Kā fotogrāfija ieraudzīja dienas gaismu

NO MŪSU KORESPONDENTA ZVIEDRIJĀ

Saskaņā ar nostāstiem, kādās viesībās, ko rīkoja itāliešu zinātnieks Džambatista della Porta (1535.?—1615.), zinātnieka aicinātie viesi esot pārbijušies. Uz sienas viņu priekšā kājām gaisā kustējās cilvēku tēli. Šausmu pārņemti, viesi izskrēja no istabas. Vēlāk della Portu tiesāja par buršanu!

TIK bēdīgi beidzās zinātnieka mēģinājums izklaidēt viesus ar obskura kameru (latīniski camera obscura, kas burtiskā tulkojumā nozīmē ”tumša telpa”). Kameras darbības princips ir vienkāršs, bet efekts var būt iespaidīgs. Kā tā darbojas?

Kad tumšā kastē vai istabā pa nelielu atveri ieplūst gaisma, uz pretējās sienas projicējas apvērsts ārpasaules attēls. Tas, ko redzēja zinātnieka ciemiņi, bija aktieri, kas darbojās ārpusē. Obskura kamera bija tagadējo fotokameru priekštece. Mūsdienās fotokameras lieto miljoniem cilvēku, un daudzviet plaši ir izplatītas lētas vienreizējās lietošanas kameras.

 Džambatistas della Portas laikā obskura kamera īstenībā nebija nekas jauns. Jau Aristotelis (384.—322. g. p.m.ē.) bija novērojis parādību, kas vēlāk bija obskura kameras darbības pamatā. Arābu zinātnieks Ibn al Haisams (Alhazens), kas dzīvoja 10. gadsimtā, sīki aprakstīja šo parādību, kā arī 15. gadsimta mākslinieks Leonardo da Vinči rakstīja par to savās piezīmēs. 16. gadsimtā ieviesās stikla lēcas, kas uzlaboja obskura kameras attēlu, un mākslinieki to mēdza izmantot, lai precīzi attēlotu perspektīvu un mērogu. Tomēr daudzie mēģinājumi fiksēt iegūtos attēlus līdz pat 19. gadsimtam bija nesekmīgi.

Pirmais fotogrāfs pasaulē

Franču fiziķis Žozefs Nisefors Njepss, iespējams, jau 1816. gadā sāka meklēt paņēmienus, kā izgatavot saglabājamus attēlus. Bet pirmos vērā ņemamos panākumus Njepss guva, kad viņš, eksperimentējot ar litogrāfiju, sāka izmantot gaismjutīgu vielu, ko sauca par Jūdejas asfaltu. 20. gadu vidū Njepss veica eksperimentu: viņš ielika obskura kamerā ar asfaltu pārklātu alvas plati, pavērsa kameru pret logu, no kura bija redzams viņa pagalms, un eksponēja plati astoņas stundas. Mūsdienās pat visnemākulīgākais amatieris nelepotos ar šo miglaino mājas, koka un šķūņa attēlu, bet Njepsam bija pamats justies lepnam. Viņa iegūtais attēls, visticamāk, bija pirmā fotogrāfija, kāda jebkad uzņemta.

Lai savu metodi pilnveidotu, Njepss 1829. gadā noslēdza sadarbības līgumu ar enerģisku uzņēmēju Luiju Dagēru. 1833. gadā Njepss nomira, bet dažus gadus vēlāk Dagēram izdevās ievērojami uzlabot Njepsa metodi. Viņš pārklāja vara plates ar sudraba jodīdu. Šī viela izrādījās gaismjutīgāka nekā asfalts. Nejauši viņš atklāja, ka tad, ja plati apstrādā ar dzīvsudraba tvaikiem, pirms tam neredzamais attēls kļūst skaidri redzams. Tas ievērojami samazināja ekspozīcijas laiku. Kad Dagērs konstatēja, ka, apstrādājot plati ar vārāmās sāls šķīdumu, var novērst attēla nomelnēšanu, fotogrāfija bija gatava iekarot pasauli.

Pasaule iepazīst dagerotipiju

1839. gadā publiskam paziņojumam par Dagēra izgudroto dagerotipijas metodi sekoja vētraina sabiedrības reakcija. Fotovēsturnieks Helmūts Gernsheims rakstīja: ”Šķiet, neviens cits izgudrojums nav tā iekvēlinājis sabiedrības iztēli un tik zibenīgi iekarojis pasauli kā dagerotipija.” (The History of Photography.) Kāds aculiecinieks rakstīja par to, kas notika pēc oficiālā paziņojuma par dagerotipiju: ”Pēc stundas visi optikas veikali bija stāvgrūdām pilni, bet tie nespēja apgādāt visus topošos dagerotipistus ar nepieciešamajiem instrumentiem; jau pēc pāris dienām visos Parīzes laukumos pie baznīcām un pilīm varēja redzēt trijkājus ar tumšām kastēm. Visi galvaspilsētas fiziķi, ķīmiķi un citi mācīti vīri pulēja apsudrabotās plates, un pat turīgākie tirgoņi nevarēja atteikt sev to prieku upurēt daļu no saviem līdzekļiem uz progresa altāra, izkūpinot tos joda un dzīvsudraba tvaikos.” Parīzes žurnālisti šo aizraušanos drīz vien nodēvēja par dagerotipomāniju.

Ar dagerotipijas metodi iegūto attēlu jeb dagerotipu izcilā kvalitāte pamudināja britu zinātnieku Džonu Heršelu rakstīt: ”Tas nebūtu pārspīlējums, ja dagerotipus nosauktu par brīnumainiem.” Daži pat piedēvēja izgudrojumam maģisku spēku.

Bet ne visi jauno izgudrojumu uzņēma ar sajūsmu. 1856. gadā Neapoles karalis aizliedza fotografēšanu, iespējams, tāpēc, ka daži tajā saskatīja saistību ar ”ļaunu aci”. Franču gleznotājs Pols Delarošs, ieraudzījis dagerotipu, iesaucās: ”Kopš šīs dienas glezniecība ir mirusi!” Gleznotājos izgudrojums radīja  nopietnas bažas, jo viņi baidījās, ka tas varētu viņus atstāt bez darba. Pauzdams tajā laikā valdošās noskaņas, kāds laikabiedrs izteicās: ”Fotogrāfijas stingrā atbilstība optiskajai īstenībai var nonivelēt cilvēka skaistuma izpratni.” Fotogrāfijas tika kritizētas to nepielūdzamā reālisma dēļ, kas grāva lolotās ilūzijas par skaistumu un jaunību.

Dagērs pret Tolbotu

Ziņa par Dagēra izgudrojumu nepatīkami pārsteidza angļu fiziķi Viljamu Henriju Foksu Tolbotu, kurš uzskatīja, ka viņš ir īstais fotogrāfijas izgudrotājs. Tolbots obskura kamerā izmantoja ar sudraba hlorīdu pārklātas papīra loksnes. Lai padarītu iegūto negatīvo attēlu caurspīdīgu, viņš to ievaskoja. Pēc tam Tolbots to uzlika uz citas ar sudraba hlorīdu pārklātas papīra loksnes un izgaismoja, tādā veidā iegūdams pozitīvu attēlu.

Lai gan sākotnēji Tolbota metode neguva ne tuvu tik plašu atsaucību kā Dagēra izgudrojums un nedeva tikpat kvalitatīvus attēlus, laiks parādīja, ka tai ir daudz lielāks potenciāls. Ar šo metodi no viena negatīva varēja iegūt daudzas kopijas, turklāt papīra loksnes bija krietni lētākas un izturīgākas nekā trauslie dagerotipi. Mūsdienu fotogrāfija joprojām balstās uz Tolbota procesu, bet dagerotipijai, kas sākumā bija ārkārtīgi populāra, kā izrādījās, nebija perspektīvu.

Njepss, Dagērs un Tolbots nebija vienīgie pretendenti uz fotogrāfijas tēva godu. Pēc tam, kad 1839. gadā Dagērs bija paziņojis par savu atklājumu, dažādās pasaules malās, sākot no Norvēģijas līdz pat Brazīlijai, vismaz 24 cilvēki nāca klajā ar paziņojumiem, ka viņi ir fotogrāfijas atklājēji.

Fotogrāfija ietekmē sabiedrību

Jau pašā fotogrāfijas ēras sākumā kāds sociālais reformators, Džeikobs Rīss, saprata, ka fotogrāfija ir lieliska iespēja pievērst sabiedrības uzmanību nabadzībai un ciešanām. 1880. gadā viņš sāka pēc tumsas iestāšanās uzņemt fotogrāfijas Ņujorkas graustos, un, tā kā zibspuldzes tolaik vēl nebija, viņš pannā dedzināja magnija pulveri. Tā bija diezgan riskanta metode: Rīss divas reizes izraisīja ugunsgrēku mājā, kur viņš strādāja, un vienreiz pat aizdegās viņa paša drēbes. Tiek uzskatīts, ka viņa fotogrāfijas bija viens no iemesliem, kāpēc Teodors Rūzvelts, kļuvis par ASV prezidentu, uzsāka vairākas sociālas reformas. Iespaidīgās dabas ainavu fotogrāfijas, ko bija uzņēmis Viljams Džeksons, pamudināja ASV Kongresu 1872. gadā nodibināt Jeloustonas nacionālo parku, kas kļuva par pirmo nacionālo parku pasaulē.

Fotografēšana kļūst pieejama visiem

Līdz pat 19. gadsimta 80. gadu beigām daudzi, kas vēlējās fotografēt, joprojām nevarēja to darīt, jo process bija dārgs un sarežģīts. Bet 1888. gadā amerikānis Džordžs Īstmens izgudroja Kodak kameru — portatīvu, viegli lietojamu fotokameru ar lokanas filmas rulli —, un tas pavēra ceļu fotoamatierisma attīstībai.

Pēc tam, kad klients bija izfotografējis rulli, viņam bija jānosūta kamera uz Kodak rūpnīcu. Tur filmu attīstīja, un tad kameru, kurā bija ielādēta jauna filma, nosūtīja klientam atpakaļ kopā ar attīstītām fotogrāfijām, turklāt visi šie pakalpojumi tika sniegti par pieņemamu cenu. Reklāmas sauklis ”Nospiediet pogu, pārējo izdarīsim mēs!” nebija pārspīlējums.

Kopš tā laika fotografēšana kļuva pieejama aizvien plašākam cilvēku lokam, un mūsdienās katru gadu tiek uzņemts miljardiem fotogrāfiju. Pēdējos gados fotogrāfiju popularitāti ievērojami ir veicinājušas arī digitālās kameras, kurās attēlu izšķirtspēja tiek mērīta megapikseļos. Tajās tiek izmantota neliela atmiņas karte, kurā var uzglabāt simtiem fotogrāfiju. Ar datora un printera palīdzību augstas kvalitātes fotogrāfijas ir iespējams izgatavot pat mājās. Atskatoties uz fotogrāfijas pirmsākumiem, jāatzīst, ka progress tiešām ir bijis milzīgs.

[Attēls 20. lpp.]

Parīzes panorāma. Dagerotips, ap 1845. gadu

[Attēls 20. lpp.]

Ap 1826. gadu uzņemtās pirmās zināmās fotogrāfijas reprodukcija

[Attēls 20. lpp.]

Obskura kamera, ko izmantoja daudzi mākslinieki

[Attēls 21. lpp.]

Žozefs Nisefors Njepss

 [Attēli 23. lpp.]

Luijs Dagērs (1844. gada dagerotips) un viņa kamera

[Attēli 23. lpp.]

Viljama Tolbota studija (ap 1845. gadu) un viņa kameras

[Attēli 23. lpp.]

Džordžs Īstmens ar Kodak kameras 2. modeli (1890. gada fotogrāfija) un Kodak kameras 1. modelis ar filmas rulli

[Attēls 23. lpp.]

Dabas ainava apvidū, kas vēlāk kļuva par Jeloustonas nacionālo parku. V. Džeksona fotogrāfija, 1871. gads

[Attēls 23. lpp.]

Ar mūsdienu digitālajām kamerām iegūst attēlus ar vairāku megapikseļu izšķirtspēju

[Norādes par attēlu autortiesībām 20. lpp.]

Parīzes panorāma: Photo by Bernard Hoffman/Time Life Pictures/Getty Images; Njepsa fotogrāfija: Photo by Joseph Niepce/Getty Images; obskura kamera: Culver Pictures

[Norādes par attēlu autortiesībām 22. lpp.]

23. lappuse: Tolbota studija: Photo by William Henry Fox Talbot & Nicholaas Henneman/Getty Images; Tolbota kamera: Photo by Spencer Arnold/Getty Images; Kodak fotogrāfija, Kodak kamera un Dagēra kamera: Courtesy George Eastman House; Jeloustona: Library of Congress, Prints & Photographs Division, LC-USZ62-52482