Meklējot muflonus

Bruņojušies ar kartēm, fotoaparātiem, cepurēm un izturīgiem zābakiem, mēs kādā jaukā pavasara rītā iesēdāmies savā apvidus automašīnā un devāmies ceļā. Mūsu mērķis bija Pafas mežs Trooda kalnu grēdā Kipras salā, kur cerējām ieraudzīt tramīgos muflonus. Bet kas īsti ir mufloni?

MUFLONI ir savvaļas aitas, un to pasugas ir sastopamas pa visu Vidusjūras reģionu, bet mūsu interesi ir modinājusi viena muflonu pasuga, kuras dzimtene ir Kipra. Par šiem dzīvniekiem mēdz teikt, ka tajos apvienojas brieža skaistums ar kazas veiklību. Kipras muflonus, ko zoologi sauc par Ovis gmelini ophion, bet kiprieši — vienkārši par agrinó, var sastapt vienīgi nomaļos kalnu rajonos.

Nogriezušies no autostrādes, mēs braucām tālāk starp priekškalnes pauguriem un tad cauri brīnišķīgai ielejai. Kalnu nogāzēs virknējās ciemati, un ielejā pletās augļu dārzi, taču drīz ceļš kļuva diezgan grūts, un vietām mūsu automašīna bīstami pietuvojās stāvu krauju malai. Beidzot mēs sasniedzām mežniecību, pie kuras izveidots apmeklētāju centrs. Mēs atradāmies dziļi Pafas mežā, kur aug galvenokārt priedes un ciedri un kas aizņem 600 kvadrātkilometru platību. Pasūtījām kafiju un sākām runāties ar mežsargu Andreasu, kas stāstīja par mufloniem ar milzīgu aizrautību.

Viņš sacīja, ka mufloni ir Kipras salas lielākie savvaļas zīdītāji. Savulaik tie klejoja pa salu lielā skaitā. Daudzās antīkās mozaīkās attēlotas šīs savvaļas aitas, un viduslaiku tekstos aprakstīts, kā augstmaņi medījuši muflonus Pafas mežā.

Vezdams mūs kāda aploka virzienā, Andreass turpināja stāstu par muflonu vēsturi. Piemēram, mēs uzzinājām, ka līdz ar medību šauteņu parādīšanos šo dzīvnieku skaits strauji saruka. Tikai 1938. gadā tika grozīti Kipras medību noteikumi, lai parūpētos par muflonu aizsardzību. Mežsargi un policisti vienotiem spēkiem cīnījās pret malumedniecību. Gadu vēlāk Pafas mežā medības vispār tika aizliegtas. Pateicoties šīm pārmaiņām un vēl papildu pasākumiem, kas veikti kopš 20. gadsimta 60. gadiem, muflonu populācija ir ievērojami pieaugusi.

Pirmā tikšanās

Kopā ar Andreasu mēs nonācām pie iežogojuma un pūlējāmies kaut ko saskatīt starp kokiem un krūmiem. Andreass deva zīmi būt klusiem un veda mūs mazu gabaliņu augšup pa nogāzi. Tur  mēs ieraudzījām trīs pieaugušas muflonu aitas un divus mazuļus ganāmies saulainā pļavā. Lielās aitas bija nepilnu metru augstas, un to vilna uz muguras un sāniem bija gaiši brūna, bet uz vēdera — pavisam gaiša.

Šajā gadalaikā zaļumu netrūkst, un aitas bija pārāk aizņemtas ar ēšanu, lai pievērstu mums īpašu uzmanību. Turpretī jēri pārtrauca draiskoties un spēra dažus biklus soļus uz mūsu pusi. Mēs bijām sajūsmā! Taču fotoaparāta klikšķis tos sabiedēja, un vienā acumirklī visa grupiņa pazuda mežā.

Redzētā pacilāti, mēs nospriedām izstaigāt meža takas un, ja palaimēsies, aplūkot muflonus brīvā dabā. Andreass ieteica doties ceļā rītausmā, kad mufloni, meklējot barību, mēdz iznākt mežmalā. Tā kā bijām nodomājuši ielejā uzcelt teltis un pārnakšņot tur, izdevīga vieta, kur sākt muflonu meklējumus, bija kalns, kura pakājē šī ieleja atradās. Mēs uzzinājām, ka siltajos mēnešos mufloni klejo augstākajās nogāzēs, bet ziemā, kad kalnu galotnes klāj sniegs, tie meklē barību zemāk un dažkārt pat uzturas klajumos.

Mufloni pārojas rudenī, un ziemā tie turas nelielos baros, kuros ir kādi 10 līdz 20 dzīvnieki. Aprīlī vai maijā, kad pasaulē sāk nākt jēri, bari sadalās mazākās grupiņās — apmēram tādās, kādu mēs redzējām aplokā. Pieaugušie auni parasti klejo apkārt vieni.

Auns mežā

Nākamajā dienā agri no rīta mēs atkal uzbraucām augstāk kalnos, novietojām automašīnu klajumā un devāmies mežā, pirms saule bija uzkāpusi pārāk augstu. Mežā joprojām bija kluss, un starp kokiem vērpās migla. Mēs apstājāmies, lai ieklausītos klusumā, kad pēkšņi mēs to ieraudzījām — skaistu, muskuļotu muflonu tēviņu, kas biezo ziemas tērpu jau bija gandrīz nomainījis pret plānāku vasaras kažoku. Auna pakakli sedza tumša vilna. Lepni pieliecis galvu, auns skatījās uz mums caur tumšajām skropstām un ošņāja gaisu. Tā resnie, izliektie ragi, šķiet, bija vismaz 40 centimetrus gari. Auns bija druknāks nekā iepriekšējā rītā redzētās muflonu aitas un, jādomā, svēra kādus 35 kilogramus.

Mēs sastingām, tik tikko iedrošinādamies elpot. Tomēr tramīgais dzīvnieks acīmredzot mūs bija saodis, jo tas sapurināja galvu un metās projām. Viss, ko bijām redzējuši un uzzinājuši šajās divās dienās, mūs bija dziļi iespaidojis, un tas bija arī vairojis mūsu pateicību Radītājam, kurš ir teicis: ”Man pieder visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos.” (Psalms 50:10.)

[Attēli 24., 25. lpp.]

Kipras muflons (aizmugurē) un Sardīnijas muflons

[Norādes par attēlu autortiesībām 25. lpp.]

Augšā pa labi: Oxford Scientific/photolibrary/Niall Benvie; Sardīnijas muflons: Oxford Scientific/photolibrary