Jauniešu jautājumi

Kāpēc es nodaru sev fiziskas sāpes?

”Es tā sagraizīju plaukstu locītavas, ka man bija jāuzliek šuves. Toreiz es teicu ārstam, ka esmu sagriezusies uz spuldzes. Jā, tā bija spuldze, bet es nepateicu, ka biju griezusi sev tīšām.” (Saša, 23 gadi.)

”Vecāki ir pamanījuši manus ievainojumus, taču tikai tos, kas nav pārāk dziļi un izskatās pēc skrambām.. Kad viņi ierauga savainojumu, ko pirms tam nav redzējuši, es izdomāju kādu attaisnojumu.. Es negribu, ka viņi zinātu, ko es daru.” (Ariēla, 13 gadi.)

”Es sevi ievainoju jau no 11 gadu vecuma. Es zināju, ko Dievs par to domā, tomēr pat šī apziņa mani neatturēja.” (Dženifera, 20 gadi.)

VARBŪT tu pazīsti kādu, kas rīkojas tāpat kā Saša, Ariēla vai Dženifera. * Varbūt tas ir kāds tavs skolas biedrs, varbūt brālis vai māsa. Bet varbūt tā rīkojies tu. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien miljoniem cilvēku, no kuriem daudzi ir jaunieši, regulāri, tīšām dažādos veidos sev nodara sāpes, piemēram, iegriež, sit sev, sevi skrāpē vai apdedzinās. *

Tīšām nodara sev sāpes? Agrāk daudzi šādu rīcību uzskatītu par dīvainu untumu vai saistītu to ar piederību kādai savādai sektai. Taču pēdējos gados zināšanas par šādas rīcības iemesliem ir krasi pieaugušas. Pēc visa spriežot, tāpat ir pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas atzīst, ka viņiem ir šī problēma. ”Visi ārsti apgalvo, ka šādi gadījumi kļūst aizvien biežāki,” teica kāda ASV ārstniecības centra direktors Maikls Halanders.

Sevis ievainošana reti beidzas ar nāvi, taču tā ir bīstama.  Piemēram, lūk, ko stāsta Beta: ”Es parasti griežu sev ar žileti. Divas reizes mani nogādāja slimnīcā, un vienreiz man palīdzība bija vajadzīga ļoti steidzami, jo biju sev iegriezusi pārāk dziļi.” Tāpat kā daudzi citi, kam ir šāds paradums, arī Beta nepārtrauca sevi ievainot tad, kad bija izaugusi no pusaudzes vecuma; viņa teica: ”Es to sāku, kad man bija 15 gadu, un tagad man ir 30.”

Bet ko darīt, ja tev vai kādam, ko tu pazīsti, ir izveidojies paradums sevi ievainot? Ir labi zināt, ka ir pieejama palīdzība. Nākamajā Atmostieties! numurā būs aplūkots, kā var palīdzēt tiem, kas mēdz sevi ievainot. * Bet vispirms uzzināsim, kam izveidojas šāds paradums un kāpēc.

Dažādi cilvēki

Ir grūti ierindot cilvēkus, kam ir paradums sevi ievainot, vienā kategorijā. Daļa nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, bet daļa — no kārtīgām, saticīgām ģimenēm. Daudzi jaunieši viņu vidū ir nesekmīgi, bet daudziem mācībās sokas lieliski. Bieži vien nekādas ārējas pazīmes neliecina, ka viņiem ir problēma, jo ne vienmēr cilvēks, kuru kaut kas ļoti nomāc, to parāda. Bībelē ir teikts: ”Arī smiedamās sirds var sērot.” (Salamana Pamācības 14:13.)

Turklāt ļoti atšķiras arī tas, cik smagi un cik bieži cilvēks sevi ievaino. Piemēram, kādā pētījumā noskaidrojās, ka daži sev iegriež tikai reizi gadā, bet citi — vidēji divreiz dienā. Atklājās arī, ka šo cilvēku vidū puišu un vīriešu ir vairāk, nekā domāja agrāk. Tomēr lielākoties šī problēma ir izplatīta pusauga meiteņu vidū. *

Lai gan pastāv tik lielas atšķirības, tomēr tiem, kas sev kaitē, ir arī daudz kas kopīgs. Kādā jauniešu jautājumiem veltītā enciklopēdijā bija teikts: ”Pusaudži, kas sevi ievaino, bieži vien jūtas bezspēcīgi, viņiem ir grūti atklāt citiem savas izjūtas, viņi jūtas vientuļi un atstumti, viņus māc bailes, un viņiem ir zems pašvērtējums.”

Protams, daži var iebilst, ka šis apraksts atbilst visiem pusaudžiem, jo šajā vecumā ir raksturīgi just bažas un nedrošību. Taču pusaudzei, kas mēdz sev nodarīt fiziskas sāpes, iekšējā spriedze ir īpaši liela. Neprasme izteikt mokošās domas vārdos un nespēja tās kādam uzticēt var izraisīt to, ka problēmas skolā, prasības darbā vai konflikti mājās sāk šķist nepārvarami. Meitene neredz izeju, un viņai liekas, ka nav neviena, ar ko aprunāties. Spriedze kļūst neizturama, un tad viņa atklāj, ka, nodarot sev fiziskas sāpes, emocionālās it kā atkāpjas, un viņai šķiet, ka vismaz kādu laiku ir vieglāk dzīvot.

Kāpēc, cenšoties tikt galā ar emocionālo spriedzi, meitene nodara sev fiziskas sāpes? Lai to saprastu, atceries kādu reizi, kad tev pie ārsta ir bijis jāsaņem kāda injekcija. Vai tev ir gadījies, gaidot adatas dūrienu, kniebt sev vai iecirsties ar nagiem plaukstā, lai tikai pēc iespējas mazāk sajustu sāpes no dūriena?  Meitene, kas mēdz sevi ievainot, rīkojas līdzīgi, tikai tas ir daudz nopietnāk. Sagādātās fiziskās sāpes viņai pārmāc iekšējos pārdzīvojumus un sniedz daļēju atvieglojumu. Šie pārdzīvojumi ir tik lieli, ka salīdzinājumā ar tiem viņa labāk izvēlas ciest fiziskas sāpes. Iespējams, tāpēc kāda meitene šo paradumu nosauca par ”zālēm pret raizēm”.

”Stresa pārvarēšanas mehānisms”

Tiem, kas neko nezina par šādu emocionālas dabas traucējumu, sevis ievainošana var izskatīties pēc pašnāvības mēģinājuma, bet parasti tas tā nav. ”Vispārīgi runājot, viņas mēģina darīt galu tikai saviem pārdzīvojumiem, nevis pašas sev,” rakstīja pusaudžu žurnāla redaktore Sabrina Veila. Tāpēc kādā grāmatā bija teikts, ka pašsavainošanās ”drīzāk ir ”glābšanas riņķis”, nevis mēģinājums aiziet no dzīves”. Tā bija nosaukta arī par ”stresa pārvarēšanas mehānismu”. Kādu stresu šīs meitenes cenšas pārvarēt?

Ir noskaidrots, ka daudzas meitenes, kas mēdz sev kaitēt, bērnībā no kaut kā ir cietušas, piemēram, no varmācības vai vecāku nevērības. Citām būtisks faktors ir konflikti ģimenē vai arī tēva vai mātes alkoholisms. Dažos gadījumos cēlonis ir psihiska saslimšana.

Iemesls var būt arī citas problēmas. Piemēram, Sāra cieta no pārmērīga maksimālisma. Kaut arī viņa bija izdarījusi nopietnus pārkāpumus un pēc tam bija saņēmusi palīdzību no kristiešu draudzes vecākajiem, viņu bezgala nomāca vainas apziņa par ikdienā pieļautajām kļūdām. ”Es izlēmu, ka man ir jābūt bargai pret sevi,” Sāra stāstīja, ”un es sevi sodīju, sagādādama sev fiziskas sāpes. Es plēsu sev matus, graizīju rokas, situ sevi tā, ka man parādījās milzīgi zilumi, turēju roku ļoti karstā ūdenī, sēdēju ziemā ārā bez mēteļa vai augu dienu neko neēdu.”

Sāras rīcība atspoguļoja viņas dziļo riebumu pret sevi. Viņa stāstīja: ”Es zināju, ka Jehova ir piedevis manus pārkāpumus, tomēr reizēm es vēlējos, kaut viņš to nebūtu darījis. Es gribēju ciest — tik ļoti es sevi ienīdu. Es zinu, ka Jehovam nav nācis prātā radīt tādu moku vietu kā elle, bet man gribējās, lai viņš būtu radījis tādu man.”

”Grūti laiki”

Dažiem varbūt rodas jautājums, kāpēc šāda problēma ir radusies tikai pēdējos gadu desmitos. Bet cilvēki, kas iedziļinās Bībelē, zina, ka tagad ir iestājušies ”grūti laiki”. (2. Timotejam 3:1.) Tāpēc viņi nav pārsteigti, uzzinot, ka daudzi cilvēki, arī jaunieši, sāk rīkoties tā, ka to ir grūti izskaidrot.

Pusaudža gadu grūtības, ko reizēm vēl nepanesamākas padara smagi bērnības pārdzīvojumi, var izraisīt nevēlamu rīcību, piemēram, sevis ievainošanu. Dažreiz meitene, kas jūtas vientuļa un domā, ka viņai nav, ar ko aprunāties, gribēdama rast atvieglojumu, sagādā sev fiziskas ciešanas. Taču atvieglojums ir tikai īslaicīgs, jo agri vai vēlu problēmas atgriežas, un tad atsākas arī sevis mocīšana.

Parasti meitenes, kas mēdz sevi ievainot, grib atbrīvoties no šī paraduma, taču tas ir ļoti grūti. Kā dažām tas ir izdevies? Par to būs runa rakstā ”Kā atbrīvoties no paraduma sevi ievainot?”, kas būs iespiests nākamajā Atmostieties! numurā.

[Zemsvītras piezīmes]

PĀRDOMĀM

▪ Kāpēc daži jaunieši mēdz sevi ievainot?

▪ Vai pēc šī raksta izlasīšanas jums radās kāda doma, kā labāk tikt galā ar smagiem iekšējiem pārdzīvojumiem?

[Izceltais teksts 11. lpp.]

”Arī smiedamās sirds var sērot.” (Salamana Pamācības 14:13.)

[Izceltais teksts 11. lpp.]

”Vispārīgi runājot, viņas mēģina darīt galu tikai saviem pārdzīvojumiem, nevis pašas sev”

[Izceltais teksts 12. lpp.]

Mēs dzīvojam ”grūtos laikos”. (2. Timotejam 3:1.)