Kā nepadoties vecuma sagādātajām grūtībām

”MŪSU dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.” (Psalms 90:10.) Šie pirms vairāk nekā trīstūkstoš gadiem rakstītie poētiskie vārdi apstiprina, ka vecums ir mūžsena problēma. Par spīti medicīnas sasniegumiem, joprojām ir daudz kas tāds, kas vecumdienās var sagādāt ”grūtumu un bēdas”. Kādas ir vecuma sagādātās grūtības, un kā daudzi tiek ar tām galā?

Ass prāts arī vecumā

”Visvairāk es baidos zaudēt prāta spējas,” saka 79 gadus vecais Hanss. Tāpat kā daudzi padzīvojuši cilvēki, Hanss raizējas par to, ka kļūst aizmāršīgs. Viņš uztraucas, ka zaudē kontroli pār to, ko kāds sens dzejnieks ir nosaucis par ”zelta trauku” — smadzenēm, kuras glabā vērtīgas atmiņas. (Salamans Mācītājs 12:6.) Hanss jautā: ”Vai prāta darbības pasliktināšanās ir normāla novecošanas pazīme?”

Varbūt arī jūs, tāpat kā Hanss, mēdzat aizmirst vārdus un esat domājis par to, vai atmiņas traucējumi neliecina par nopietnas psihiskas saslimšanas sākumu. Taču ir labi ņemt vērā, ka aizmāršība var parādīties ikvienā vecumā un izmaiņām prāta darbībā, ko pieredz gados vecāks cilvēks, cēlonis parasti nav vecuma plānprātība. * Kaut arī ar gadiem bieži vien ir vērojama zināma atmiņas pavājināšanās, ”lielākā daļa padzīvojušo cilvēku līdz pat mūža galam saglabā neskartas prāta funkcijas”, raksta Maikls Līvijs, Stetenailendas Universitātes slimnīcas (Ņujorka, ASV) Uzvedības zinātņu nodaļas vadītājs.

Tiesa, gados jaunāki cilvēki parasti pārspēj padzīvojušos ar to, ka viņi daudz ātrāk spēj atsaukt atmiņā noteiktus faktus. Taču, ”ja neņem vērā atcerēšanās ātrumu”, saka neirologs Ričards Restaks, ”padzīvojuši cilvēki visumā neat paliek no jaunajiem”. Patiesībā gados vecāki cilvēki, kuru smadzenes ir slimības neskartas, spēj apgūt un atcerēties jaunu informāciju un pat uzlabot noteiktas iemaņas, ja vien viņi turpina mācīties un vingrināt smadzenes.

Atmiņas traucējumi un novēršami cēloņi

Ko darīt cilvēkam, kas izjūt diezgan nopietnus atmiņas traucējumus? Arī tādā gadījumā nebūtu automātiski jānospriež, ka atmiņas pavājināšanās cēlonis ir vecuma plānprātība. Ir daudz ārstējamu slimību, kas mūža otrajā pusē var izraisīt problēmas ar atmiņu un piepešu neparastu apjukumu. Šādus traucējumus bieži vien kļūdaini piedēvē ”vecumam”, un reizēm šādus nepamatotus spriedumus izsaka pat medicīnas darbinieki. Šāda diagnoze ne tikai pazemo padzīvojušos pacientus, bet arī liedz viņiem saņemt pienācīgu ārstēšanu. Kādi var būt atmiņas traucējumu un apjukuma iemesli?

Pēkšņu apjukumu var izraisīt nepietiekams uzturs, organisma dehidratācija, mazasinība, galvas trauma, vairogdziedzera darbības traucējumi, avitaminoze, noteikti medikamenti vai pat dezorientējošas pārmaiņas apkārtnē. Atmiņas traucējumu iemesls var būt ilgstošs stress, savukārt apjukumu padzīvojušiem cilvēkiem bieži vien izraisa infekcijas slimības. Arī depresija var kļūt par iemeslu minētajiem traucējumiem. Tāpēc, kā iesaka M. Līvijs, ”pēkšņus apjukuma brīžus nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt vai uzskatīt par nenovēršamu novecošanas izpausmi”. Kārtīga medicīniska pārbaude var palīdzēt noteikt minēto simptomu cēloni.

Pārvarēt nomāktību

Nomāktība nav jauna problēma, un ar to saskaras pat uzticīgi Dieva kalpotāji. Gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu apustulis Pāvils redzēja nepieciešamību dot ticības biedriem padomu: ”Runājiet mierinoši ar nomāktajām dvēselēm.” (1. Tesaloniķiešiem 5:14, NW.) Mūsu saspringtajos laikos vajadzība pēc mierinājuma ir vēl lielāka nekā agrāk. Diemžēl nereti gadās, ka gados vecākiem cilvēkiem, kas cieš no depresijas, slimība netiek diagnosticēta vai arī tiek noteikta kļūdaina diagnoze.

Tā kā ir plaši izplatīts nepareizs priekšstats, ka padzīvojuši cilvēki ar gadiem kļūst nomāktāki un kaprīzāki, apkārtējie un pat paši padzīvojušie depresijas izpausmes var uzskatīt par normālu novecošanas pazīmi. ”Taču tas tā nav,” teikts grāmatā Treating the Elderly. ”Depresija nav dabiska novecošanas pazīme.”

Ilgstoša depresija, atšķirībā no parastas grūtsirdības uzplūdiem, ir nopietna slimība, kam var būt nopietnas sekas, un tās simptomus nedrīkst ignorēt. Ja depresija netiek ārstēta,  stāvoklis var tik ļoti pasliktināties, ka cilvēks izmisumā var izšķirties par pašnāvību. Ja runā par depresiju padzīvojušiem cilvēkiem, traģiski ir tas, saka M. Līvijs, ka ”psihiskajai slimībai, kas vislabāk padodas ārstēšanai, var būt visbēdīgākās sekas”. Ja nomāktība nepāriet, cilvēkam ir jāvēršas pie speciālista, kuram ir pieredze emociju traucējumu ārstēšanā. * (Marka 2:17.)

Cilvēkiem, kas cīnās ar nomāktību, mierinājumu var sniegt doma, ka Dievs Jehova saprot viņus un jūt viņiem līdzi, jo, kā teikts Bībelē, Dievs ”ir žēlsirdīgs un apžēlotājs”. (Jēkaba 5:11.) Viņš ”ir tuvu tiem, kam salauztas sirdis”. (Psalms 34:19.) Jehova patiesi ir tas, kas ”mierina nomāktos”. (2. Korintiešiem 7:6, New American Standard Bible.)

Nav pamata justies liekiem

”Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!” tā vairāk nekā pirms trīs gadu tūkstošiem lūdza uzticīgais ķēniņš Dāvids. (Psalms 71:9.) Šādas jūtas nav svešas padzīvojušiem cilvēkiem arī tagad, 21. gadsimtā, jo daudzi baidās no tā, ka viņus sāks uzskatīt par nederīgiem. Sliktas veselības dēļ radušies ierobežojumi un piespiedu aiziešana pensijā viegli var veicināt mazvērtības sajūtu.

Tomēr, pievēršot galveno uzmanību tam, ko mēs spējam darīt, nevis ar nožēlu domājot par to, ko mēs vairs nespējam, ir iespējams saglabāt pašcieņu un justies noderīgiem. Kādā ANO ziņojumā bija ieteikts ”turpināt mācīties — vai nu organizētā veidā, vai patstāvīgi —, iesaistīties sabiedriskās organizācijās un reliģiskā darbībā”. Kāds Jehovas liecinieks no Šveices, vārdā Ernests, ir pensionēts maiznieks, un viņa piemērs apliecina, cik noderīgi ir nepārtraukt mācīties. Kaut arī viņam jau bija pāri septiņdesmit gadiem, viņš nolēma iegādāties datoru un iemācīties to lietot. Kāpēc viņš to darīja? Tik daudzi taču viņa gados baidās no jaunas tehnikas. ”Pirmkārt,” viņš paskaidroja, ”lai, gadiem ritot, saglabātu savu prātu aktīvu. Un, otrkārt, lai neatpaliktu no jaunumiem tehnikā, kas man var palīdzēt pētīt Bībeli un veikt pienākumus kristiešu draudzē.”

Darot kaut ko noderīgu, cilvēki, kas ir gados, var apmierināt daudzas no pamatvajadzībām — redzēt savai dzīvei jēgu un gūt piepildījuma sajūtu un varbūt pat zināmus ienākumus. Gudrais ķēniņš Salamans izteica atzinumu, ka tā ir Dieva dāvana, ja cilvēks var ”priecāties un labi justies savas dzīves laikā”, kā arī, ”ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzeŗ un nereti pat dzīvi arī bauda”. (Salamans Mācītājs 3:12, 13.)

Darīt to, kas ir pa spēkam

Daudzās kultūrās ir pieņemts, ka tieši vecie cilvēki ir tie, kas nodod zināšanas un morālās un garīgās vērtības nākamajām paaudzēm. Piemēram, ķēniņš Dāvids rakstīja: ”Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākošajām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.” (Psalms 71:18.)

Bet ko var darīt tie padzīvojušie cilvēki, kurus ļoti ierobežo slikta veselība vai grūti apstākļi? Tieši šādā situācijā bija kāda 79 gadus veca Jehovas lieciniece, Sāra, kura nomākta runāja  par savām raizēm ar kādu kristiešu draudzes vecāko. Viņš Sārai atgādināja vārdus no Bībeles: ”Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana.” (Jēkaba 5:16.) ”Gadu gaitā,” viņš paskaidroja, ”tu esi izveidojusi ciešas attiecības ar Dievu. Nu tu vari mums palīdzēt un izmantot savas labās attiecības ar Dievu, lai lūgtu par mums.” Sāru ļoti uzmundrināja viņa vārdi: ”Sāra, mums ir vajadzīgas tavas lūgšanas par mums.”

Sāra saprata, ka lūgšanas ir nenovērtējama palīdzība, ko daudzi gados veci cilvēki var sniegt citiem ”nakti un dienu”. (Kolosiešiem 4:12; 1. Timotejam 5:5.) Turklāt, lūgdami par citiem, uzticīgie padzīvojušie kristieši vēl vairāk tuvojas Jehovam, kas uzklausa lūgšanas. (Psalms 65:3; Marka 11:24.)

Gados vecāki cilvēki, kuri varbūt cieš no kādiem ierobežojumiem, bet kuri ir devīgi un dāsni dalās savā pieredzē, ir vērtīga sabiedrības daļa. Viņi apliecina, ka ”sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu”. (Salamana Pamācības 16:31.)

Taču mums visiem varbūt rodas jautājums: kas mūs, gadiem ritot un kļūstot vecākiem, gaida nākotnē? Vai ir reālistiski gaidīt uz labāku dzīvi vecumā?

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 5. lpp.]

Mūsdienu pasaulē ar tās straujo dzīves tempu padzīvojuši cilvēki bieži jūtas atstāti novārtā

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Kā palīdzēt tiem, kas ir gados

▪ Izturieties ar cieņu. ”Vecāku vīru nerāj, bet pamāci laipni kā tēvu, ..vecākas sievas kā mātes.” (1. Timotejam 5:1, 2.)

▪ Uzmanīgi uzklausiet. ”Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties.” (Jēkaba 1:19.)

▪ Esiet iejūtīgi. ”Esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem.” (1. Pētera 3:8, 9.)

▪ Esiet vērīgi un uzmundriniet, kad tas ir vajadzīgs. ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Salamana Pamācības 25:11.)

▪ Pavadiet laiku kopā. ”Centieties parādīt viesmīlību!” (Romiešiem 12:13.)

▪ Sniedziet praktisku palīdzību. ”Kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!” (1. Jāņa 3:17, 18.)

▪ Esiet pacietīgi. ”Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā.” (Kolosiešiem 3:12.)

Rūpēdamies par tiem, kas ir jau gados, mēs apliecinām cieņu pret Dieva normām, jo Dieva Rakstos dots norādījums: ”Godini vecu cilvēku.” (3. Mozus 19:32.)

[Attēls 6. lpp.]

Kārtīga medicīniska pārbaude var būt ļoti svarīga