Apbrīnojami atklājumi pie Zemes ekvatora

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA EKVADORĀ

1735. gadā slavenajā Parīzes Zinātņu akadēmijā risinājās karstas debates par zemeslodes formu. Īzaka Ņūtona teoriju piekritēji aizstāvēja viedokli, ka zemeslode ir viegli saplacināta polu rajonā, turpretī Kasīni uzskatu atbalstītāji domāja, ka tā ir saplacināta pie ekvatora.

Lai šo problēmu atrisinātu, 1736. gadā divas zinātniskas ekspedīcijas tika nosūtītas izmērīt zemeslodes izliekumu. Viena devās uz Lapzemi, lai ceļotu tālāk ziemeļpola virzienā, bet otra ieradās tagadējās Ekvadoras teritorijā pie ekvatora. * Ekspedīciju iegūtie dati pierādīja, ka taisnība ir Ņūtona piekritējiem.

1936. gadā, atzīmējot franču ekspedīcijas 200. gadadienu, netālu no Ekvadoras galvaspilsētas Kito tika atklāts piemineklis. Tas ir uzcelts vietā, caur kuru iet 18. gadsimta franču zinātnieku aprēķinātā nulles paralēle jeb, citiem vārdiem, ekvators. Līdz šai dienai neskaitāmi tūristi ierodas aplūkot šo pieminekli, ko dēvē par Pasaules vidu. Nostājušies ar vienu kāju vienā pusē ekvatoram un ar otru — otrā pusē, viņi te var stāvēt abās puslodēs uzreiz. Bet vai tas tiešām tā ir?

Kā izrādās, ne gluži. Jaunākie mērījumi ir ”pārcēluši” ekvatora līniju nedaudz tālāk. Taču pārsteidzošā kārtā vietējās ciltis, kas dzīvoja šai apvidū daudzus gadsimtus pirms mācīto francūžu ierašanās, jau sen bija precīzi noteikušas, kur atrodas šī līnija. Kā tas iespējams?

Īstais ekvators

1997. gadā Katekiljas kalnā, kas atrodas nedaudz uz ziemeļiem no Kito, tika atklātas šķietami nenozīmīgas mūra pusloka drupas. Ar globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS) palīdzību zinātnieks Kristobals Kobo noteica, ka viens šī mūra gals atrodas tieši uz ekvatora. *

Šo faktu viegli varētu uzskatīt par vienkāršu sakritību, taču tas vēl nav viss. Līnija, kas savieno mūra sienas galus, veido 23,5 grādu leņķi ar ekvatoru, un tas gandrīz precīzi sakrīt ar leņķi, par kādu Zemes ass ir novirzīta no perpendikulāra stāvokļa attiecībā pret orbītas plakni. * Turklāt viens šīs līnijas gals ir vērsts pret saullēkta punktu decembra saulgriežos, bet otrs gals — pret saulrieta punktu jūnija saulgriežos. Turpinādami pētījumus, zinātnieki nonāca pie jauniem atklājumiem.

Veikdami Katekiljas kalna galā mērījumus ar teodolītu, zinātnieki ievēroja, ka pirmsinku laikmetā * celtās Kočaski piramīdas atrodas vienā līnijā ar saullēkta punktu jūnija saulgriežos. Zīmīgi, ka cita senvieta, Pambamarka, savukārt atrodas decembra saulgriežos vērojamā saullēkta virzienā.

Vai Katekiljas kalns kādreiz ir bijis astronomisko novērojumu centrs? Vai vietas, kur būvētas citas senās celtnes, ir izraudzītas, veicot astronomiskus novērojumus no šī centra?

Atklājumi turpinās

Velkot kartē aizvien jaunas līnijas caur arheoloģisko pieminekļu atrašanās vietām un  punktiem, kas iegūti astronomiskajos novērojumos no Katekiljas kalna, sāka iezīmēties kāda figūra — astoņstaru zvaigzne. Šī figūra ir redzama uz seniem keramikas izstrādājumiem, un, tā kā agrīnie Ekvadoras teritorijas iedzīvotāji bija Saules pielūdzēji, daudzi speciālisti ir izteikuši pieņēmumu, ka tas ir vienkāršots Saules simbols. Analizējot keramikas lauskas, kas atrastas izrakumos Katekiljas kalnā, zinātnieki ir konstatējuši, ka tās ir gandrīz tūkstoš gadu vecas. Vēl šodien vietējās ciltis mēdz ieaust savos tekstilizstrādājumos astoņstaru zvaigznes rakstu, tāpat kā to acīmredzot ir darījuši viņu tālie senči. Taču, iespējams, viņu senči tai piešķīra daudz lielāku nozīmi, nekā mūsdienās ir pieņemts uzskatīt.

Kristobala Kobo vadībā īstenojot projektu Quitsa-to *, zinātnieki ir ieguvuši daudz pierādījumu, kas apliecina agrīno Ekvadoras iedzīvotāju augstu attīstītās astronomijas zināšanas. Pētnieki ir konstatējuši, ka vairāk nekā ducis senvietu un daudzas senas pilsētiņas atrodas tieši uz līnijām, kuras veido astronomiskās zvaigznes figūru ar Katekilju centrā.

Vēl jo pārsteidzošāks ir fakts, ka pētniekiem izdevās prognozēt iepriekš nezināmu drupu atrašanās vietu. 1999. gada septembrī Quitsa-to projekta dalībnieki ieteica veikt izrakumus Kito Altamiras rajonā, caur kuru iet viena no astronomiskajām līnijām, kas atzarojas no Katekiljas. Tur zinātnieki atklāja plašu nekropoli un atrada daudz keramikas priekšmetu no koloniālā, inku un pirmsinku perioda.

Arī vairākas spāņu kolonizācijas laikā būvētas baznīcas atrodas uz līnijām, kas veido astoņstaru zvaigzni ar Katekilju centrā. Kristobals Kobo skaidro, ka 1570. gadā Limas varas iestādes pieprasīja, lai visur, kur atrodas vietējo cilšu ”vakas” un citas pagāniskās svētvietas,  tiktu uzceltas baznīcas, klosteri, kapelas un krusti. Kāpēc tika izvirzīta šāda prasība?

Tā kā Spānijas valdība šīs pielūgsmes vietas atzina par pagāniskām, tā lika tās sagraut un to vietā uzbūvēt katoļu baznīcas. Fakts, ka baznīcas atradās turpat, kur kādreiz bija slējušies senie Saules tempļi, atviegloja iezemiešu pievēršanu katoļticībai.

Viena no baznīcām, kas atrodas uz minētajām līnijām, ir svētā Franciska baznīca Kito vecajā daļā, kas tapusi koloniālajā periodā. Šī baznīca, kas celta 16. gadsimtā uz kādas pirmsinku laikmeta celtnes paliekām, ir būvēta tā, ka decembra saulgriežu rītā lecošās Saules stari caur kupolu iespīd baznīcā un krīt uz trīsstūri virs altāra. Saulei kāpjot augstāk, gaismas stars slīd uz leju un spoži izgaismo Dieva tēla seju gleznā ”Dievs Tēvs”. Šis efekts ir vērojams tieši decembra saulgriežos. Arī citu vietējo baznīcu arhitektūrā ir izmantoti tamlīdzīgi gaismas efekti, kas savulaik palīdzēja pievērst katoļticībai Saules pielūdzējus iezemiešus.

Kā viņi to varēja zināt?

Bet kā senie Ekvadoras pirmiedzīvotāji varēja zināt, ka Katekilja ir ”pasaules vidus”? Ekvators ir vienīgā vieta pasaulē, kur ekvinokcijas dienā priekšmeti pusdienlaikā nemet ēnu ne uz vienu pusi, tāpēc Quitsa-to projekta dalībnieki ir izvirzījuši pieņēmumu, ka senās kultūras pārstāvji varēja noteikt ekvatora vietu, veicot rūpīgus ēnu novērojumus.

Turklāt Katekiljas kalns ir dabiska observatorija, un tautai, kas pielūdza Sauli, tas noteikti nepalika nepamanīts. Kalna augstums no pakājes līdz virsotnei ir aptuveni 300 metri, un tas atrodas starp Andu kalnu austrumu un rietumu grēdām. Izteiksmīgais Andu siluets sniedz konkrētus atskaites punktus, attiecībā pret kuriem var novērot Saules lēktu un rietu. Piemēram, majestātisko vulkānu Kajambes un Antisanas sniegotās, vairāk nekā piecarpus kilometru augstās virsotnes, kas slienas pie austrumu horizonta, ir lieliski orientieri Saules kustības novērojumiem.

No Katekiljas kalna paveras brīvs skats uz visām pusēm, un no tā ar neapbruņotu aci var ieraudzīt aptuveni 20 senu pilsētiņu un 50 senvietu. Vēl vairāk: tā kā Katekilja atrodas uz nulles paralēles, no šejienes var redzēt kā ziemeļu, tā dienvidu puslodes debesis. Katekilju pelnīti var saukt par īsto pasaules vidu, jo nevienā citā vietā uz ekvatora nevar atrast tik izdevīgus apstākļus novērojumiem, piedevām vēl vairāk nekā 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa.

Ekvators galvenokārt šķērso vai nu okeānus, vai džungļus, kur augu valsts aizsedz skatam debesis. Turklāt koku biežņā grūti atrast  stabilus atskaites punktus, lai veiktu sistemātiskus novērojumus un nonāktu pie konkrētiem secinājumiem, jo lapotne nemitīgi mainās, kokiem nometot vecās lapas un dzenot atkal jaunas. Vienīgi Kenijā pie ekvatora slienas augsti kalni, taču, atšķirībā no Katekiljas, tiem abās pusēs nevirknējas kalnu grēdas. Nepārspīlējot var teikt, ka Katekiljā ir unikāli apstākļi astronomiskiem novērojumiem.

Kas viņi bija?

Bet kas bija šie senie astronomi? Kā uzskata Quitsa-to projekta zinātnieki, šo izcilo astronomijas zināšanu sākotnējie glabātāji varēja būt tādas vietējās ciltis kā kitu un kara. Taču projekts pagaidām ir tikai sākuma stadijā, un zinātniekiem daudzi fakti vēl ir jānoskaidro.

Tomēr daži pamatfakti par senajām ciltīm ir labi zināmi. Zināšanas par Saules šķietamo kustību bija nepieciešamas, lai veidotu kalendārus, kas palīdzētu noteikt lauksaimniecības darbu sezonas. Tā kā Saulei ir izšķirīga nozīme dzīvības uzturēšanā, nav brīnums, ka Saule kļuva par pielūgsmes objektu, un līdz ar to Saules novērojumi un tās kustības aprēķini galu galā ieguva reliģisku nozīmi.

Acīmredzot reliģiska dedzība mudināja cilvēkus cītīgi pētīt debesis un debess spīdekļus. Gadsimtu gaitā viņi šajos pētījumos uzkrāja iespaidīgas zināšanas astronomijā, par kurām mēs tagad varam gūt priekšstatu, pateicoties neparastajiem atklājumiem Katekiljā un tās apkārtnē.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Shēma 23. lpp.]

Saulgrieži un ekvinokcija

Tā kā Zemes ass ir par 23,5 grādiem novirzīta no perpendikulāra stāvokļa attiecībā pret orbītas plakni, Saule neuzlec un nenoriet katru dienu vienā un tajā pašā vietā, bet pakāpeniski pārvietojas uz ziemeļiem un dienvidiem no debess ekvatora. Protams, šī kustība ir tikai šķietama, jo īstenībā tā ir Zeme, kas nemitīgi maina novietojumu attiecībā pret Sauli savā gadu ilgajā ceļojumā ap to.

Reizi gadā, kad Zeme atrodas orbītas punktā, kurā Zemes ass slīpuma dēļ pret Sauli maksimāli ir pavērsta ziemeļu puslode, Saule lec vistālāk uz ziemeļiem — 23,5 grādus uz ziemeļiem no debess ekvatora. Tas notiek ap 21. jūniju. Savukārt tad, kad pret Sauli maksimāli ir pavērsta dienvidu puslode, Saule uzlec tālākajā dienvidu punktā — 23,5 grādus uz dienvidiem no debess ekvatora. Šis notikums ir vērojams ap 21. decembri. Šos divus galējos momentus, kad Saule atrodas vistālāk uz ziemeļiem vai dienvidiem, sauc par solstīcijām jeb saulgriežiem. Vārds ”solstīcija” cēlies no latīņu valodas un nozīmē ”apstājusies Saule” (tam atbilst otrs latviskais saulgriežu nosaukums — saulstāvji).

Vidū starp saulgriežiem iestājas moments, kad ziemeļu un dienvidu puslode ir vienādā mērā pavērsta pret Sauli, jo Saule atrodas tieši uz debess ekvatora. Šo momentu sauc par ekvinokciju, un tas ir brīdis, kad uz visas Zemes diena un nakts ir vienāda garuma. Tas iestājas ap 20. martu un 21. septembri, kad Saule uzlec tieši austrumos, 12 stundas virzās pa debess ekvatoru un noriet tieši rietumos. Uz Zemes ekvatora ekvinokcijas dienā Saule pusdienlaikā atrodas tieši zenītā, un tāpēc objekti tur nemet ēnu.

[Shēma]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Saulgrieži

20., 21., 22. vai 23. decembris

Ekvinokcija

19., 20. vai 21. marts

Saulgrieži

20., 21. vai 22. jūnijs

Ekvinokcija

21., 22., 23. vai 24. septembris

[Attēls 24., 25. lpp.]

Katekiljas kalns, kura galā ir senas drupas, kas atrodas tieši uz ekvatora

[Attēls 25. lpp.]

Daudzas senvietas un senas pilsētiņas atrodas precīzi uz līnijām, kas veido astronomiskās zvaigznes figūru

[Attēli 25. lpp.]

Astoņstaru zvaigzne rotā senus keramikas izstrādājumus un tekstilijas