Jauniešu jautājumi

Kā atbrīvoties no paraduma nodarīt sev fiziskas sāpes?

”Es nespēju kontrolēt savas negatīvās emocijas. Bet tad es atklāju, ko es spēju kontrolēt — fiziskas sāpes.” (Dženifera *, 20 gadi.)

”Kad es biju ļoti nomākta, es graizīju sevi. Tās bija manas asaras. Pēc tam es parasti jutos labāk.” (Džesika, 17 gadi.)

”Nu jau divas nedēļas es neesmu sevi ievainojusi, un man tas ir diezgan ilgs laiks. Man liekas, ka es to nekad nebeigšu.” (Džeimija, 16 gadi.)

DŽENIFERA, Džesika un Džeimija nepazīst cita citu, taču viņām ir daudz kas kopīgs. Visām trijām bija smagi iekšējie pārdzīvojumi, un visas trīs mēģināja rast atvieglojumu vienā un tajā pašā veidā, proti, nodarot sev fiziskas sāpes, kas vismaz uz laiku viņām palīdzēja aizmirst emocionālās. *

Lai cik savāds liktos paradums tīšām sevi ievainot, pusaudžu un jauniešu vidū tas kļūst aizvien izplatītāks. Kanādas laikrakstā National Post bija teikts, ka šāda jauniešu rīcība ”biedē vecākus, nodarbina skolas konsultantus un ir īsts izaicinājums ārstiem”, un bija piebilsts, ka paradums sevi fiziski mocīt ”var kļūt par vienu no visgrūtāk pārvaramajām atkarībām, kādas zināmas medicīnai”. Varbūt šāds paradums ir izveidojies tev vai tavai māsai, vai kādai tavai draudzenei. * Ko tādā gadījumā ir iespējams darīt?

Pirmām kārtām centies saprast, kādu iemeslu dēļ tu jūti nepārvaramu tieksmi sevi ievainot. Paturi prātā, ka tas nav tikai nervozs paradums — parasti tas ir veids, kā tiek pārvarēts kaut kāds stress. Ar fiziskajām sāpēm tiek nomāktas garīgās. Tāpēc padomā par šādiem jautājumiem: ar kādu nolūku tu sev nodari sāpes? Par ko tu domā, kad tu jūti vēlēšanos sev iegriezt vai kaut kā citādi nodarīt sāpes? Vai tu to dari tāpēc, ka tevi nomāc kāda situācija tavā dzīvē — varbūt sarežģītas attiecības ar ģimenes locekļiem vai draugiem?

Bez šaubām, ir vajadzīga drosme, lai  sev godīgi atbildētu uz šiem jautājumiem. Bet ieguvums var būt ļoti liels, jo bieži vien šāda pašanalīze izrādās pirmais solis ceļā uz to, lai atbrīvotos no nevēlamā paraduma. Taču ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai apzināties cēloņus.

Pastāstīt kādam

Ja tu mēdz sev sagādāt fiziskas sāpes, ir ļoti vērtīgi pastāstīt par saviem pārdzīvojumiem kādam garīgi nobriedušam cilvēkam, kam tu vari uzticēties. Bībeles sakāmvārds skan: ”Rūpes sirdī cilvēku sāpina, bet laipns vārds to iepriecina.” (Salamana Pamācības 12:25.) Uzticoties kādam, tu vari dzirdēt mierinošus, laipnus vārdus, kas tev ir ļoti vajadzīgi. (Salamana Pamācības 25:11.)

Ar ko būtu jārunā? Būtu labi vērsties pie kāda, kas ir gados vecāks par tevi, kam piemīt gudrība, morāls briedums un kas ir līdzjūtīgs. Kristieši var uzticēties draudzes vecākajiem, kas ir ”kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē”. (Jesajas 32:2.)

Tiesa, doma par sava noslēpuma atklāšanu kādam varbūt šķiet biedējoša. Varbūt tu jūties tāpat, kā jutās kāda meitene, vārdā Sāra, kas atzina: ”Sākumā man bija grūti uzticēties kādam, jo man likās — ja citi uzzinās, kāda es esmu patiesībā, viņi no manis riebumā novērsīsies.” Taču uzticējusies Sāra saprata, cik patiesi ir vārdi, kas rakstīti Bībelē, Salamana Pamācību grāmatas 18. nodaļas 24. pantā: ”Ir draugi, kuŗi ir labāki nekā brālis.” Sāra pastāstīja: ”Garīgi nobriedušie kristieši, ar kuriem es runāju, nekad mani nenosodīja, kad es viņiem stāstīju par to, kā es sevi moku. Viņi man vienmēr deva praktiskus padomus un, balstīdamies uz Bībeli, pacietīgi mani iedrošināja brīžos, kad es biju nomākta un jutos galīgi nevērtīga.”

Kāpēc gan tev neparunāt ar kādu par savu problēmu? Ja tev šķiet, ka tu nespēsi runāt aci pret aci, mēģini pastāstīt to vēstulē vai telefona sarunā. Atklātība var būt solis ceļā uz atlabšanu. Dženifera teica: ”Pats svarīgākais bija apziņa, ka par mani kāds patiešām interesējas, ka ir kāds, ar ko aprunāties, kad viss rādās melnās krāsās.” *

Cik liela nozīme ir lūgšanām

Kāda meitene, vārdā Donna, jutās nonākusi strupceļā. No vienas puses, viņa juta, ka viņai ir vajadzīga Dieva palīdzība. No otras puses, viņa domāja, ka to nesaņems, kamēr nebūs atbrīvojusies no paraduma sevi graizīt. Kā Donnai izdevās izkļūt no šī stāvokļa? Viņa pārdomāja vārdus, kas par Dievu Jehovu ir rakstīti Pirmās Laiku grāmatas 29. nodaļas 17. pantā, proti, to, ka viņš ”pārbauda sirdi”. ”Tātad Jehova zināja, ka sirdī es patiešām vēlējos vairs nekad sevi negraizīt,” Donna stāstīja, ”un es sāku lūgt viņam palīdzību. Mazpamazām es ieguvu spēku nepadoties savai tieksmei.”

Psalmu dziesminieks Dāvids, kas bija pieredzējis daudz bēdu, rakstīja: ”Met savu nastu uz  to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu.” (Psalms 55:23.) Jehova zina par tavām ciešanām, turklāt Bībelē rakstīts, ka viņš gādā par mums. (1. Pētera 5:7.) Ja sirds tevi nosoda, atceries, ka ”Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas”, tātad viņš saprot, kāpēc tu sev kaitē un kāpēc tev ir grūti to izbeigt. (1. Jāņa 3:19, 20.) Ja tu lūgsi viņu un centīsies pārvarēt savu vājību, viņš tev noteikti palīdzēs. (Jesajas 41:10.)

Bet ja nu tev gadās atkal padoties savai tieksmei? Vai tas nozīmē, ka viss ir zaudēts? Nekādā gadījumā. Salamana Pamācību grāmatā, 24. nodaļas 16. pantā, teikts: ”Taisnais krīt septiņas reizes un ceļas atkal augšā.” Donna, kas bija domājusi par šo Bībeles pantu, sacīja: ”Es kritu vairāk nekā septiņas reizes, bet es nepadevos.” Viņa aptvēra, cik svarīga ir neatlaidība. Tāpat rīkojās Karena, kas dalījās savā pieredzē: ”Es iemācījos lūkoties uz šādiem ”kritieniem atpakaļ” kā uz īslaicīgu neveiksmi, nevis pilnīgu neizdošanos un sapratu, ka viss ir jāsāk no jauna tik daudz reižu, cik vien tas būs vajadzīgs.”

Kad ir vajadzīga papildu palīdzība

Jēzus atzina, ka slimiem ir vajadzīgs ārsts. (Marka 2:17.) Daudzos gadījumos ir nepieciešamas speciālista konsultācijas, lai noskaidrotu, vai kaitīgo paradumu neizraisa kāda slimība, kurai ir vajadzīga ārstēšana. * Dženifera, kas jau bija saņēmusi kristiešu draudzes vecāko palīdzību, izlēma griezties arī pie speciālista. Viņa pastāstīja: ”Draudzes vecākie nav ārsti, bet viņi var sniegt ļoti lielu atbalstu. Lai gan es joprojām laiku pa laikam jūtu tieksmi nodarīt sev pāri, man ir izdevies to apspiest ar Jehovas un draudzes palīdzību un ar jaunapgūtajām iemaņām.” *

Tu noteikti vari iemācīties, kā tikt galā ar negatīvajām emocijām citā veidā. Lūdz Dievu, tāpat kā senatnē lūdza kāda psalma sarakstītājs: ”Stiprini manus soļus ar savu vārdu, un lai ļaunums nevalda pār mani!” (Psalms 119:133.) Kad tu būsi guvusi virsroku pār tieksmi nodarīt sev fiziskas sāpes, tu katrā ziņā izjutīsi gandarījumu un atgūsi pašcieņu.

[Zemsvītras piezīmes]

PĀRDOMĀM

▪ Ko tu varētu darīt, kad liela saspringuma brīžos tevī rodas vēlēšanās sagādāt sev fiziskas sāpes?

▪ Kam tu vari uzticēt savu problēmu?

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

KĀ PALĪDZĒT

Kā tu vari palīdzēt māsai vai draudzenei, kas mēdz sevi ievainot vai citādi sevi mocīt? Tā kā meitenei droši vien ir ļoti vajadzīgs kāds, kam uzticēties, centies viņu uzklausīt un šajā ”likstas gadījumā” apliecināt patiesu draudzību. (Salamana Pamācības 17:17.) Protams, pirmo reizi izdzirdot, ka meitene dara kaut ko tādu, tu varbūt ļoti uztrauksies un gribēsi viņai teikt, lai viņa nekavējoties atmestu šo paradumu, taču šāda reakcija droši vien viņu tikai vēl vairāk atsvešinās. Ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai pateikt, ka viņai ir jābeidz, — ir jāiedziļinās problēmā, lai palīdzētu meitenei atrast citus veidus, kā tikt galā ar grūtībām. (Salamana Pamācības 16:23.) Būs vajadzīgs arī laiks, tāpēc jābūt pacietīgiem un jābūt ”čakliem klausīties, kūtriem runāt”. (Jēkaba 1:19.)

Pusaudzēm nebūtu jādomā, ka viņas pašas ar saviem spēkiem vien spēs palīdzēt draudzenei. Šo paradumu varbūt ir izraisījusi kāda cita problēma vai arī slimība, kurai vajadzīga ārstēšana. Turklāt sevis ievainošana var izrādīties bīstama dzīvībai pat tad, ja meitenei nav nodoma izdarīt pašnāvību. Tāpēc būtu prātīgi mudināt meiteni, lai viņa grieztos pie kāda no pieaugušajiem, kam ir dzīves pieredze un kas ir iejūtīgs.

[Attēli 19. lpp.]

Ir ļoti vērtīgi uzticēties mīlošam ģimenes loceklim un griezties lūgšanās pie Dieva