē stundas un uzcītīgi mācās. Līdzīgi arī Dieva labvēlību var iegūt visi cilvēki, tomēr no mūsu puses ir nepieciešamas pūles. Mums ir regulāri jālasa Bībele, jāapliecina ticība Kristus izpirkuma upurim un jādzīvo saskaņā ar Bībeles principiem. Ja mēs no sirds ”meklējam to Kungu”, mēs varēsim iemantot viņa labvēlību. (Psalms 105:3, 4; Salamana Pamācības 2:2—9.)

[Attēls 15. lpp.]

Dievs ir gādājis, lai visu tautību cilvēkiem būtu pieejami ”mūžīgās dzīvības vārdi”