Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Temza Anglijas vēstures līkločos

Temza Anglijas vēstures līkločos

Temza Anglijas vēstures līkločos

NO MŪSU KORESPONDENTA LIELBRITĀNIJĀ

Temza, ko Lielbritānijā daudzi sirsnīgi dēvē par ”veco Temzas tētiņu”, sākas Anglijas dienviddaļas vidienē gleznainajā Kotsvoldas augstienē, kur augštecē tā saņem ūdeņus no trim galvenajām pietekām. Savā līkumainajā, 346 kilometru garajā ceļā uz austrumiem Temza uzņem citu upju ūdeņus, līdz beidzot ietek Ziemeļjūrā, veidodama gandrīz 30 kilometru platu estuāru. Kaut arī salīdzinājumā ar pasaules varenākajām straumēm šī upe ir pavisam neliela, tās ietekme uz Anglijas vēsturi ir bijusi milzīga.

AP 55. GADU pirms mūsu ēras romieši Jūlija Cēzara vadībā pirmo reizi iebruka tagadējās Anglijas teritorijā. Kad nākamajā gadā Cēzars atgriezās, viņa karaspēkam ceļu aizšķērsoja upe, kurai viņš deva vārdu Tamesis, no kā cēlies Temzas nosaukums. Aizritēja vēl deviņi gadu desmiti, līdz Romas imperators Klaudijs galu galā iekaroja šo teritoriju.

Tajos senajos laikos abos Temzas krastos pletās purvāji, bet ap to vietu, līdz kurai atplūst paisuma ūdeņi, apmēram 50 kilometru attālumā no estuāra, romiešu kareivji vēlāk uzbūvēja koka tiltu. Turpat upes ziemeļu krastā romieši ierīkoja ostu, ko viņi sauca par Londinium. *

Nākamos četrus gadsimtus romieši paplašināja tirdzniecību ar citām Eiropas zemēm un ieveda dārgas preces no Vidusjūras apkaimes, pat kokmateriālus no Libānas. Viņi izmantoja Temzu arī tam, lai transportētu uz Londonu preces no iekšzemes rajoniem, un drīz vien šī pilsēta, no kuras radiāli atzarojās galveno ceļu tīkls, kļuva par svarīgu tirdzniecības centru.

Vilhelms Iekarotājs

Pēc Romas impērijas sabrukuma romiešu leģioni mūsu ēras 410. gadā atstāja Britāniju, daudzi iedzīvotāji pameta Londonu un preču plūsma pa Temzu, dabiski, apsīka. Anglosakšu karaļus, kas valdīja turpmākajos gadsimtos, kronēja Kingstonā, kas atrodas 19 kilometrus no Londonas uz augšu pa upi, kur Temzu viegli varēja šķērsot pa braslu, un tāda situācija pastāvēja līdz 11. gadsimtam, kad Anglijā iebruka Normandijas hercogs Vilhelms. Pēc tam, kad 1066. gadā viņš Vestminsterā bija kronēts par Anglijas karali, Vilhelms, vēsturē pazīstams kā Vilhelms Iekarotājs, mūriem ieskautās romiešu pilsētas robežās uzbūvēja cietoksni — tagadējā Londonas Tauera vecāko daļu —, lai pārvaldītu un paplašinātu šo tirdzniecības centru un kontrolētu pieeju ostai. Tirdzniecība atkal uzplauka, un Londonas iedzīvotāju skaits pieauga līdz kādiem 30 tūkstošiem.

Vilhelms Iekarotājs uzcēla arī cietoksni klinšainā paugurā apmēram 35 kilometrus uz rietumiem no Londonas vietā, ko mūsdienās sauc par Vindzoru. Cietoksnis, no kura paveras lielisks skats pār Temzu, kļuva par karaļnama rezidenci, aizstājot veco anglosakšu karaļu pili, kas atradās turpat netālu. Laika gaitā pils komplekss daudzkārt ir pārbūvēts un papildināts, līdz ir izveidojusies tagadējā Vindzoras pils, kas ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Lielbritānijā.

1209. gadā Londonā tika pabeigts 30 gadus ilgs celtniecības projekts — akmens tilts pār Temzu, kas bija viens no pirmajiem šāda tipa tiltiem Eiropā. Šai iespaidīgajai būvei, uz kuras bija uzcelti veikali, dzīvojamie nami un pat kapela, bija divi paceļami posmi un sargtornis Sautārkas pusē tilta dienvidu galā.

1215. gadā Anglijas karalis Džons (Jānis Bezzemis, 1167.—1216. g.) Ranimīdā Temzas krastos netālu no Vindzoras ar savu zīmogu apstiprināja slaveno Lielo brīvību hartu. Šis dokuments karalim uzlika par pienākumu garantēt ne tikai Anglijas iedzīvotāju pilsoniskās brīvības, bet arī noteiktas privilēģijas Londonai un tirdzniecības brīvību tās ostai un tirgoņiem.

Temza vairo labklājību

Turpmākajos gadsimtos Temzas krastos tirdzniecība plauka un zēla. Ar laiku transporta plūsma pa upi tā pieauga, ka piestātnes kļuva pārslogotas. Pirms divsimt gadiem Londonas ostā pietauvošanās vietas bija paredzētas tikai kādiem 600 kuģiem, bet mēdza gadīties, ka ostā uz izkraušanu gaidīja veseli 1775 kuģi. Šādu sastrēgumu dēļ par nopietnu problēmu kļuva kuģu apzagšana. Zagļi naktīs pārcirta kuģu tauvas un izlaupīja kravu, un kontrabandisti pelnīja iztiku, nelielās laivās kursēdami pa Temzu un tirgodami nelikumīgi iegūto preci. Lai cīnītos ar zagļiem, Londonā tika izveidota pasaules pirmā upes policija, kas darbojas vēl šodien.

Lai novērstu sastrēgumus ostā, bija nepieciešami plaši pasākumi, tāpēc 19. gadsimtā Anglijas parlaments pieņēma lēmumu būvēt pasaulē lielāko slēgto doku sistēmu, kas bija jāizrok zemajos krastos abās upes pusēs. 19. gadsimta sākumā tika pabeigti pirmie doki — Sari tirdzniecības doki, Londonas doks un Vestindijas un Ostindijas doki —, 1855. gadā tika uzbūvēts arī Karalienes Viktorijas doks, un 1880. gadā tam pievienojās Prinča Alberta doks.

1840. gadā inženieri Marks un Izambārds Bruneli — tēvs un dēls — savienoja Temzas krastus, izbūvējot pasaulē pirmo zemūdens tuneli. Šis 459 metrus garais tunelis, kas tagad ietilpst Lielās Londonas metro tīklā, joprojām tiek lietots. 1894. gadā tika pabeigts Tauera tilts, kas mūsdienās piesaista daudz tūristu. Kad tilta paceļamā daļa ir atvērta, starp tilta torņiem paveras 76 metrus plata atstarpe, pa kuru var izbraukt lieli kuģi. Uzkāpjot pa gandrīz 300 pakāpieniem, var nokļūt uz gājēju tilta, kurš savieno abus torņus un no kura var vērot brīnišķīgas pilsētas ainavas.

Sākoties 20. gadsimtam, Londonas doku komplekss jau bija pietiekami attīstīts, lai uzņemtu augošo skaitu lielo tvaikoņu, kas bija nepieciešami, lai apmierinātu Londonas tirdzniecības vajadzības. 1921. gadā tika pabeigts pēdējais doks, kas nosaukts karaļa Džordža V vārdā, un tajā laikā Londona bija kļuvusi par lielāko un bagātāko ostu sistēmu pasaulē.

Pilis un karaliskas izpriecas

Londona auga, bet tās ceļi vēl ilgi bija slikti — tie nebija bruģēti un ziemā bieži vien bija neizbraucami. Tāpēc ātrākais un izdevīgākais pārvietošanās veids bija brauciens pa Temzu, kas gadu gaitā izvērtās par ļoti dzīvu ūdensceļu. Uz pakāpieniem upes malā drūzmējās laivinieki un klaigādami piedāvāja pārcelt pasažierus pār upi vai aizvest tos pa straumi uz augšu vai leju. Laivinieki vadāja pasažierus arī pa līkumainajām Temzas pietekām, kā Flītu un Volbruku, kas nu jau sen aizraktas un pazudušas zem ielām, kuras joprojām saucas to vārdā.

Ar laiku Londona ar savām daudzajām greznajām pilīm, kuru terases veda lejup līdz pat upei, sāka izskatīties gandrīz vai pēc Venēcijas. Pils Temzas krastā tika uzskatīta par pašu piemērotāko dzīvesvietu karaliskajām personām, kā to spilgti apliecina Griničas, Vaitholas un Vestminsteras pilis. Arī Hemptonas pils savulaik ir bijusi Anglijas karaļu un karalieņu mājvieta, un Vindzoras pils joprojām ir britu karaļnama rezidence.

1717. gadā Georgs Frīdrihs Hendelis par godu karalim Džordžam I komponēja orķestra svītu ”Mūzika uz ūdens”, ko bija paredzēts atskaņot karaliskā piknikā uz Temzas. Karaļa baržu ”pavadīja tik liels daudzums laivu, ka visa upe bija kā noklāta”, bija stāstīts kādā tā laika laikrakstā. Piknika dalībnieki devās astoņus kilometrus garā braucienā no Vestminsteras uz Čelsiju, un laivā, kas brauca blakus karaļa laivai, atradās 50 muzikanti, kas brauciena laikā trīs reizes atskaņoja Hendeļa skaņdarbu.

Pilsētnieku iecienīta atpūtas un izklaides vieta

Līdz pat 18. gadsimta 40. gadiem, kad tika uzbūvēts Vestminsteras tilts, Temzu kājām varēja šķērsot vienīgi pa Londonas tiltu, kas gadu gaitā vairākkārt tika rekonstruēts, līdz 19. gadsimta 20. gados tam blakus uzcēla jaunu tiltu un veco mazliet vēlāk nojauca. Balsti, kas turēja vecā akmens tilta 19 arkas, ievērojami kavēja upes plūdumu, tāpēc aptuveni sešos gadsimtos, kamēr pastāvēja šī būve, Temza vismaz astoņas reizes bija aizsalusi no viena krasta līdz otram. Tajās ziemās, kad Temzu klāja ledus, uz upes tika rīkoti lieli ”sala tirgi”, kas piedāvāja plašas izklaides iespējas. Tirdzinieki varēja nobaudīt uz iesma ceptu vērša gaļu, un pat karaliskās ģimenes locekļus varēja redzēt ieturamies ”sala tirgū”. Pircēji ķertin izķēra grāmatas un rotaļlietas ar uzrakstu ”Pirkts uz Temzas”. Uz ledus tika uzstādītas iespiedmašīnas, ar kurām tika iespiestas jaunāko ziņu lapas un pat tēvreize.

Vēlākos gados par tradicionālu pavasara pasākumu kļuva gadskārtējās airēšanas sacensības starp Oksfordas un Kembridžas universitāšu komandām. Temzas krastos no Patnijas līdz Mortleikai drūzmējas skatītāju pūļi, lai ar ovācijām sveiktu astoņu airētāju komandas, kas gandrīz septiņus kilometrus garo distanci veic nepilnās 20 minūtēs. Pirmās sacensības, kas notika 1829. gadā, tika rīkotas citā vietā — pie Henlijas. Kad distanci pārcēla uz leju pa straumi, Henlija sāka sponsorēt pati savu karalisko regati, kas ir vecākā un pazīstamākā gadskārtējā upes regate Eiropā. Tā piesaista pasaules izcilākos airētājus un airētājas, kas Henlijā sacenšas vienas jūdzes (aptuveni 1600 metru) distancē. Šī vasaras regate mūsdienās ir kļuvusi par populāru sabiedrisku pasākumu.

Kādā Lielbritānijas ceļvedī teikts, ka Temza ”savā tecējumā caur tipiski angliskiem lauku apvidiem ar zemiem pakalniem, mežiem, pļavām, lauku mājām, gleznainiem ciemiem un mazām pilsētiņām piedāvā daudz dažādu atpūtas un izklaides iespēju. [..] Garos posmos gar upi neved neviens autoceļš, taču gandrīz visur gar krastu iet kājnieku taka. Tāpēc autobraucēji var apbrīnot upi pilsētās, kas atrodas tās krastos, bet Temzas rāmo skaistumu pilnībā var izbaudīt, tikai braucot laivā vai ejot kājām.”

Ja viesosieties Anglijā, atvēliet laiku tam, lai tuvāk iepazītu Temzu un sajustu tās vēstures elpu. Sākot ar jaukajām lauku ainavām iztekas apkaimē un beidzot ar estuāru, kur valda nerimtīga rosība, šīs upes krastos var daudz ko redzēt, darīt un uzzināt. ”Vecais Temzas tētiņš” nekādā gadījumā neliks jums vilties.

[Zemsvītras piezīme]

^ 5. rk. Lai arī Londonas vārds ir cēlies no latīņu nosaukuma Londinium, iespējams, tā pamatā savukārt ir ķeltu vārdi llyn un din, kas nozīmē ”pilsēta [jeb cietoksnis] pie ezera”.

[Papildmateriāls 27. lpp.]

TEMZA LITERATŪRĀ

Džeroms K. Džeroms Temzas atraisīto gaisotni ir atainojis savā grāmatā Trīs vīri laivā, kur stāstīts par trīs draugiem, kas kopā ar suni brīvdienās dodas izbraucienā ar laivu no Kingstonas līdz Oksfordai. Šis 1889. gadā sarakstītais darbs ir tulkots daudzās valodās, un tas joprojām ir viens no populārākajiem humoristiskajiem stāstiem.

Kā bērni, tā pieaugušie ir iemīļojuši arī 1908. gadā izdoto garstāstu Vējš vītolos, kurā darbojas dzīvnieki, kas mājo Temzas krastos. Tā autors ir Kenets Greiems, kas dzīvojis Pengbornā, nelielā pilsētiņā pie Temzas.

[Papildmateriāls/Attēls 27. lpp.]

KARALIS PRET TEMZU

Karalis Džeimss I, kas valdīja 17. gadsimta sākumā, reiz pieprasīja no Londonas 20 tūkstošus mārciņu. Kad Londonas lordmērs atteicās pildīt šo prasību, karalis piedraudēja: ”Es uz visiem laikiem izputināšu jūs un jūsu pilsētu. Es pārcelšu savas tiesas un savu galmu, un savu parlamentu uz Vinčesteru vai Oksfordu un atstāšu Vestminsteru tukšu, un tad redzēsim, kas ar jums notiks!” Lordmērs karalim atbildējis: ”Londonas tirgotājiem vienmēr paliks kāds mierinājums: Temzu jūsu majestāte tomēr nevar paņemt sev līdzi.”

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Ridpath’s History of the World (Vol. VI)

[Karte 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ANGLIJA

Londona

Temza

[Norāde par autortiesībām]

Karte: Mountain High Maps® Copyright © 1997 Digital Wisdom, Inc.

[Attēls 24., 25. lpp.]

Bigbens un parlamenta ēkas, Vestminstera, Londona

[Attēls 25. lpp.]

Londonas tilts, 1756

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Old and New London: A Narrative of Its History, Its People, and Its Places (Vol. II)

[Attēls 26. lpp.]

Šajā 1803. gada gravīrā redzama Temza un simtiem kuģu, kas pietauvojušies ostā

[Norāde par autortiesībām]

Corporation of London, London Metropolitan Archive

[Attēls 26., 27. lpp.]

”Sala tirgus”, 1683. gada gravīra

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Old and New London: A Narrative of Its History, Its People, and Its Places (Vol. III)