Pelējums — gan draugs, gan ienaidnieks

NO MŪSU KORESPONDENTA ZVIEDRIJĀ

Pelējums var glābt dzīvību, un pelējums var nogalināt. Pelējums var bagātināt siera un vīna garšu, bet pelējums var arī saindēt pārtikas produktus. Ir pelējums, kas uzmetas kritušiem kokiem, un ir arī tāds pelējums, kas pārņem vannas istabas un bojā grāmatas. Taisnību sakot, pelējums ir gandrīz visur — iespējams, pat šajā pašā brīdī, kamēr jūs lasāt šīs rindas, kopā ar ieelpojamo gaisu jūsu nāsīs ielido pelējumsēņu sporas.

JA JŪS šaubāties par to, ka pelējums ir visapkārt, atstājiet uz galda maizes šķēli vai pat ielieciet to ledusskapī. Nepaies ne ilgs laiks, kad uz tās būs parādījusies pūkaina kārtiņa — pelējums!

Kas ir pelējums?

Pelējumu veido mikroskopiskās pelējumsēnes, kas pieder pie sēņu valsts, kurā ietilpst vairāk nekā 100 tūkstoši sugu, ieskaitot miltrasas sēnes, cepurīšu sēnes, rūsas sēnes, rauga sēnes un daudzas citas. Tikai par kādām 100 sugām ir zināms, ka tās izraisa cilvēku un dzīvnieku slimības. Daudzām sēnēm ir būtiska nozīme barības vielu apritē, jo tās noārda organiskās atliekas, pārveidojot tās savienojumos, ko augi pēc tam var uzņemt. Dažas sēnes veido simbiotiskas attiecības ar augiem, kuriem tās palīdz absorbēt no augsnes barības vielas. Savukārt citas sēnes ir parazīti.

Pelējums attīstās no mikroskopiskām sporām, kas izplatās pa gaisu. Ja sporas nosēžas uz piemērota substrāta, kur ir vajadzīgā temperatūra un mitruma līmenis, tās uzdīgst un izdzen smalkus pavedienus, ko sauc par hifām. Savijušos hifu pinums — sēņotne jeb micēlijs — ir redzamā pelējuma kārtiņa, kas bieži vien ir pūkaina. Dažreiz pelējums izskatās arī pēc parasta traipa, piemēram, tie pelējuma plankumi, kas mēdz parādīties starp vannas istabas flīzēm.

Pelējumsēnes ļoti ātri vairojas. Ja pavēro uz pārtikas produktiem sastopamo sporangijpelējumu melngano rizopu (Rhizopus nigricans), tajā var saskatīt sīciņus, melnus punktiņus: tie ir sporangiji — orgāni, kuros attīstās sporas. Vienā pašā punktiņā ir vairāk nekā 50 tūkstoši sporu, un katra no tām dažu dienu laikā var dot miljoniem jaunu sporu. Piemērotos apstākļos pelējums tikpat labi var augt kā uz kritalām mežā, tā arī uz grāmatām, zābakiem vai tapetēm.

Kā pelējumsēnes barojas? Atšķirībā no dzīvniekiem un cilvēkiem, kas vispirms ēd un pēc tam gremošanas procesā absorbē uzturvielas, pelējumsēnēm viss parasti notiek otrādi. Ja organisko vielu molekulas ir pārāk lielas, lai pelējumsēnes tās varētu uzņemt uzreiz, sēnes izdala fermentus, kas sašķeļ molekulas vienkāršākās vienībās, kuras sēnes pēc tam absorbē. Tā kā pelējumsēnes nevar staigāt apkārt, lai meklētu barību, tās dzīvo uz sava barības avota.

Pelējumsēnes var izdalīt indīgas vielas, tā dēvētos mikotoksīnus, kas  var kaitēt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Saskarē ar tiem var nonākt, tos ieelpojot vai norijot vai arī tiem nokļūstot uz ādas. Tomēr pelējums nav tikai un vienīgi ienaidnieks — tam piemīt arī vairākas ļoti vērtīgas īpašības.

Pelējuma draudzīgā seja

1928. gadā zinātnieks Aleksandrs Flemings nejauši ievēroja kāda zaļgana pelējuma spēju iznīcināt baktērijas. Izrādījās, ka šis pelējums, ko vēlāk identificēja kā Penicillium notatum, nogalina baktērijas, bet nekaitē cilvēkiem un dzīvniekiem. Pateicoties šim atklājumam, tika iegūts penicilīns, ko mēdz dēvēt par lielāko dzīvības glābēju modernajā medicīnā. Aleksandrs Flemings un divi citi penicilīna pētnieki, Hovards Florijs un Ernsts Čeins, par savu darbu 1945. gadā saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Kopš tā laika pelējumsēņu un citu mikroskopisko sēnīšu pētījumi ir palīdzējuši izstrādāt dažādus medicīniskus preparātus, starp kuriem ir arī zāles pret trombu veidošanos, migrēnu un Parkinsona slimību.

Pelējums ir arī gardēžu draugs. Piemēram, tam ir liela nozīme daudzu siera šķirņu ražošanā. Vai jūs zināt, ka tādām siera šķirnēm kā Brī siers, Dānijas zilais siers, Gorgonzolas siers, Kamambēras siers, Rokforas siers, Stiltonas siers un daudzām citām izsmalcinātās garšas nianses piešķir kāda penicīliju ģints pelējumsēņu suga? Arī salami, sojas mērces un alus ražotāji izmanto noteiktas pelējumsēnes.

To pašu var teikt arī par vīnu. Ja pareizā laikā novāc noteiktas šķirnes vīnogas, uz kurām pareizā daudzumā saaugušas mikroskopiskās sēnītes, no šīm ogām var iegūt izmeklētus saldos vīnus. Pelējums, ko izraisa Botrytis cinerea, jeb ”cēlā puve” paaugstina vīnogās cukura koncentrāciju, bagātinot vīna garšu. Vīna pagrabos cita mikroskopiskā sēnīte — Cladosporium cellare — piedalās vīna nobriešanas procesā. Kā mēdz sacīt ungāru vīndari, ”kur cēls pelējums, tur labs vīns”.

Kad pelējums ir ienaidnieks

Kopš tālas senatnes ir pazīstamas arī dažu pelējumsēņu un citu mikroskopisko sēnīšu kaitīgās īpašības. Jau sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras asīrieši izmantoja parazītisko sēnīti Claviceps purpurea, lai saindētu ūdeni ienaidnieku akās, — var teikt, tas bija sens bioloģiskais ierocis. Viduslaikos cilvēki samērā bieži saindējās ar šo sēni, kas reizēm aug uz rudziem, veidojot melnos graudus jeb vilkazobus. Šīs sēnītes izraisīto slimību, starp kuras izpausmēm ir epileptiskas lēkmes, dedzinoša sajūta, gangrēna un halucinācijas, mūsdienās dēvē par ergotismu, bet agrāk to mēdza saukt par ”svētā Antonija uguni”, jo daudzi saslimušie cerībā uz brīnumainu dziedināšanu devās svētceļojumā uz svētā Antonija svētnīcu Francijā.

 Vienas no spēcīgākajām kancerogēnajām (vēzi izraisošajām) vielām, kādas šobrīd zināmas, ir aflatoksīni — vieni no pelējumsēņu izdalītajiem mikotoksīniem. Kādā Āzijas zemē, pēc speciālistu aprēķiniem, aflatoksīni izraisa 20 tūkstošus nāves gadījumu gadā. Šie dzīvībai bīstamie savienojumi ir izmantoti arī mūsdienu bioloģiskajos ieročos.

Taču ikdienas dzīvē saskare ar izplatītākajām pelējuma formām drīzāk rada tikai neērtības, nevis nopietnus draudus. ”Lielākā daļa pelējumu, pat ja tos var saost, nav bīstami,” teikts UC Berkeley Wellness Letter. Pelējumu kaitīgo ietekmi biežāk izjūt cilvēki, kas cieš no astmas un citām elpceļu slimībām, un tie, kam ir alerģijas, paaugstināts jutīgums pret ķīmiskām vielām vai novājināta imūnsistēma, kā arī lauksaimniecības strādnieki, kam bijusi ilgstoša saskare ar lielu pelējuma daudzumu. Paaugstināts risks ir arī zīdaiņiem un veciem cilvēkiem.

Saskaņā ar Kalifornijas Veselības aizsardzības departamenta (ASV) informāciju, pie pelējuma izraisītiem veselības traucējumiem pieder sēcoša elpa un aizdusa; iesnas un deguna blakusdobumu iekaisums; acu kairinājums (apsarkušas, asarojošas acis, graušanas sajūta); ass, sauss klepus; iekaisis kakls; izsitumi uz ādas.

Pelējums ēkās

Dažās valstīs laiku pa laikam gadās dzirdēt, ka ir slēgta kāda skola vai cilvēkiem ir bijis jāizvācas no dzīvokļa vai biroja telpām, lai ēkā varētu iznīcināt pelējumu. 2002. gada sākumā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā pelējuma dēļ nācās slēgt jaunatvērto Modernās mākslas muzeju. Pelējuma apkarošana izmaksāja aptuveni 50 miljonus kronu (apmēram 3,7 miljonus latu). Kāpēc pēdējā laikā šī problēma ir gājusi plašumā?

Tas ir saistīts ar diviem galvenajiem faktoriem: celtniecības materiāliem un ēku izolāciju. Daži no modernajiem celtniecības materiāliem ir samērā uzņēmīgi pret pelējumu. Viens piemērs ir ģipškartona plāksnes, kuras veido ģipša saistvielas kodols, kas apvilkts ar kartonu. Saistviela labi saglabā mitrumu, tāpēc, ja šis materiāls ilgāku laiku ir pakļauts mitruma iedarbībai, pelējuma sporas var uzdīgt un augt, barojoties ar plākšņu kartonu.

Arī ēku izolācijas jomā ir notikušas pārmaiņas. Aptuveni kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem Amerikas Savienotajās Valstīs un daudzās citās zemēs, projektējot ēkas, tajās tiek paredzēta ievērojami lielāka siltumizolācija un gaisa necaurlaidība nekā agrāk. Šo izmaiņu mērķis ir padarīt ēkas ekonomiskākas, samazinot siltumapmaiņu ar apkārtējo vidi un gaisa plūsmu. Taču, ja šādā mājā iekļūst ūdens, mitrums saglabājas ilgāk un rada labvēlīgus apstākļus pelējuma augšanai. Vai šai problēmai ir kāds risinājums?

Efektīvākais veids, kā atrisināt vai vismaz samazināt pelējuma problēmu, ir rūpēties, lai telpās viss būtu tīrs un sauss un lai gaiss nebūtu pārāk mitrs. Ja kaut kur tomēr ir sakrājies mitrums, slapjā vieta nekavējoties jānožāvē un jāveic nepieciešamie pārveidojumi vai remonts, lai novērstu turpmāku ūdens uzkrāšanos. Piemēram, regulāri ir jātīra un jālabo jumts un notekcaurules. Tāpat ir svarīgi, lai grunts slīpums ap māju būtu tāds, ka ūdens tecētu prom no mājas, nevis krātos pie tās pamatiem. Ja mājās ir gaisa kondicionētājs, jāraugās, lai pilienu uztvērēji būtu tīri un drenāžas sistēma nebūtu aizsprostojusies.

”Lai apkarotu pelējumu, galvenais ir kontrolēt mitrumu,” teikts kādā autoritatīvā avotā. Vienkārši piesardzības pasākumi var pasargāt mūs no saskares ar pelējuma nepievilcīgajām pusēm. Savā ziņā ar pelējumu ir tāpat kā ar uguni — pelējums var nodarīt ļaunu, tomēr tas var būt arī ļoti noderīgs. Daudz kas ir atkarīgs no tā, kā mēs pelējumu izmantojam un kontrolējam. Protams, daudzi fakti par pelējumsēnēm joprojām nav izpētīti, bet mēs varam būt droši, ka plašākas zināšanas par Dieva radīto mums var nākt tikai par labu.

[Papildmateriāls/Attēls 14., 15. lpp.]

VAI BĪBELĒ IR RUNĀTS PAR PELĒJUMU?

Bībelē ir minēta ”spitālības sērga”, kas var parādīties ēkā. (3. Mozus 14:34—48.) Ir izteikti pieņēmumi, ka šī parādība, kas Bībelē dēvēta arī par ”posta nesēju spitālību”, ir bijusi kāda pelējuma forma, taču droši to nevar pateikt. Jebkurā gadījumā Dieva bauslībā bija noteikts, ka īpašniekam jāizlauž ”spitālības” skartie akmeņi, jānokasa sienas mājas iekšpusē un viss aizdomīgais materiāls jāizved ārpus pilsētas un jāizmet ”nešķīstā vietā”. Ja sērga atgriezās, viss nams bija jāpasludina par nešķīstu, tas bija jānojauc un visi materiāli jāizmet. Jehovas sīkajos norādījumos var redzēt viņa dziļo mīlestību pret savu tautu un rūpes par tās fizisko labklājību.

[Attēls 13. lpp.]

Medicīniski preparāti, kas iegūti no pelējumsēnītēm, ir glābuši daudzas dzīvības

[Attēls 15. lpp.]

Ģipškartons un vinila tapetes var saglabāt mitrumu, kas veicina pelējuma attīstību