Vienas dienas ekskursija uz Černobiļu

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA UKRAINĀ

Pirms 20 gadiem Černobiļas atomelektrostacijā notika viskatastrofālākā avārija atomelektrostaciju vēsturē. 1986. gada 26. aprīlī eksplodēja tās ceturtais reaktors. Lielākoties pēc cilvēku vai dabas izraisītām katastrofām ir iespējams atkal visu sakopt un atjaunot, taču šī avārija radīja paliekošu piesārņojumu.

PĒDĒJOS gados 9. maijā cilvēki, kas agrāk dzīvoja atomelektrostacijas apkārtnē esošajās pilsētās un ciematos, dažreiz kopā ar draugiem un radiniekiem dodas apskatīt pamestās mājas, kuras reiz viņi sauca par savējām. Šeit viņi atgriežas arī tad, kad tiek rīkotas bēres. Vēl pamestajās vietās uzturas zinātnieki, kas pētī radiācijas ietekmi uz vidi. Turklāt jau kādu laiku Ukrainas tūrisma firmas piedāvā vienas dienas ekskursijas gida pavadībā.

2005. gada jūnijā laikraksta The New York Times pirmajā lappusē bija stāstīts par īsām ekskursijām uz Pripeti, kuras ”neapdraud cilvēku veselību”. * Pripete tika uzcelta septiņdesmitajos gados, un šajā pilsētā kādus trīs kilometrus no reaktoriem dzīvoja apmēram 45 tūkstoši iedzīvotāju. Taču pēc kodolkatastrofas tā tika pamesta, tāpat kā daudzas citas apdzīvotas vietas. Šī teritorija kļuva par aizliegto zonu radioaktīvā piesārņojuma dēļ. Kad notika kodolkatastrofa, Anna un Viktors Rudņiki bija nodzīvojuši Pripetē apmēram vienu gadu. *

Pavisam nelielā Černobiļas pilsēta, kuras vārdā nosaukta atomelektrostacija, atrodas kādus 15 kilometrus no reaktoriem. Pēdējos gados kādreizējiem tās iedzīvotājiem ir atļauts reizi gadā to apmeklēt, un, tā kā Černobiļa ir Rudņiku dzimtā pilsēta, viņi ir izmantojuši šo iespēju. Es vēlos jums pastāstīt, kā pirms dažiem gadiem mēs kopā ar sievu un šo ģimeni viesojāmies Černobiļā.

Drūmās pagātnes liecības

Izbraukuši no Ukrainas galvaspilsētas Kijevas, mēs pa divjoslu šoseju devāmies ziemeļu virzienā. Mūsu ceļš veda cauri mazām pilsētiņām, kurās māju pagalmus rotāja tulpes un cilvēki rušinājās pa sakņu dārziem. Savukārt starp pilsētām līdz pat horizontam pletās kukurūzas, kviešu un saulespuķu lauki.

Bet tad aina pēkšņi mainījās, likās, ka esam šķērsojuši kādu neredzamu robežu. Nekāda ceļa zīme uz to nenorādīja, taču izmaiņas bija nepārprotamas. Turpmākajās pilsētās valdīja spokains klusums. Noplukušo ēku logi bija izsisti, un durvīm priekšā karājās slēdzenes, bet pagalmi bija aizauguši un dārzi pārvērtušies par brikšņiem.

Mēs bijām iebraukuši aizliegtajā zonā, kas plešas aptuveni 30 kilometru rādiusā ap reaktoriem. ”Šī rajona pilsētās ir augsts radiācijas līmenis,” stāstīja Anna. ”No šejienes pilsētām un ciemiem vairāk nekā 150 tūkstoši cilvēku  tika evakuēti uz jaunām mājvietām pa visu Padomju Savienību.”

Drīz vien mēs piebraucām pie citas zonas, kuru no pārējās pasaules norobežoja augsts dzeloņstiepļu žogs. Turpat tuvumā bija koka ēka, kas atgādināja muitas kontrolpunktu. Sargi pārbaudīja visas automašīnas. Viens no viņiem pārbaudīja mūsu pases, reģistrēja mūsu automašīnu un pēc tam atvēra vārtus.

Tagad mēs atradāmies šajā slēgtajā zonā. Ceļš, kas vijās cauri tikko salapojušiem kokiem, līdzinājās zaļam tunelim — no abām pusēm to ieskāva necaurejams mežs. Nebija nedz apdegušu koku, nedz nokaltušu krūmāju, kā es to biju iztēlojies. Priekšā slējās baltu ķieģeļu robežzīme ar zilu uzrakstu ”Černobiļa”.

Pie Černobiļas robežas atradās aptieka, kurā kādreiz strādāja Viktora māte. Aptiekas noputējušajā, traipainajā logā joprojām karājās pabalējusi izkārtne ar darba laiku. Netālu no pilsētas centrālā parka stāvēja kultūras nams. Anna atcerējās, kā viņa un citi pilsētas iedzīvotāji pēc darba mēdza tajā atpūsties un vērot dažādu mākslinieku uzstāšanos. Turpat tuvumā atradās kinoteātris ar nosaukumu ”Ukraina”, tajā agrāk bērni varēja patverties no svelmes un patīkamā vēsumā noskatīties jaunākās kinofilmas. Jau sen tumšajā skatītāju zālē neskan bērnu smiekli. Anna un Viktors aizveda mūs uz savu māju, kas atradās dažu minūšu gājumā no pilsētas centra. Koki, atstāti augam savā vaļā, bija aizšķērsojuši eju uz parādes durvīm, tāpēc mēs viens aiz otra bridām cauri nezālēm uz sētas durvīm, no kurām pāri bija palicis tikai robots caurums sienā.

Mājā valdīja īsta postaža. Sapelējis matracis mētājās uz sarūsējušas dzelzs gultas, un tapešu strēmeles nokarājās kā lāstekas. Anna noliecās, lai no gružiem, kas mētājas pa visu istabu, paceltu vecu fotogrāfiju. ”Man vienmēr ir gribējies šeit atgriezties un ieraudzīt, ka viss ir palicis tāpat kā senāk,” viņa sacīja skumjā balsī. ”Ir tik sāpīgi redzēt, ka mūsu māja ir pārvērtusies par graustu un mūsu mantas ir izlaupītas.”

Mēs atstājām Rudņiku māju un devāmies pa ielu uz priekšu. Uz kāda ielas stūra vairāki cilvēki par kaut ko dzīvi diskutēja. Mēs nogājām kādu puskilometru, līdz ceļš aprāvās parkā pie  stāvas nogāzes, no kuras pavērās plašs skats uz rāmi plūstošu upi. Vējā liegi šūpojās baltie kastaņu ziedi. Uz trepēm, kas vijās lejā uz piestātni, 1986. gadā simtiem cilvēku drūzmējās, gaidīdami, kad ar kuģi tiks evakuēti.

Pērn Rudņiki pirmo reizi apmeklēja savu kādreizējo dzīvesvietu Pripetē, kuru viņi bija pametuši pēc kodolkatastrofas pirms 19 gadiem.

Laiks pārdomām

Šā gada aprīlī tiek organizēti dažādi pasākumi avārijas 20. gadadienas atcerei. Daudziem tie atgādina, ka, par spīti visiem pūliņiem, cilvēki bez Dieva vadības nespēj sekmīgi pārvaldīt zemi. (Jeremijas 10:23.)

Pagājušā gada septembrī nāca klajā zinātnisks pētījums, kurā vēlreiz bija izvērtētas traģēdijas sekas. Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas pasūtījuma sagatavotā ziņojumā bija teikts, ka katastrofā sākotnēji gāja bojā 56 cilvēki, un bija prognozēts, ka tikai 4 tūkstoši galu galā mirs staru slimības dēļ. Iepriekš lielākoties tika prognozēts, ka nāves gadījumu skaits varētu būt no 15 līdz 30 tūkstošiem. Bet 2005. gada 8. septembra The New York Times redakcijas slejā bija teikts, ka ANO ziņojumu vairākas vides aizsardzības organizācijas ir nosodījušas un nodēvējušas par tendenciozu mēģinājumu slēpt ar kodolenerģijas izmantošanu saistītās briesmas.

Viktors, kas pēc katastrofas iepazina Radītāju, Dievu Jehovu, sacīja: ”Mēs vairs nejūtamies nomākti, jo mēs zinām, ka tad, kad nāks Dieva Valstība, šādas traģiskas katastrofas vairs nekad nenotiks. Mēs ļoti gaidām laiku, kad mūsu dzimtās Černobiļas apvidus atkopsies un kļūs par daļu no brīnišķīgas paradīzes.”

Kopš Černobiļas avārijas simtiem tūkstošu cilvēku ir izveidojuši stipru paļāvību uz Bībeles solījumu, ka reiz sākotnējā paradīze tiks atjaunota pār visu zemi. (1. Mozus 2:8, 9; Atklāsmes 21:3, 4.) Ukrainā vien pēdējo 20 gadu laikā 100 tūkstoši cilvēku ir ieguvuši šo cerību. Varbūt arī jūs vēlaties uzzināt vairāk par brīnišķīgo nākotni, kāda ir apsolīta tiem cilvēkiem, kas cenšas iepazīt Dieva nodomus?

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 16. lpp.]

Piemineklis avārijas seku likvidatoriem

Šis piemineklis ir uzcelts par godu avārijas seku likvidatoriem, kas apdzēsa ugunsgrēku, pāri reaktoram uzbūvēja tā dēvēto sarkofāgu un piedalījās teritorijas attīrīšanā no radioaktīvajām vielām. Likvidatoru skaits galu galā sniedzās simtos tūkstošu. Tiek prognozēts, ka šī katastrofa būs tieši vainojama apmēram četru tūkstošu cilvēku nāvē un lielākā daļa no tiem būs šie strādnieki.

[Attēli 15. lpp.]

Černobiļas robežzīme un kinoteātris

[Attēli 15. lpp.]

Rudņiki savā mājā Černobiļā

[Attēli 16. lpp.]

Eksplodējušais atomreaktors, kas atrodas kādus trīs kilometrus no Pripetes, kur dzīvoja Rudņiki (attēls pa labi)