Cik ilgs var būt cilvēka mūžs?

”Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.” (Ījaba 33:25.)

KAD suns ir nodzīvojis desmit divdesmit gadus, tas droši vien ir paspējis visu, ko suņi mēdz darīt savas dzīves gaitā. Tas ir radījis pēcnācējus, trenkājis kaķus, apracis kaulus un sargājis savu saimnieku. Taču cilvēks, nodzīvojis septiņdesmit astoņdesmit gadus, ir realizējis tikai nelielu daļu no savām potenciālajām iespējām. Ja viņam patīk sportot, visticamāk, meistarību viņš ir sasniedzis tikai vienā vai divos sporta veidos. Ja cilvēks mīl mūziku, virtuozi viņš droši vien ir iemācījies spēlēt tikai pāris mūzikas instrumentus. Ja cilvēkam patīk mācīties svešvalodas, visticamāk, brīvi viņš pārvalda tikai nedaudzas. Viņš varētu pieredzēt daudz vairāk aizraujoša — iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, iemācīties kaut ko jaunu un veidot ciešākas attiecības ar Dievu —, ja vien viņš dzīvotu ilgāk.

Varbūt jūs nodarbina jautājums, kāpēc Dievs cilvēkam ir devis spēju aizrauties ar tik daudzām lietām, bet pēc tam piešķīris viņam tik īsu mūžu, ka cilvēks var realizēt tikai niecīgu daļu no savām iecerēm? Cilvēka dzīves īsums šķiet pretrunā ar domu, ka viss pastāvošais ir radīts. Varbūt jūs esat domājis arī par to, kāpēc Dievs ir apveltījis cilvēku ar spēju izpaust tādas brīnišķīgas īpašības kā taisnīgums un līdzjūtība, tomēr radījis viņu ar noslieci uz ļaunu rīcību?

Iedomājieties, ka jūs ieraudzītu skaistu automašīnu ar neglīti iedauzītām durvīm. Vai jūs nospriestu, ka automašīnas konstruktors to šādi ir iecerējis? Nekādā gadījumā! Jums noteikti būtu skaidrs, ka mašīna nebija iecerēta ar šādu defektu. Tā katrā ziņā bija izveidota ļoti skaista, bet pēc tam kāds to sabojāja. Tāpat arī tad, ja mēs domājam par mūsu brīnišķīgo potenciālu, mēs varam secināt, ka dzīve šobrīd neatbilst sākotnējai Radītāja iecerei. Mūsu īso mūžu un noslieci uz nepareizu rīcību var salīdzināt ar neglītu robu. Nav šaubu, ka mūsu potenciāls nav realizēts, jo kāds to ir sabojājis. Bet kas tajā ir vainojams? Bībelē ir atrodama skaidra atbilde uz šo jautājumu.

Bet vispirms padomāsim: kurš varēja sabojāt visas cilvēces ģenētisko mantojumu, ja sākumā gēnos bija ielikts daudz lielāks potenciāls, nekā šobrīd tiek realizēts? Tas var būt vienīgi mūsu kopīgais sencis, no kura mēs visi esam cēlušies. Jebkurš cits ģenētisko mantojumu varētu sabojāt tikai daļai cilvēces — saviem pēcnācējiem. Šo faktu apstiprina Dieva Raksti, Bībele, kurā ir teikts: ”Kā viena cilvēka [pirmā cilvēka Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve.” (Romiešiem 5:12.) Tātad Bībelē ir norādīts, ka Ādams ir tas, kurš ir sabojājis  mūsu ģenētisko mantojumu. Bet kāda sākumā bija paredzēta cilvēka dzīve?

Cik ilgs mūžs cilvēkam bija paredzēts?

Bībelē teikts, ka nāve ir ”ienākusi pasaulē” — tātad sākotnēji nebija paredzēts, ka cilvēki mirtu. Vecums un nāve cilvēku dzīvē ir ienākuši tāpēc, ka pirmais cilvēks sacēlās pret Dievu. Par dzīvniekiem to nevar sacīt, jo tie netika radīti, lai dzīvotu mūžīgi. (1. Mozus 3:21; 4:4; 9:3, 4.)

Cilvēki tika radīti atšķirīgi no dzīvniekiem. Mēs esam augstāka dzīvības forma nekā dzīvnieki, tāpat kā eņģeļi ir augstāka dzīvības forma nekā cilvēki. (Ebrejiem 2:7.) Atšķirībā no dzīvniekiem, cilvēki tika radīti pēc Dieva ”tēla un līdzības”. (1. Mozus 1:27.) Ādams Bībelē ir nosaukts par Dieva dēlu, un šāds apzīmējums nekad nav attiecināts uz dzīvniekiem. (Lūkas 3:38.) No Bībeles nepārprotami izriet, ka cilvēkiem nebija paredzēts novecot un mirt. Dievs nemirst, un viņš nav radījis savus dēlus, lai tie mirtu. (Psalms 90:2; Romiešiem 8:20, 21.)

Vēl vairāk par Dieva sākotnējo nodomu attiecībā uz cilvēci liecina vēsturiskās liecības par pirmajām cilvēku paaudzēm. Tolaik cilvēki novecoja tikai pēc tam, kad bija nodzīvojuši daudzus gadsimtus. Ādams dzīvoja 930 gadus. Pāris paaudzes vēlāk Noas dēls Šems nodzīvoja tikai līdz 600 gadu vecumam, bet Noas mazdēls Arpahsads dzīvoja vēl mazāk — 438 gadus. (1. Mozus 5:5; 11:10—13.) * Vēl pēc kāda laika Ābrahāms nodzīvoja tikai 175 gadus. (1. Mozus 25:7.) Jo vairāk cilvēce attālinājās no sākotnējās pilnības, jo vairāk grēka ietekmē samazinājās dzīves garums. Tomēr sākumā cilvēki bija radīti, lai dzīvotu mūžīgi. Tāpēc gluži dabiski rodas jautājums: vai Dievs joprojām vēlas dot cilvēkiem iespēju dzīvot uz zemes mūžīgi?

Novecošanai tiks darīts gals

Dievs Jehova bija paziņojis, ka nepaklausība viņam ir grēks, kura alga ir nāve, tāpēc varēja domāt, ka Ādama pēcnācēji ir nonākuši bezcerīgā situācijā. (1. Mozus 2:17.) Tomēr Dieva iedvesmotajos Rakstos bija izteikts solījums, ka būs kāds, kas dos izpirkumu, lai atbrīvotu cilvēci no novecošanas: ”Izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu, tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.” (Ījaba 33:24, 25; Jesajas 53:4, 12.) Šajā Bībeles pantā izskan pravietojums par brīnišķīgām izredzēm, ka būs kāds, kas samaksās izpirkuma maksu, lai cilvēce vairs nebūtu pakļauta novecošanas procesam.

Kas varēja izpirkt cilvēci? Izpirkuma maksu ne tuvu nevarēja nosegt ar naudu. Runājot par nepilnīgiem cilvēkiem, Bībelē ir teikts: ”Neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves, ..lai tas dzīvotu mūžīgi.” (Psalms 49:8—10.) Tomēr Jēzum Kristum bija kaut kas daudz vērtīgāks par naudu. Būdams uz zemes, Jēzus bija pilnīgs cilvēks, jo viņš bija Dieva Dēls un tāpēc nebija mantojis no Ādama nepilnību. Jēzus sacīja, ka viņš ir nācis, lai ”atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem”. Citā reizē Jēzus teica: ”Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.” (Mateja 20:28; Jāņa 10:10.)

Cerība uz mūžīgu dzīvi bija viena no galvenajām Jēzus mācību tēmām. Jēzus uzticīgais māceklis Pēteris reiz sacīja savam skolotājam: ”Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.” (Jāņa 6:68.) Kas Bībelē ir domāts ar apzīmējumu ”mūžīga dzīve”?

Mūžīga dzīve

Jēzus apustuļi gaidīja laiku, kad viņi dzīvos mūžīgi debesīs, kur viņi kopā ar Jēzu valdīs Dieva Valstībā. (Lūkas 22:29; Jāņa 14:3.) Tomēr Jēzus bieži stāstīja, kāds ir Dieva nodoms  attiecībā uz zemi. (Mateja 5:5; 6:10; Lūkas 23:43.) Brīnumi, ko veica Jēzus, un viņa mācības par mūžīgu dzīvi tikai apstiprināja, cik patiesi ir Dieva solījumi, ko viņš jau pirms daudziem gadiem bija izteicis ar pravieša Jesajas starpniecību: ”Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem.” (Jesajas 25:8.) Cilvēka dzīve vairs nebūs tikai nedaudzi jaunības gadi, kas aizlido vēja spārniem, un pēc tam gadi, kuros pamazām spēki iet mazumā, līdz beidzot iestājas vecuma nespēks.

Dieva jaunajā pasaulē viņam uzticīgie cilvēki kļūs pilnīgi un vairs nenovecos. Bībelē ir apsolīts: ”Pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” (Romiešiem 8:21.) Iedomājieties, kāda tā būs brīnišķīga dzīve! Cilvēki arvien vairāk pieaugs gudrībā un apgūs dažādas iemaņas, gadsimti ritēs uz priekšu, bet viņi tā arī nezaudēs savu jaunības spēku. Vai arī mēs pieredzēsim šo laiku?

Cik ilgi mēs dzīvosim?

Kā mācīja Jēzus, Dieva tiesas dienā daudzi cilvēki saņems nelabvēlīgu spriedumu. (Mateja 24:21, 22.) Jēzus teica: ”Vārti ir plati, un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:13, 14.)

Lai mēs būtu to cilvēku vidū, kas dzīvos mūžīgi, mums ir jātiecas pēc Dieva labvēlības. Pirmām kārtām mums ir labi jāiepazīst Dievs. Jēzus uz to norādīja, sacīdams: ”Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3.) Lai tuvu iepazītu Dievu, protams, ir nepieciešama piepūle, taču šādas pūles atalgojas. Arī tad, ja mēs vēlamies, lai mums katru dienu būtu, ko likt galdā, mums ir jāiegulda spēki iztikas pelnīšanā. Salīdzinādams zināšanas par Dievu ar barību, Jēzus savus sekotājus mudināja: ”Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 6:27.) Vai gan mūžīga dzīve nav jebkādu pūļu vērta? (Mateja 16:26.)

Jēzus sacīja: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Tātad mūsu mūža ilgums ir atkarīgs no tā, kā mēs atsaucamies uz Dieva mīlestību.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 7. lpp.]

Sasniedzis 80 gadu vecumu, cilvēks ir realizējis tikai nelielu daļu no savām potenciālajām iespējām

[Izceltais teksts 8. lpp.]

Saskaņā ar radītāja ieceri, cilvēki ir augstāka dzīvības forma nekā dzīvnieki

[Attēls 7. lpp.]

Vai šīs automašīnas konstruktors to bija iecerējis ar šādu defektu?

[Attēls 8., 9. lpp.]

Bībelē ir apsolīts, ka cilvēki tiks ”pārnesti atpakaļ savās senajās jaunības dienās”