Puritāņu kolonisti Amerikā. Patiesie kristieši?

ZIEMEĻAMERIKAS pilsētā Plimutā jūras krastā atrodas liels granīta bluķis, kurā ir iecirsts gadskaitlis 1620. Tas ir novietots tur, kur, pēc daudzu ieskatiem, gandrīz pirms 400 gadiem Amerikas krastā izcēlās pirmie puritāņu kolonisti no Eiropas.

Ziemeļamerikā daudzi zina stāstīt par viesmīlīgajiem puritāņiem, kas aicināja savus draugus indiāņus uz bagātīgu mielastu par godu jaunajai ražai. Kas bija puritāņi, un kāpēc viņi ieradās Ziemeļamerikā? Lai uzzinātu atbildes uz šiem jautājumiem, domās jāpārceļas uz Angliju karaļa Henrija VIII valdīšanas laikā.

Reliģisks apvērsums Anglijā

Nepilnus 100 gadus pirms puritāņu ceļojuma Anglija bija katolicisma zeme un pāvests karalim Henrijam VIII bija piešķīris titulu Fidei Defensor (”ticības aizstāvis”). Bet, kad pāvests Klements VII atteicās šķirt Henrija laulību ar Aragonas Katrīnu — pirmo no ķēniņa sešām sievām —, karaļa attiecībās ar pāvestu radās plaisa.

Kamēr Henrijs centās tikt galā ar sarežģījumiem personiskajā dzīvē, lielā daļā Eiropas protestantiskā reformācija radīja lielus nemierus katoļu baznīcā. Nevēlēdamies zaudēt baznīcas piešķirto augsto stāvokli, sākumā Henrijs neļāva reformatoriem darboties Anglijā. Bet vēlāk viņš savas domas mainīja: ja katoļu baznīca negribēja šķirt viņa laulību, viņš ”šķirsies” no katoļu baznīcas. 1534. gadā viņš pārtrauca pāvesta varu pār angļu katoļiem un pasludināja sevi par Anglijas baznīcas galvu. Drīz vien viņš slēdza klosterus un izpārdeva to milzīgos īpašumus. Kad Henrijs VIII 1547. gadā nomira, Anglija pamazām kļuva par protestantu valsti.

Henrija dēls Edvards VI saites ar Romu neatjaunoja. 1553. gadā viņš nomira, un par karalieni kļuva Henrija un Aragonas Katrīnas katoļticīgā meita Marija, kas gribēja Angliju atkal pakļaut pāvestam. Daudzi protestanti bija spiesti bēgt no valsts, bet vairāk nekā 300 cilvēku karaliene lika sadedzināt sārtā, tādā veidā izpelnīdamās iesauku  ”Asiņainā Marija”. Taču pārmaiņas vairs nebija apturamas. Marija 1558. gadā nomira, un viņas pēctece Elizabete I, kas bija Marijas pusmāsa, gādāja, lai turpmāk pāvestam Anglijas reliģiskajā dzīvē nebūtu nekādas teikšanas.

Tomēr daļa angļu protestantu domāja, ka ar atdalīšanos no Romas baznīcas vien ir par maz — ir jāatbrīvojas arī no visām katolicisma paliekām. Viņi vēlējās attīrīt baznīcu, un tāpēc viņus sāka saukt par puritāņiem *. Daļa puritāņu uzskatīja, ka baznīcā nav vajadzīgi bīskapi un ka ikvienai draudzei ir jāpārvalda sevi pašai un jābūt neatkarīgai. Viņus iesauca par independentiem jeb separātistiem.

Puritāņi kā atsevišķa kustība skaidri parādījās Elizabetes valdīšanas laikā. Dažu garīdznieku neformālais apģērbs kaitināja karalieni, un viņa 1564. gadā lika Kenterberijas arhibīskapam pavēlēt, lai garīdznieki nēsātu amatam atbilstošu tērpu. Paredzēdami atgriešanos pie katoļu priesteru tērpiem, puritāņi atteicās paklausīt. Vēl vairāk nesaskaņu radās jautājumā par baznīcas seno hierarhiju — par bīskapiem un arhibīskapiem. Elizabete uzskatīja, ka bīskapiem baznīcā ir jāpaliek, un pieprasīja, lai tie zvērētu uzticību viņai kā baznīcas galvai.

Separātisti aizceļo

Pēc Elizabetes 1603. gadā tronī kāpa Džeimss I, un viņš pūlējās piespiest separātistus pakļauties viņa varai. Skrūbijas pilsētas separātistu draudze 1608. gadā aizbēga uz Holandi, kur valdīja lielāka brīvība. Taču ar laiku holandiešu iecietība pret citām reliģijām un ne pārāk stingrā morāle lika separātistiem Holandē justies vēl nepatīkamāk nekā Anglijā, tāpēc viņi izlēma atstāt Eiropu un sākt jaunu dzīvi Ziemeļamerikā. Viņi bija gatavi savu uzskatu dēļ pamest mājas un braukt tālu prom.

Izceļotāji, kuru vidū bija daudz separātistu, ieguva atļauju apmesties britu kolonijā Virdžīnijā, un 1620. gada septembrī viņi ar kuģi Mayflower devās ceļā uz Ziemeļameriku. Apmēram 100 cilvēku, gan bērnu, gan pieaugušo, pēc divu mēnešu ceļojuma, kura laikā viņi Atlantijas okeāna ziemeļdaļā pārcieta daudz vētru, nonāca Keipkodas pussalā — simtiem kilometru uz ziemeļiem no Virdžīnijas. Tur viņi parakstīja tā saukto Mayflower vienošanos — dokumentu, kurā apliecināja savu vēlēšanos nodibināt koloniju un ievērot tās likumus. Tā paša gada 21. decembrī viņi apmetās netālu no Keipkodas, vietā, kur tagad atrodas Plimutas pilsēta.

Jauna dzīve Jaunajā pasaulē

Bēgļi Ziemeļamerikā ieradās ziemai nesagatavoti, un dažu mēnešu laikā puse kolonistu nomira. Līdz ar pavasara iestāšanos stāvoklis kļuva vieglāks. Tie, kas bija izdzīvojuši, sāka celt kārtīgas mājas un no indiāņiem iemācījās audzēt vietējās kultūras. 1621. gada rudenī viņi ievāca tik bagātīgu ražu, ka viņi atvēlēja īpašu laiku, lai pateiktos Dievam par svētību. No šī notikuma izveidojās Pateicības diena, ko tagad svin Amerikas Savienotajās Valstīs un citur. Plimutā ieradās arvien jauni kolonisti, un nepilnu 15 gadu laikā kolonijas iedzīvotāju skaits jau pārsniedza divus tūkstošus.

Tikmēr Anglijā citi puritāņi, tāpat kā separātisti, arī izlēma, ka viņu ”Apsolītā zeme”  atrodas viņpus Atlantijas okeānam. 1630. gadā liela grupa jaunatbraukušu puritāņu apmetās kolonijā uz ziemeļiem no Plimutas — Masačūsetsas līcī. 1640. gadā Jaunanglijā dzīvoja jau apmēram 20 tūkstoši ieceļotāju no Anglijas. 1691. gadā Plimutas koloniju pievienoja Masačūsetsas līča kolonijai, un par apgabala garīgo centru kļuva Bostona. Jaunanglijā reliģisko dzīvi noteica puritāņi. Kā viņi pielūdza Dievu?

Puritāņu ticība

Puritāņi Ziemeļamerikā sākumā būvēja koka sapulču namus, kuros sanāca kopā svētdienu rītos. Labā laikā iekšā bija patīkami, bet ziemā dievkalpojumi bija īsts pārbaudījums pat visapņēmīgākajiem puritāņiem, jo sapulču namus neapkurināja, un dievlūdzēji, kas sākumā viegli drebinājās, drīz vien bija pārsaluši. Sludinātāji bieži valkāja cimdus, lai sprediķa laikā žestikulējot nenosaltu rokas.

Puritāņi balstīja savus uzskatus uz franču reformācijas darbinieka Žana Kalvina mācībām. Viņi ticēja predestinācijai un domāja, ka Dievs jau iepriekš ir izlēmis, kurus cilvēkus viņš glābs, bet kurus sodīs ar mūžīgām mokām ellē. Saskaņā ar šo uzskatu, lai ko cilvēki darītu, viņi nevar mainīt Dieva lēmumu, un neviens nezina, vai viņam pēc nāves ir lemts baudīt debesu jaukumus vai arī mūžīgi degt elles liesmās.

Pēc kāda laika puritāņi sāka mācīt grēku nožēlu un sludināt: kaut arī Dievs ir žēlsirdīgs, tie, kas neievēro viņa likumus, nonāks ellē. Lai piespiestu kolonistus ievērot likumus, sludinātāji nežēloja krāsas, tēlojot elles uguni. 18. gadsimtā sludinātājs Džonatans Edvardss reiz teica sprediķi ”Grēcinieki sadusmotā Dieva rokās”, kurā tik spilgti aprakstīja elli, ka citiem garīdzniekiem pēc tam bija jāmierina pārbiedētā draudze.

Evaņģēlistiem, kas no citām vietām ieradās sludināt Masačūsetsā, draudēja briesmas. Varas iestādes trīs reizes padzina kvēkeru sludinātāju Mēriju Daieri, taču viņa ik reizi atgriezās un nemitējās paust savus uzskatus. 1660. gada 1. jūnijā Bostonā viņu pakāra. Filips Retklifs laikam bija aizmirsis, kā puritāņu vadoņi izturējās pret pretiniekiem. Tā kā viņš nopēla vietējo varu un Salemas baznīcu, viņu nopēra un sodīja ar naudas sodu  un, lai viņš neaizmirstu ”mācību”, pirms izraidīšanas viņam nogrieza ausis. Puritāņu neiecietība veicināja daudzu cilvēku došanos prom no Masačūsetsas un citu koloniju pieaugumu.

Augstprātība izraisa karu

Uzskatīdami sevi par Dieva ”izredzētajiem”, daudzi puritāņi raudzījās uz indiāņiem kā uz zemākiem radījumiem, kas bez tiesībām aizņem zemi. Šāda attieksme aizvainoja indiāņus, un viņi sāka puritāņiem uzbrukt. Tāpēc puritāņu vadoņi mīkstināja likumus par svētdienu un atļāva vīriešiem ceļā uz baznīcu ņemt līdzi ieročus. 1675. gadā situācija saasinājās vēl vairāk.

Vampanoagu cilts virsaitis Metakomets (kolonisti viņu sauca par karali Filipu), redzēdams, ka viņa ciltij tiek atņemtas arvien jaunas zemes, sāka uzbrukt puritāņu ciemiem, dedzināt mājas un nogalināt iemītniekus. Puritāņi atriebās, un sākās karš, kas ilga daudzus mēnešus. 1676. gada augustā puritāņi Rodailendā sagūstīja Metakometu, nocirta viņam galvu, izrāva līķim iekšas un sacirta līķi četros gabalos. Tā beidzās ”karaļa Filipa” karš un Jaunanglijas indiāņu neatkarība.

18. gadsimtā puritāņu dedzība rada jaunu izpausmi. Daļa mācītāju Masačūsetsā atklāti pēla Anglijas valdīšanu un palīdzēja vairot amerikāņu vēlmi pēc neatkarības. Viņu apspriedēs par sacelšanos reliģija un politika sajaucās.

Lielākā daļa puritāņu bija čakli, drosmīgi cilvēki, kas bija ļoti pieķērušies savai ticībai, tāpēc joprojām mēdz teikt: puritānisks raksturs, puritānisks godīgums. Tomēr dedzīgums vien neattīra reliģiju no nepareizām mācībām. Jēzus Kristus kategoriski izvairījās jaukt reliģiju ar politiku. (Jāņa 6:15; 18:36.) Savukārt brutāla rīcība ir pretrunā ar šādu svarīgu atziņu: ”Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.” (1. Jāņa 4:8.)

Vai jūsu ticība māca, ka pastāv elle, māca predestināciju un citas doktrīnas, kas nav saskaņā ar Bībeli? Vai jūsu reliģijas vadītāji iesaistās politiskās kampaņās? Rūpīga iedziļināšanās Bībelē jums palīdzēs atrast reliģiju, kas patiešām ir ”tīra un neapgānīta” un ir pieņemama Dievam. (Jēkaba 1:27.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 13. lpp.]

PURITĀŅI UN MĀCĪBA PAR ELLI

Mācība par elli, ko sludināja puritāņi, ir pretrunā ar Bībeli. Bībelē ir teikts, ka mirušie ir bez apziņas, ka tie nespēj just ne sāpes, ne prieku. (Salamans Mācītājs 9:5, 10.) Turklāt patiesajam Dievam nekad nav ”nācis ne prātā” spīdzināt cilvēkus. (Jeremijas 19:5; 1. Jāņa 4:8.) Viņš aicina cilvēkus mainīties, un viņš neizturas necilvēcīgi pret tiem, kas nenožēlo savus ļaunos darbus. (Ecēhiēla 33:11.) Pretstatā šīm Bībeles mācībām, puritāņu sludinātāji bieži iztēloja Dievu kā nežēlīgu un atriebīgu valdnieku. Viņiem bija arī cietsirdīga attieksme pret cilvēka dzīvību — piemēram, par to liecināja spēka un varas lietošana pret tiem, kas nebija ar viņiem vienisprātis.

[Attēls 10. lpp.]

Puritāņi, kas 1620. gadā izceļas Ziemeļamerikas krastā

[Norāde par autortiesībām]

Harper’s Encyclopædia of United States History

[Attēls 12. lpp.]

Pirmā Pateicības diena. 1621. gads

[Attēls 12. lpp.]

Puritāņu sapulču nams Masačūsetsā

[Attēls 12. lpp.]

Žans Kalvins

[Attēls 12. lpp.]

Džonatans Edvardss

[Attēls 13. lpp.]

Bruņots puritānis ar sievu ceļā uz baznīcu

[Norāde par attēla autortiesībām 11. lpp.]

Library of Congress, Prints & Photographs Division

[Norādes par attēlu autortiesībām 12. lpp.]

Augšējais kreisais attēls: Snark/Art Resource, NY; augšējais labais attēls: Harper’s Encyclopædia of United States History; Žans Kalvins: portrait in Paul Henry’s Life of Calvin, from the book The History of Protestantism (Vol. II); Džonatans Edvardss: Dictionary of American Portraits/Dover

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

Attēli: North Wind Picture Archives