Smilšu paradīze

NO MŪSU KORESPONDENTA AUSTRĀLIJĀ

1770. gadā britu kapteinis Džeimss Kuks burāja ziemeļu virzienā gar Austrālijas austrumu krastu. Gandrīz divsimt kilometrus uz ziemeļiem no vietas, kur tagad ir Brisbena, viņš kuģoja garām lielai, smilšainai piekrastes salai, pat nenojauzdams, ka pienāks laiks, kad šī sala piesaistīs 300 tūkstošus apmeklētāju gadā. Kuks salai nepievērsa lielu uzmanību. Taisnību sakot, viņš un viņa ceļabiedri to pat noturēja par pussalu, nevis salu. Dažus gadu desmitus vēlāk cits jūrasbraucējs — Metjū Flinderss — izkāpa tās krastā. ”Grūti iedomāties kaut ko vēl tuksnesīgāku par šo pussalu,” viņš rakstīja.

Ja Kuks un Flinderss būtu palūkojušies, kas atrodas aiz zeltainajiem liedagiem un kāpu virknēm, viņiem būtu radies gluži cits priekšstats. Viņi būtu ieraudzījuši neskartus lietusmežus, kristāldzidrus saldūdens ezerus, krāsainas smilšakmens klintis un daudz dažādu dzīvnieku. Šī pasaulē lielākā smilšu sala, ko mūsdienās sauc par Freizera salu, ir tik savdabīga, ka 1992. gadā tā tika iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā. *

Dzimusi kalnos

Freizera sala, kuras garums ir ap 120 kilometru un platums sasniedz 25 kilometrus, aizņem apmēram 1600 kvadrātkilometru platību. Iespaidīgie smilšu kalni, kas slienas kādu 240 metru augstumā virs jūras līmeņa, to padara par augstāko smilšu salu pasaulē. Kādi spēki to ir veidojuši?

Cik var spriest, neskaitāmās tonnas smilšu, no kurām veidojusies sala, ir nākušas no Lielās Ūdensšķirtnes grēdas — kalnu grēdu sistēmas, kas stiepjas gar visu Austrālijas austrumu krastu. Gadiem ejot, spēcīgi lieti izskaloja no kalniem iežu atlūzas un ieskaloja tos upēs, kas aiznesa tos uz jūru. Okeāna straumes sadrupināja iežus smalkās smiltīs, kas pakāpeniski skalojās uz ziemeļiem. Smiltīm ceļu aizšķērsoja zemesragi un rifi, tās sakrājās, un okeānā izauga Freizera sala.

Klusais okeāns joprojām izmet salas piekrastēs jaunas smilšu porcijas. Vēji aizpūš tās dziļāk iekšzemē, un tā rodas kāpas. Savukārt kāpas vēja ietekmē pārvietojas aptuveni par metru gadā, aprakdamas visu savā ceļā.

Ezeri un meži

Pārsteidzošā kārtā starp salas kāpu vaļņiem ir izkaisīti veseli 40 saldūdens ezeri. Dažas no šīm ūdenskrātuvēm izvietojušās dziļās iedobēs augstu kāpu galotnēs. Kāpēc ūdens neizsūcas cauri smiltīm un šie ezeri neizsusē? Ūdeni aiztur kūdra — cieši sablīvējies organisku atlieku slānis, kas sastāv no daļēji satrūdējušām lapām, mizām un zariem.

Salā ir arī citādi ezeri, kas veidojušies tur, kur smilšu ieplakas iesniedzas zem gruntsūdens līmeņa. Šīs ieplakas piepildās ar skaidru ūdeni, kas izfiltrējies caur smiltīm, un rodas kristāldzidri ezeriņi, kas ir kā logi pazemes ūdeņu horizontā.

Salas ezeru ūdens krājumus papildina 1500 milimetri nokrišņu gadā. Ūdens, kas nesakrājas ezeros un neiesūcas smiltīs, saplūst upēs, kas tek uz jūru. Viena no šīm straumēm  iepludina Klusajā okeānā ap pieciem miljoniem litru stundā.

Ūdens bagātības dēļ Freizera salā zeļ lekna augu valsts. Normālos apstākļos barības vielām nabadzīgos smiltājos lietusmeži neaug, bet Freizera sala ir viena no tām retajām vietām, kur lietusmeži zaļo smiltīs. Savulaik tie bija tik biezi, ka vairāk nekā 100 gadu tos izmantoja kokmateriālu ieguvei. Augstu tika vērtēta vairāku sugu eikaliptu un kaurikoku koksne. 1929. gadā kāds pieredzējis mežinieks rakstīja: ”Ceļotājs [te] uzduras dzīvai sienai no milzīgiem lietaskokiem, kas sasniedz 150 pēdu [45 metru] augstumu.. [..] Šo vareno meža karaļu diametrs ir sešas līdz desmit pēdas [divi līdz trīs metri].” Daudzas no Freizera salā cirstajām sinkarpijām nonāca Suecas kanāla pāļu sienās. Taču tagad Freizera salas mežos vairs neatbalsojas mežstrādnieku cirvji un zāģi, un koki var augt un novecot netraucēti.

Paradīze ar traģisku pagātni

Savu nosaukumu sala ir ieguvusi kāda traģiska notikuma dēļ. 1836. gadā kapteinis Džeimss Freizers un viņa sieva Eliza pēc brigas Stirling Castle bojāejas nonāca šīs salas krastā. Kāda vietējā cilts acīmredzot nogalināja kapteini, bet Eliza vēlāk tika izglābta. Pieminot šo traģēdiju, salai, ko agrāk sauca par Lielo Smilšu salu, deva Freizera vārdu.

Nelaimes piemeklēja arī pašus saliniekus. Savulaik Freizera salā dzīvoja ap diviem tūkstošiem aborigēnu, kas tika raksturoti kā spēcīgi un skaisti ļaudis. Viņi savu mājvietu sauca par K’gari — paradīzi. Kādā aborigēnu leģendā, kas vēstī par šīs salas izcelšanos, tā nosaukta par skaistāko vietu, kāda jebkad radīta. Diemžēl daudzi aborigēni krita par upuri eiropiešu ievazātajām slimībām, un līdz 20. gadsimta sākumam lielākā daļa atlikušo salas pirmiedzīvotāju bija pārvietoti uz kontinentu.

Dabas bagātības

Mūsdienās sala ir aizsargājams dabas stūrītis. Vieni no slavenākajiem tās iemītniekiem ir Austrālijas savvaļas suņi dingo. Tā kā Freizera salas dingo ir izolēti no mājas suņiem, kas dzīvo kontinentā, šī populācija tiek uzskatīta par vistīrasinīgākajiem dingo visā Austrumaustrālijā. Dingo izskatās pēc mājas suņiem, taču tie ir īsti savvaļas dzīvnieki, tāpēc pret tiem jāizturas ar piesardzību un respektu.

Salā ir reģistrēts vairāk nekā 300 putnu sugu. Braminu vanagērgļi un baltvēdera ērgļi slīd debesīs virs salas piekrastēm, bet pāri ezeriņiem šaudās koši zili meža dzenīši. Pie caurceļotājiem pieder Mongolijas tārtiņi, kas ligzdo Sibīrijā. Dodamies uz dienvidiem pārlaist ziemu, tārtiņi pa ceļam īsu brīdi atpūšas Freizera salā. Lai mielotos ar eikaliptu ziedu nektāru, salā regulāri ierodas arī kādi 30 tūkstoši pelēkgalvas lidojošo lapsu, kas gan nav nekādas lapsas, bet kraukļa lieluma sikspārņi.

Arī okeāna ūdeņos Freizera salas tuvumā kūsā dzīvība. Te sastopami, piemēram, kuprvaļi, kas no ledu ieskautās Antarktikas dodas uz Lielo Barjerrifu, kur tie laiž pasaulē mazuļus un pārojas. Atceļā vaļi rīko iespaidīgas izrādes, lēkdami ārā no ūdens un krizdami atpakaļ, tā ka varenās šļakatas ir saskatāmas kilometriem tālu — tas patiešām ir lielisks salūts par godu neparastajai salai!

[Zemsvītras piezīme]

[Kartes 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KLUSAIS OKEĀNS

Freizera sala

 [Attēli 15. lpp.]

Pa labi, sākot no augšas:

Kurnungas krīka ieteka

Freizera salā ir 40 saldūdens ezeri

Rets skats — lietusmeži, kas aug smiltīs

[Norāde par autortiesībām]

Visi fotoattēli: Courtesy of Tourism Queensland

 [Attēli 16, 17. lpp.]

Dingo un koala

[Norāde par autortiesībām]

Courtesy of Tourism Queensland

[Attēls 16., 17. lpp.]

120 kilometru garā Freizera salas pludmale ir viena no garākajām pasaulē

[Attēls 17. lpp.]

Baltvēdera ērglis

[Attēls 17. lpp.]

Kukaburras

[Attēls 17. lpp.]

Pelikāni

[Attēls 17. lpp.]

Kuprvalis brīdi atpūšas pa ceļam uz Antarktiku

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Ērglis: ©GBRMPA; visi pārējie fotoattēli, izņemot pelikānus: Courtesy of Tourism Queensland