”Es vēlos kalpot Dievam, pirms mirstu”

Mamijas Frī stāsts

1990. gadā Libērijā uzliesmoja pilsoņu karš. Mamija — kāda divpadsmitgadīga kranu cilts meitene, kas dzīvoja valsts galvaspilsētā Monrovijā, — kopā ar ģimeni atradās savā mājā, kad visapkārt cīņas vērsās arvien karstākas. ”Mēs izdzirdējām, ka kaimiņos atskan sprādziens,” stāsta Mamija. ”Kaimiņu mājā bija trāpījis šāviņš, un māja bija vienās liesmās. Liesmas pārsviedās arī uz mūsu māju.” Kaut gan apkārt noritēja spraiga cīņa, Mamija ar mammu un mammas jaunāko brāli bēga projām no mājas.

”Pēkšņi man kaut kas trāpīja,” atceras Mamija.

Mamma jautāja: ”Kas notika?”

”Man kaut kas trāpīja. Šķiet, tā bija lode,” meitene atteica.

Mamija lielās sāpēs nokrita zemē un lūdza Dievu: ”Lūdzu uzklausi mani, Dievs! Šķiet, es esmu tuvu nāvei, bet es vēlos kalpot tev, pirms mirstu.” Izteikusi šos vārdus, viņa zaudēja samaņu.

Domādami, ka Mamija ir mirusi, kaimiņi uzskatīja, ka meitene ir jāapbedī netālajā pludmalē. Viņas mamma tomēr uzstāja, ka meitene ir jāaizved uz vietējo slimnīcu. Diemžēl slimnīca nebija sagatavota, lai uzņemtu milzīgo pacientu pieplūdumu — ievainotus vīriešus, sievietes un bērnus. Mamijas onkulis, kas arī bija ievainots, tonakt nomira. Mamija izdzīvoja, taču no jostasvietas uz leju viņa bija paralizēta.

Meitenei turpinājās iekšēja asiņošana, un viņa cieta neciešamas sāpes. Pēc četriem mēnešiem ārsti beidzot ar rentgenogrāfijas palīdzību noteica lodes atrašanās vietu — tā bija iestrēgusi starp sirdi un plaušām. Taisīt operāciju bija ļoti bīstami, tāpēc māte nolēma aizvest meitu pie vietējā dziednieka. ”Viņš man iegrieza ar bārdasnazi, pielika muti pie brūces un centās izsūkt lodi laukā,” stāsta Mamija. ””Te tā ir!” dziednieks sacīja, izņemdams no mutes lodi. Mēs viņam samaksājām un devāmies mājās.”

Tomēr dziednieks bija melojis. Rentgenuzņēmumi liecināja, ka lode vēl aizvien ir vecajā vietā. Mamija ar mammu atgriezās pie dziednieka,  bet tas viņas pārliecināja, ka rentgenogrammā lodes izņemšanu varēs konstatēt tikai pēc deviņiem mēnešiem. Māte ar meitu atgriezās mājās un sāka pacietīgi gaidīt. Mamija lietoja dažādus pretsāpju līdzekļus, lai izturētu sāpes. Pēc deviņiem mēnešiem tika izdarīti jauni rentgenuzņēmumi — lode stāvēja, kur stāvējusi, bet dziednieks aizbēga nezināmā virzienā.

Lode Mamijas ķermenī atradās jau pusotru gadu. Kāds radinieks aizveda Mamiju pie pūšļotājas, taču šī sieviete nevis palīdzēja Mamijai, bet gan nosauca konkrētu dienu, kad Mamija vai viņas mamma nomirs. Tobrīd Mamijai bija 13 gadi. ”Es tikai raudāju un raudāju,” atceras Mamija. ”Tomēr, kad pienāca noteiktā diena, neviena no mums nenomira.”

Vēlāk viens no tēvočiem aizveda Mamiju pie kāda mācītāja, kas stāstīja, ka parādībā esot redzējis Mamijas paralīzes īsto cēloni — meitenei kāds esot uzlicis lāstu. Mācītājs apsolīja, ka tad, ja Mamija izpildīs viņa norādītos rituālus, nedēļas laikā viņa atkal varēs staigāt. Mamija stāsta: ”Es veicu rituālu mazgāšanos ar okeāna ūdeni, gavēju un katru nakti, iestājoties pusnaktij, gūlos zemē un vāļājos pa zemi — kopumā tas aizņēma daudzas stundas. Tomēr visas šīs pūles bija veltīgas, mans stāvoklis itin nemaz neizmainījās.”

Beigu beigās sāka darboties lielāks skaits veselības aprūpes iestāžu, un Mamijai pēc visa pārciestā beidzot lodi izoperēja. Vairāk nekā divus gadus viņa bija cietusi nežēlīgas sāpes. ”Pēc operācijas sāpes gandrīz pilnībā norima un kļuva daudz vieglāk elpot. Kaut gan es joprojām biju daļēji paralizēta, es varēju nostāvēt ar atbalsta rāmja palīdzību.”

Mamija satiek Jehovas lieciniekus

Pāris nedēļas pēc operācijas Mamijas mātei izvērsās saruna ar diviem Jehovas lieciniekiem. Zinādama, ka meitai ļoti patīk lasīt Bībeli, viņa uzaicināja lieciniekus pie sevis mājās. Mamija uzreiz piekrita mācīties Bībeli, bet pēc dažiem mēnešiem viņai tomēr nācās atgriezties slimnīcā un viņa pazaudēja kontaktu ar šiem lieciniekiem.

Taču Mamijas slāpes pēc Bībeles zināšanām nemitējās. Tāpēc pēc kāda laika, kad kāds garīdznieks viņai piedāvāja palīdzēt apgūt Bībeles mācības, meitene piekrita. Mamija sāka apmeklēt svētdienas skolu, un nodarbību laikā reiz kāds puisis skolotājam pajautāja: ”Vai Jēzus ir vienlīdzīgs ar Dievu?”

”Jā,” atteica skolotājs. ”Viņi ir vienlīdzīgi. Bet Jēzus nav tikpat vienlīdzīgs kā Dievs.”

”Nav tikpat vienlīdzīgs?” Mamija bija neizpratnē. ”Tam nav jēgas. Te kaut kas nav kārtībā.” Nespēdama šajā baznīcā atrast Bībeles patiesību, Mamija ar laiku pārstāja to apmeklēt.

1996. gadā Monrovijā no jauna uzliesmoja karadarbība. Mamija zaudēja vēl divus ģimenes locekļus, un vēlreiz nodega viņas māja. Pēc dažiem mēnešiem divas Jehovas liecinieces, sludinot pa mājām, satika Mamiju un tika atsāktas Bībeles nodarbības. Kad Mamija pirmo reizi apmeklēja sapulci Jehovas liecinieku Valstības zālē, viņu ļoti pārsteidza, ka visi, arī draudzes vecākie, piedalās zāles tīrīšanā. Tajā pašā gadā viņa apmeklēja apgabala kongresu ”Dieva miera vēstneši”. Vēl nekad Mamija  nebija bijusi tik lielā Jehovas liecinieku sapulcē, un šis kongress viņu dziļi saviļņoja.

”Visvairāk mani iespaidoja tas, ka liecinieku vidū valdīja neviltota mīlestība, kaut gan šie cilvēki bija no dažādām ciltīm,” stāsta Mamija. ”Turklāt šajā pasākumā viss bija ļoti labi noorganizēts.”

Vēlme kalpot Dievam tiek īstenota

1998. gadā karadarbības dēļ Mamijai ar māti nācās bēgt uz kaimiņvalsti Kotdivuāru, kur viņas patvērās kādā bēgļu nometnē, kurā dzīvoja aptuveni seši tūkstoši libēriešu. Mamija turpināja mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem un strauji progresēja garīgā ziņā. Drīz vien viņa vēlējās stāstīt citiem par savu ticību. Ticības biedri nāca talkā un stūma Mamiju ratiņkrēslā, lai arī viņa varētu piedalīties sludināšanā. Šādā veidā Mamija varēja veiksmīgi sludināt daudziem cilvēkiem bēgļu nometnē.

Par spīti fiziskajām problēmām, Mamija apmeklēja visas sapulces, kas notika Valstības zālē, kura atrodas sešu kilometru attālumā no bēgļu nometnes. 2000. gada 14. maijā Mamija mēroja vairāk nekā 190 kilometru tālu ceļu, lai apmeklētu vienas dienas kongresu, kurā viņa kristījās, apliecinot savu apņēmību kalpot Dievam. (Mateja 28:19, 20.) Daudziem acīs saskrēja aizkustinājuma asaras, kad viņi noraudzījās, kā Mamija tiek ienesta upē un iegremdēta ūdenī. Kad Mamija tika izcelta no ūdens, viņas seja staroja priekā.

Šobrīd Mamija atrodas bēgļu nometnē Ganā, un viņas mērķis ir kļūt par pionieri — pilnas slodzes sludinātāju. Arī Mamijas māte sāka mācīties Bībeli un tagad pati dalās ar citiem jauniegūtajās zināšanās. Gan māte, gan meita ar nepacietību gaida Bībelē apsolīto laiku, kad ”klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs”. (Jesajas 35:5—7.)

[Attēls 22. lpp.]

Izoperētā lode

[Attēls 23. lpp.]

Mamija tiek ienesta upē, lai viņu kristītu

[Attēls 23. lpp.]

Mamija palīdz savai mammai Emmai mācīties Bībeli