Kafijas pupiņas pasaules ceļojumi

Stāsts par to, cik uzticīgi kāds cilvēks rūpējās par mazu kafijkociņu, grāmatā ”Viss par kafiju” ir nodēvēts par ”romantiskāko nodaļu kafijas audzēšanas vēsturē”. Kā ir norādīts žurnālā ”Scientific American”, šim kafijkociņam ir bijusi liela nozīme mūsdienu kafijas industrijas izveidē, kas ir kļuvusi tik vērienīga, ka patlaban kafijas mazumtirdzniecības apjoms sasniedz 70 miljardus dolāru gadā un to pārspēj vienīgi naftas tirgus.

KAFIJAS aizraujošā vēsture sākas Etiopijas kalnienēs, kas ir Arābijas kafijkoka (Coffea arabica) dzimtene. No kultūršķirnēm, kas cēlušās no šiem savvaļas kafijkokiem, pašlaik iegūst divas trešdaļas pasaules kafijas produkcijas. Tiesa, nav zināms, kad tieši tika atklātas grauzdētu kafijas pupiņu izcilās garšas īpašības, taču Arābijas pussalā Arābijas kafijkoki tiek kultivēti vismaz kopš mūsu ēras 15. gadsimta. Kaut arī dīgtspējīgu kafijkoku sēklu eksports bija aizliegts, 1616. gadā holandiešiem izdevās iegūt pašus kafijkokus vai to sēklas. Pēc kāda laika viņi Ceilonā (tagadējā Šrilankā) un Javā (salā, kas patlaban ietilpst Indonēzijas teritorijā) izveidoja kafijas plantācijas.

1706. gadā holandieši vienu jaunu kafijkociņu no Javas pārveda uz Amsterdamas botānisko dārzu Nīderlandē. Kociņš ieaugās, un tā stādi tika nogādāti holandiešu kolonijās Surinamā un Karību reģionā. 1714. gadā Amsterdamas mērs uzdāvināja vienu kafijkoku Francijas karalim Luijam XIV, kurš  pavēlēja to iestādīt Parīzes botāniskā dārza siltumnīcā.

Gribēdami iesaistīties kafijas tirgū, francūži iegādājās kafijkoku sēklas un stādus un aizveda tos uz Reinjonas salu, taču sēklas neuzdīga un, kā minēts vairākos avotos, visi stādi, izņemot vienu, aizgāja bojā. Bet, kad 1720. gadā 15 000 sēklu, kas bija iegūtas no izdzīvojušā kociņa, tika iestādītas, galu galā izveidojās kafijas plantācija. Kafijkoki tika uzskatīti par tik vērtīgiem, ka cilvēku, kas uzdrīkstētos nodarīt tiem kaitējumu, varēja sodīt ar nāvi. Francūži cerēja izveidot kafijkoku plantācijas arī Karību reģionā, taču pirmie divi mēģinājumi viņiem beidzās neveiksmīgi.

Tad kāds franču jūras virsnieks, Gabriels Matjē de Kliē, kurš Parīzē atradās atvaļinājumā, apņēmās aizvest kafijkoku uz saviem īpašumiem Martinikā. No Francijas viņš izbrauca 1723. gada maijā, līdzi paņemdams vienu no Parīzes kafijkoka pēcnācējiem.

De Kliē savu vērtīgo vedumu ievietoja kastē, kas daļēji bija pagatavota no stikla, lai kociņš saņemtu saules gaismu un arī mākoņainās dienās atrastos siltumā, paskaidrots grāmatā Viss par kafiju. Kāds pasažieris, kas acīmredzot apskauda de Kliē un nenovēlēja viņam godu, kādu atnestu šī projekta sekmīga īstenošana, centās kociņu viņam atņemt, taču bez panākumiem. Kafijkociņš pārcieta gan šo incidentu, gan kuģa sastapšanos ar tunisiešu pirātiem, gan stipru vētru. Lielākās grūtības sākās tad, kad kuģis nonāca bezvēja joslā un uz kuģa sāka pietrūkt dzeramā ūdens. ”Ūdens bija tik maz,” rakstīja de Kliē, ”ka vairāk nekā mēnesi man nācās dalīt savu trūcīgo ūdens devu ar augu, kas bija manu gaišāko cerību un lielākā prieka avots.”

De Kliē pašaizliedzīgās pūles atalgojās. Kad kuģis sasniedza Martiniku, kafijkociņš bija dzīvs un vesels. Nonācis tropu labvēlīgajos apstākļos, tas ieauga un kļuva par priekšteci daudziem citiem. ”Martinika, uz kuru sākotnēji tika atvests viens vienīgs kafijkociņš, laika gaitā tieši vai netieši apgādāja ar kafijkoku sēklām visas valstis abos Amerikas kontinentos, izņemot Brazīliju, Franču Gviānu un Surinamu,” raksta Gordons Riglijs grāmatā Kafija.

Taču arī Brazīlija un Franču Gviāna vēlējās kultivēt kafiju. Surinamā holandieši joprojām audzēja kafijkokus, kas bija cēlušies no Amsterdamā ieaudzētā kafijkoka, bet viņi tos stingri apsargāja. Tomēr 1722. gadā Franču Gviāna beidzot ieguva kāroto no kāda kriminālnoziedznieka, kas bija aizbēdzis uz Surinamu un nozadzis dažas kafijkoka sēklas. Apmaiņā pret sēklām Franču Gviānas varas iestādes bija ar mieru viņam piešķirt brīvību un viņu repatriēt.

Sākumā Brazīlijas mēģinājumi paslepus tikt pie kafijkoku sēklām vai stādiem bija nesekmīgi, bet tad starp Surinamu un Franču Gviānu izveidojās robežkonflikts un Brazīlija tika lūgta iecelt šķīrējtiesnesi. Brazīlijas valdība uz Franču Gviānu nosūtīja apakšpulkvedi Fransisku  de Melu Paljetu, uzdodot viņam ne tikai atrisināt robežkonfliktu, bet arī pārvest mājās dažus kafijkociņus.

Kad jautājums par robežām sekmīgi bija nokārtots, gubernators sarīkoja atvadu svinības. Paljetam — šo svinību goda viesim — gubernatora sieva pasniedza skaistu puķu pušķi, kurā starp ziediem bija paslēptas kafijkoka sēklas un spraudeņi. Līdz ar to var teikt, ka Brazīlijas kafijas industrija, kas mūsdienās ienes miljardiem dolāru, 1727. gadā piedzima puķu pušķī.

Tātad kafijkociņš, kas no Javas 1706. gadā tika aizvests uz Amsterdamu, un tā pēcnācējs, kas aizceļoja uz Parīzi, ir nodrošinājuši ar stādāmo materiālu visu Centrālameriku un Dienvidameriku. Tāpēc, kā paskaidro G. Riglijs, ”ģenētiskais fonds, uz kura balstās visa arabikas kafijas ražošana, ir ļoti ierobežots”.

Mūsdienās vairāk nekā 25 miljonos ģimenes saimniecību, kas atrodas aptuveni 80 zemēs, kopumā tiek audzēti ap 15 miljardiem kafijkoku. Par izaudzētās kafijas apjomu liecina fakts, ka ik dienas pasaulē tiek izdzerti 2,25 miljardi tasīšu kafijas.

Paradoksāli, bet patlaban problēmas sagādā kafijas pārprodukcija. Politiskās un ekonomiskās nestabilitātes, kā arī ietekmīgu karteļu dēļ daudzās zemēs kafijas audzētāji ir kļuvuši trūcīgi vai pat ir pilnībā izputējuši. Atceroties, kā gandrīz pirms 300 gadiem de Kliē bija gatavs dalīt savu trūcīgo ūdens devu ar mazu kafijkociņu, mūsdienu kafijas industrijas paradoksi šķiet vēl pārsteidzošāki.

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

ARABIKA UN ROBUSTA

”Kafijas pupiņas ir kafijkoku sēklas. Kafijkoku ģintī, kas pieder pie rubiju dzimtas, ietilpst vismaz 66 sugas,” teikts žurnālā Scientific American. ”Komerciālos nolūkos galvenokārt tiek audzētas divas no tām — Coffea arabica [Arābijas kafijkoks jeb vienkārši arabika], kas dod divas trešdaļas kafijas produkcijas, un C[offea] canephora, ko parasti sauc par robustu un kas veido atlikušo trešdaļu pasaules kafijas ražas.”

Robusta ar tās spēcīgo, taču niansēm diezgan nabadzīgo aromātu galvenokārt tiek izmantota šķīstošās kafijas ražošanā. Šīs sugas kafijkoki ir ražīgi un izturīgi pret slimībām. Izaugdami aptuveni 12 metrus gari, tie augstumā divkārt apsteidz neapgrieztos Arābijas kafijkokus, kas ir vārīgāki un mazāk ražīgi. Robustas kafijas pupiņas satur līdz 2,8 procentiem kofeīna, bet arabikas pupiņās kofeīna saturs nekad nepārsniedz 1,5 procentus. Lai gan Arābijas kafijkokam ir 44 hromosomas, bet robustai un visām savvaļas kafijkoku sugām 22, dažas Arābijas kafijkoka šķirnes tiek krustotas ar citām kafijkoku sugām, lai izveidotu hibrīdus.

[Papildmateriāls/Attēls 20. lpp.]

KAFIJAS ”KRISTĪŠANA”

Kad kafija 17. gadsimtā pirmo reizi parādījās Eiropā, daži katoļu priesteri to pasludināja par Sātana brūvējumu. Viņi baidījās, ka kafija varētu aizstāt vīnu, kas, pēc viņu domām, bija Kristus svētīts dzēriens. Bet tad, kā stāsta, kafiju esot nogaršojis pāvests Klements VIII un acumirklī kļuvis par tās piekritēju, teikts grāmatā Kafija. Lai likvidētu reliģiskas dabas iebildumus, kas bija radušies pret šo dzērienu, un padarītu to katoļiem pieņemamu, viņš kafiju esot simboliski kristījis.

[Tabula/Karte 19., 18. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KĀ KAFIJA IZPLATĪJĀS

1. 15. gs. Arābijas kafijkoki tiek kultivēti Arābijas pussalā

2. 1616. g. Holandieši iegūst kafijkokus vai to sēklas

3. 1699. g. Holandieši aizved kafijkokus uz Javu un citām

Ostindijas salām

4. 18. gs. Kafiju sāk audzēt Centrālamerikā un Karību reģionā

5. 1718. g. Francūži kafijkokus aizved uz Reinjonas salu

6. 1723. g. G. M. de Kliē vienu kafijkoku no Francijas paņem

līdzi uz Martiniku

7. 19. gs. Kafija tiek audzēta Havaju salās

[Norāde par autortiesībām]

Avots: grāmata ”Uncommon Grounds”

[Attēls 18., 19. lpp.]

1723. gadā, dodoties uz Martiniku, Gabriels Matjē de Kliē pašaizliedzīgi dalījās dzeramajā ūdenī ar mazu kafijkociņu

[Norādes par attēlu autortiesībām 19. lpp.]

Karte: © 1996 Visual Language; de Kliē: Tea & Coffee Trade Journal