Divreiz notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos

Pastāstījis Efrems Platons

1951. gada beigās mani otro reizi notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos. Šoreiz mani nosūtīja aiz Ziemeļu polārā loka uz bēdīgi slaveno Vorkutu, kur bija izveidotas padomju darba nometnes. Ļaujiet man pastāstīt, kā es tur nokļuvu un kā es par mata tiesu izglābos no vardarbīgas nāves.

ES PIEDZIMU Besarābijā 1920. gada 16. jūlijā kādā trūcīgā ģimenē, kas dzīvoja tagadējās Moldovas teritorijā. Tēvs nomira neilgi pirms manas nākšanas pasaulē, un, kad man bija četri gadi, nomira arī mamma. Tā mēs, seši bērni, palikām bāreņi. Es esmu pateicīgs saviem vecākajiem brāļiem, kas mums, jaunākajiem, stājās vecāku vietā.

Jau pusaudža gados man bija liela interese par reliģiju, un es aktīvi darbojos vietējā pareizticīgo baznīcā. Laika gaitā es tomēr vīlos šajā baznīcā, un it īpaši lielu vilšanos man sagādāja mācītāji, kuri svētīja savu valstu karaspēkus un atbalstīja karojošās puses Otrajā pasaules karā, kas sākās 1939. gada septembrī.

1940. gada sākumā starp Rumāniju un Padomju Savienību uzliesmoja konflikts par Besarābijas apgabalu. Pēc kāda laika Besarābija nonāca Rumānijas pakļautībā, kurā pie varas bija ģenerālis Jons Antonesku. Valdība ieviesa pirmsdienesta apmācības vīriešiem no 20 gadu vecuma. Arī man bija jāierodas uz šīm nodarbībām. Mācības notika Borosenos, netālu no ciemata, kur dzīvojām mēs ar sievu Olgu.

Uzzinu Bībeles patiesību

Mācību laikā kādā pusdienas pārtraukumā es ievēroju vairākus vīriešus, kas dzīvi sarunājās savā starpā. Drīz vien es uzzināju, ka viņi ir Jehovas liecinieki. Pēc pirmās īsās sarunas ar šiem cilvēkiem vēlāk man izvērsās vēl daudzas citas sarunas. Es biju sajūsmināts, kad sapratu, ka esmu atradis Bībeles patiesību, un es stāstīju to tālāk Olgai un viņas vecākiem.

Sarunā, kas mani bija ieinteresējusi, Jehovas liecinieki bija apsprieduši neitralitātes jautājumu. Viņi nolēma, ka ir jāieņem noteikta nostāja, lai saglabātu neitralitāti, un pieņēma lēmumu piedalīties nodarbībās, bet atteikties dot uzticības zvērestu, kas tika prasīts no jauniesaucamajiem.

Es pateicu Olgai un viņas vecākiem, ka arī es esmu izlēmis nedot zvērestu, un viņi mani atbalstīja. 1943. gada 24. janvārī pienāca brīdis, kad jauniesaucamajiem bija jādod uzticības zvērests. Astoņi no mums iznāca soli uz priekšu pretī mācītājiem, kas pieņēma zvērestu. Zvēresta vietā mēs pateicām, ka neesam ar mieru piedalīties karā, jo vēlamies saglabāt politisku neitralitāti.

Mēs tikām arestēti un aizvesti uz Borosenu policijas iecirkni. Tur mūs tik smagi piekāva, ka vēlāk sieva mani tik tikko varēja pazīt. Pēc tam mums bija jāmēro ceļš uz Kišiņevu, kur mums bija jāstājas karatiesas priekšā.

Mums bija kājām jānoiet apmēram 140 kilometru garš ceļš, kas stindzinošā aukstuma dēļ mums aizņēma 21 dienu. Mēs visi astoņi bijām saķēdēti kopā, un mūs uzraudzīja bruņoti kareivji,  kas mums nedeva ne ēst, ne dzert. Katru reizi, kad mēs nokļuvām līdz kādam policijas iecirknim, mūs nežēlīgi piekāva, un kopumā mūsu ceļā bija 13 šādi iecirkņi. Izdzīvot mums izdevās, pateicoties vietējiem iedzīvotājiem, kas policijas iecirkņos, kur mēs palikām pa nakti, mums slepus deva ēst un dzert. Šo cilvēku laipnībā mēs saskatījām Dieva rūpju izpausmi.

Izjūtu atbalstu grūtībās

Kamēr mēs Kišiņevā gaidījām karatiesu, ieslodzījuma vietā pret mums atkal izturējās bez jebkādas žēlastības. Lai vājinātu mūsu ticību, varas pārstāvji mums pavēstīja, ka Zeikanos, kādā ciematā, kas atrodas Moldovas ziemeļos, Jehovas liecinieki ir atteikušies no savas ticības un viņiem ir atļauts atgriezties mājās. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šie liecinieki bija aizsūtīti uz mājām vienīgi tāpēc, lai sagaidītu, kad viņu lietas tiks izskatītas tiesā. Kāds policists, atsaucoties uz informāciju kādā laikrakstā, mums paziņoja, ka Ukrainas karatiesa 80 Jehovas lieciniekiem ir piespriedusi nāvessodu.

Dažiem no mūsu vidus nolaidās rokas, domājot par to, ka viņi vairs neredzēs savus bērnus. Mums apsolīja, ka tad, ja mēs atteiksimies no ticības, mūs atbrīvos. Mūs visus aizsūtīja uz mājām padzīvot kādu nedēļu kopā ar ģimenēm un apdomāt savu nākotni. Iznākums bija tāds, ka tikai trīs no mums saglabāja apņemšanos palikt neitrāliem.

1943. gada 20. februārī mani aizveda uz Borosenu policijas iecirkni, kur mani reiz jau bija nežēlīgi piekāvuši. Tur es satiku tos divus lieciniekus, kas arī nebija ar mieru atkāpties no savas nostājas neitralitātes jautājumā. Grūti aprakstīt, kāds mums bija prieks atkal redzēt citam citu. Vēlāk mūs ratos aizveda uz Belciem. Es ceļā smagi saslimu, taču tas izvērtās mums par labu, jo atlikušo ceļu līdz Kišiņevai mūs aizveda ar autobusu.

Kad mēs ieradāmies Kišiņevā, sargi uzreiz pazina, ka mēs esam tie trīs liecinieki, kas nevēlas atkāpties no savas nostājas. Iesākumam mēs atkal tikām piekauti. Pēc mēneša mūs notiesāja uz 25 gadiem spaidu darbos un nosūtīja uz kādu no Rumānijas darba nometnēm.

Kristīšanās bumbas izspridzinātā bedrē

Galu galā mūs aizsūtīja uz Kudžiru (Rumānija), kur mums bija jāstrādā meža darbos. Ja mēs izpildījām noteiktu normu, mēs saņēmām nedaudz vairāk ēdiena. Mūsu brigāde, kurā ietilpa desmit Jehovas liecinieki, strādāja ļoti čakli, tāpēc mēs šeit ēdām labāk nekā cietumos, kuros mēs pabijām iepriekš.

1944. gadā ASV bruņotie spēki sāka bombardēt apgabalu turpat netālu no mūsu nometnes. Kādu dienu lidmašīnas nomesta bumba izrāva milzīgu bedri līdzās nelielai upītei. Bedre piepildījās ar ūdeni, un drīz vien šajā vietā izveidojās liels dīķis. Šajā dīķī 1944. gada septembrī es tiku kristīts — tā es simboliski apstiprināju savu solījumu kalpot Dievam Jehovam, ko es viņam biju devis jau vairāk nekā pirms pusotra gada.

Beidzot brīvība!

Pēc pāris nedēļām padomju armija mūsu apkaimē atbrīvoja simtiem liecinieku, kas strādāja darba nometnēs, un mēs varējām atgriezties mājās. Pirmo reizi man pavērās iespēja ieraudzīt savu dēlu Vasili, kas bija piedzimis 1943. gadā, kamēr es biju nometnē.

1945. gada maijā Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Besarābiju bija anektējusi Padomju Savienība, un tā bija kļuvusi par Moldāvijas Padomju Sociālistiskās Republikas daļu. Sākumā jaunā valdība nelika šķēršļus mūsu kristīgajai darbībai. Tomēr varas pārstāvji ievēroja, ka mēs neejam balsot, un tas Padomju Savienībā tika uzskatīts par ļoti nopietnu pārkāpumu.

1946. gadā piedzima mūsu otrais dēls Pāvels, un 1947. gadā — meita Marija. Tas mūsu ģimenei bija ļoti laimīgs laiks. Taču pēc diviem gadiem mēs pieredzējām traģēdiju. Mūsu mazā Marija negaidīti saslima un nomira. 1949. gada 5. jūlijā mēs apglabājām meitiņu, bet priekšā mūs gaidīja jaunas bēdas.

Izsūtījums uz Sibīriju

Tikai dažas stundas pēc Marijas bērēm melnā rīta agrumā mūs uzmodināja trīs kareivji. Viņi mums pateica, ka ”pretpadomju darbības” dēļ mēs tiekam izsūtīti. Mums atļāva  paņemt līdzi vienīgi nedaudz pārtikas un drēbju, un tajā pašā dienā, 6. jūlijā, mums nācās doties ceļā uz aptuveni četrus tūkstošus kilometru tālo Kurgānu Sibīrijā, ziemeļos no Kazahstānas.

Astoņpadsmit dienas mēs braucām lopu vagonos, un ēst mums ceļā nedaudz iedeva tikai divas reizes. Mēs rūpīgi sadalījām pārtiku tā, lai tās pietiktu visam ceļam. Mūsu vagonā mēs visi bijām Jehovas liecinieki, un mēs uzturējām garīgu modrību, katru dienu dzīvi risinot sarunas par Bībeli. Visvērtīgākais, kas mums piederēja, bija Bībeles eksemplārs.

Kurgānā mums bija jādzīvo darba nometnē, tomēr drīz vien mēs redzējām, ka šeit tiek pieļauta zināma pārvietošanās brīvība. Es varēju strādāt kalēja darbnīcā un stāstīt darbabiedriem par savu uz Bībeli balstīto cerību. Taču divus gadus vēlāk, 1951. gada 27. septembrī, es tiku arestēts, un man vēlreiz bija jāstājas tiesas priekšā. Pret mani liecināja 18 cilvēki, kas apgalvoja, ka es paredzot Padomju Savienības bojāeju. Patiesībā es, pamatojoties uz pravietojumu, kas atrodams Daniēla 2:44, biju skaidrojis, ka cilvēku valdības aizstās Dieva Valstība.

Turklāt varas pārstāvji bija pārmeklējuši mūsu dzīvesvietu un atraduši tur žurnālu Sargtornis, kas bija slepeni atsūtīts no Moldovas. Parasti viņiem izdevās atrast vai nu ar roku pārrakstītus žurnālus, vai žurnālu kopijas, kas bija izgatavotas vietējos apstākļos. Turpretī šis Sargtornis bija iespiests ārpus Padomju Savienības. Ar to pietika, lai mani otrreiz notiesātu uz 25 gadiem spaidu darbos. Šoreiz mani aizsūtīja strādāt ogļraktuvēs bēdīgi slavenajā Vorkutas darba nometņu kompleksā, kas atradās aiz Ziemeļu polārā loka pašā Urālu ziemeļu galā.

Izglābjos no nāves Vorkutā

Vorkutā bija izveidotas 60 darba nometnes, un mūsu nometnē vien strādāja vairāk nekā seši tūkstoši cilvēku. Briesmīgais aukstums, necilvēcīgie dzīves apstākļi un darbs pazemes šahtās daudziem sagrāva veselību. Cilvēki mira gandrīz vai katru dienu. Mana veselība pasliktinājās tiktāl, ka es vairs nespēju strādāt smagu fizisku darbu. Tāpēc man uzdeva nosacīti vieglāku darbu — kraut akmeņogles vagonetēs.

Apstākļi Vorkutā bija tik neizturami, ka ogļrači noorganizēja streiku, taču tas pārauga par nopietnu sacelšanos. Ogļrači pat izveidoja savu pārvaldi un noorganizēja ”armiju” aptuveni 150 cilvēku sastāvā, lai aizstāvētos pret karaspēku, kas varētu ierasties sacelšanās apspiešanai. Dumpinieki gribēja savā ”armijā” iekļaut arī mani un vēl aptuveni 30 lieciniekus, bet mēs tam nepiekritām.

Sacelšanās turpinājās divas nedēļas, līdz ieradās karaspēks un masveidā apšāva dumpiniekus. Mums pastāstīja, ka sacelšanās dalībnieki bija plānojuši mūs visus pakārt. Par laimi, viņu nodoms neizdevās. Ja ņem vērā padomju varas sistemātiskos centienus graut mūsu ticību, nav grūti saprast, kāpēc mēs bijām pārliecināti, ka par savu izglābšanos mums jāpateicas Dievam Jehovam.

Iespēju robežās izmantojam lielāku brīvību

Neilgi pirms Vorkutas sacelšanās, 1953. gada martā, bija nomiris Staļins, un pamazām mums pavērās lielāka brīvība. 1955. gadā mani atbrīvoja no Vorkutas darba nometnes un atļāva atgriezties pie ģimenes, kas joprojām dzīvoja Kurgānā. Šeit mēs turpinājām sludināt vietējiem iedzīvotājiem par mūsu brīnišķīgo nākotnes cerību.

 1961. gadā mums bija nobriedusi vēlēšanās pārcelties uz jaunu sludināšanas teritoriju. Tāpēc mēs uzrakstījām toreizējam valsts vadītājam Ņikitam Hruščovam vēstuli, kurā lūdzām atļauju pārcelties uz citu vietu, par iemeslu minot faktu, ka mūsu dzīvesvietā bērniem nav iespējas apmeklēt skolu, kā tas tiešām arī bija. Mēs saņēmām atļauju pārcelties uz nelielu pilsētiņu Makušinu, kur arī bija izveidota darba nometne. Mūsu priekam nebija gala, kad šajā pilsētā četras lielas ģimenes ar mūsu palīdzību sāka kalpot Jehovam.

1965. gadā mani beidzot atbrīvoja no nometnes. Mums neatļāva atgriezties Moldovā, bet mēs varējām doties uz kādu citu vietu Padomju Savienībā. Nākamajā gadā mēs aizbraucām uz Kustanaju (Kazahstāna), kur tolaik bija izveidojušās jau divas Jehovas liecinieku draudzes. Tā kā šeit bija diezgan daudz sludinātāju, pēc trīs gadiem mēs pārcēlāmies uz Uzbekistānas pilsētu Čirčiku. Līdz tam laikam mūsu dēli Vasile un Pāvels jau bija apprecējušies, tāpēc mēs pirmām kārtām veltījām spēkus tam, lai palīdzētu garīgi augt saviem jaunākajiem bērniem — desmit gadus vecajam Dumitru un septiņgadīgajai Ļubai.

Uzbekistānā mēs dzīvojām desmit gadus, un šajā laikā mums izdevās vairākiem cilvēkiem palīdzēt iepazīt Jehovu. 1979. gadā mēs pārcēlāmies gandrīz divus tūkstošus kilometru uz rietumiem un apmetāmies Dienvidkrievijas pilsētā Krasnodarā netālu no Melnās jūras. Šeit mēs ar Olgu divus gadus kalpojām par pilnas slodzes sludinātājiem jeb pionieriem un atkal varējām ieguldīt savu artavu, lai palīdzētu cilvēkiem kļūt par Jehovas lieciniekiem.

Atgriežamies Moldovā

1989. gada vasarā, kad bija pagājuši 40 gadi, kopš mūs izsūtīja no Moldovas, mēs nolēmām atgriezties dzimtajā zemē. Moldovā mēs tūlīt pat no jauna uzsākām pionieru kalpošanu, un mēs to turpinājām līdz 1993. gadam. Šeit vairāk nekā trīsdesmit cilvēki ar mūsu palīdzību kļuva par aktīviem Jehovas lieciniekiem. Mana sirds ir pilna pateicības, kad es domāju par to, cik bagātīgi Jehova ir svētījis mūsu ģimeni! Diemžēl 2004. gada maijā mana mīļā sieva nomira.

Tomēr mani mierina apziņa, ka mūsu četri bērni, 14 mazbērni un 18 mazmazbērni ir aktīvi Jehovas kalpi. Nevar noliegt, ka mūsu dzīve nav bijusi viegla, toties man ir milzīgs prieks apzināties, ka Jehova mums ir palīdzējis palikt viņam uzticīgiem visās grūtībās.

Vecums un slimības mani arvien vairāk ierobežo, un es vairs nevaru darīt kalpošanā tik daudz kā agrāk. Tomēr es cenšos darīt labāko, kas ir manos spēkos. Dzīves gaitā es esmu pārliecinājies, ka neatkarīgi no grūtībām, kādas mums jāpieredz, Jehova vienmēr ir līdzās, lai dotu mums nepieciešamo spēku un uzmundrinājumu. *

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 14., 15. lpp.]

Jehovas liecinieki Vorkutas spaidu darbu nometnē

[Attēls 15. lpp.]

2002. gadā kopā ar Olgu