Zīds — audumu karalis

NO MŪSU KORESPONDENTA JAPĀNĀ

DAŽUS no pasaules skaistākajiem tērpiem, kā japāņu kimono, indiešu sari, korejiešu hanboku un citus, vieno kāda kopīga iezīme. Tie visi bieži vien ir darināti no zīda — smalka, spīdīga auduma, ko mēdz dēvēt par visu audumu karali. Tā elegance tikpat kā nevienu neatstāj vienaldzīgu, un zīda mirdzums ir valdzinājis gan senlaiku augstmaņus, gan mūsdienu vienkāršos ļaudis. Tomēr zīds ne vienmēr ir bijis tik plaši pieejams kā tagad.

Pirms daudziem gadsimtiem Ķīna bija vienīgais zīda ražotājs. Neviens cits nezināja, kā iegūst šo šķiedru, un Ķīnā katram, kas iedrošinātos izpaust zīdtārpiņu noslēpumu, draudēja nāvessods par nodevību. Šāda monopola apstākļos zīds, protams, bija ārkārtīgi dārgs. Piemēram, senajā Romas impērijā zīda audumi bija zelta vērtē.

Ar laiku visu zīda eksportu no Ķīnas sāka kontrolēt Persija. Taču cenas joprojām bija ļoti augstas, un sākumā visi mēģinājumi apiet persiešu tirgotājus piedzīvoja neveiksmi. Bet tad Bizantijas imperators Justiniāns I izdomāja viltīgu plānu. Ap mūsu ēras 550. gadu viņš nosūtīja divus mūkus slepenā misijā uz Ķīnu. Kad pēc diviem gadiem mūki atgriezās, viņu bambusa ceļa spieķu tukšajā vidū bija paslēpts sen tīkotais dārgums — zīdtauriņu oliņas. Noslēpums bija atklāts, un zīda monopolam pienāca beigas.

Zīda noslēpums

Dabisko zīdu iegūst no zīdtārpiņiem — zīdtauriņu kāpuriem jeb tā dēvētajiem zīdvērpējiem. Pasaulē ir daudz dažādu zīdtauriņu sugu, bet vislabākās kvalitātes zīdu iegūst no zīdkoku zīdtauriņiem, kuru zinātniskais nosaukums ir Bombyx mori. Lai darinātu zīda audumus, ir vajadzīgs liels daudzums zīdtārpiņu, tāpēc ir izveidojusies vesela lauksaimniecības nozare — zīdkopība —, kas nodarbojas ar to audzēšanu. Sjoiči Kavaharadas ģimene, kas dzīvo Japānā, Gummas prefektūrā, ir viena no tām aptuveni 2000 ģimenēm, kas šajā valstī joprojām dara šo grūto un laikietilpīgo darbu. Viņu divstāvu māja, kas celta, pielāgojoties zīdkopības vajadzībām, atrodas pakalna nogāzē ar skatu uz zīdkoku audzi (1).

 Zīdtauriņu mātīte izdēj līdz 500 oliņu kniepadatas galviņas lielumā (2). Apmēram pēc 20 dienām no oliņām izšķiļas kāpuri. Mazajiem zīdtārpiņiem ir neremdināma apetīte: dienu un nakti tie to vien dara kā grauž zīdkoku lapas — tikai un vienīgi zīdkoku lapas (3, 4). Nieka 18 dienās zīdtārpiņi, četras reizes nomainījuši ādu, izaug 70 reizes lielāki, nekā tie bija sākumā.

Kavaharadas kungs savā fermā audzē ap 120 tūkstošiem zīdtārpiņu. Troksnis, kas rodas, kāpuriem graužot lapas, ir tik stiprs, ka atgādina spēcīga lietus šalkoņu. Kad zīdtārpiņš ir pilnīgi izaudzis, tā svars ir palielinājies 10 tūkstošus reižu. Beidzot ir pienācis laiks aust kokonu.

Klusie vērpēji

Nobriedušam kāpuram ķermenis kļūst daļēji caurspīdīgs — tā ir zīme, ka drīz kāpurs sāks vērpt zīdu. Kad zīdtārpiņš kļūst nemierīgs un sāk meklēt vietu, kur iekūņoties, tad ir īstais brīdis to pārvietot uz speciālu rāmi ar daudziem četrstūrainiem iedalījumiem. Ievietots vienā no šiem iedalījumiem, zīdtārpiņš auž savu smalko, balto pavedienu (5) un viscaur ietinas zīdā.

Kavaharadas kungam tas ir viskarstākais darba cēliens, jo visi 120 tūkstoši zīdtārpiņu sāk iekūņoties aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Mājas otrajā stāvā vēsā, labi vēdināmā bēniņu telpā rindām vien ir sakārti rāmji, kuros zīdtārpiņi auž savus kokonus (6).

Tikmēr zīdtārpiņa organismā notiek apbrīnojams process. Sagremotās zīdkoka lapas ir pārvērtušās par olbaltumvielu fibroīnu, kas uzkrājies divos dziedzeros, kuri stiepjas visa kāpura ķermeņa garumā. Izdaloties no šiem dziedzeriem, fibroīns pārklājas ar līmveida vielu sericīnu, kas salīmē kopā abas fibroīna šķiedras, pirms tās  iznāk no kāpura mutes. Saskarē ar gaisu šķidrais zīds sacietē un izveidojas viens zīda pavediens.

Kad zīdtārpiņš sāk izvērpt pavedienu, tas vairs nav apturams. Nemitīgi šūpodams galvu šurpu turpu, kāpurs vērpj zīdu ar ātrumu 30 līdz 40 centimetri minūtē. Kādā avotā minēts, ka līdz tam brīdim, kad kokons ir gatavs, zīdtārpiņš savus galvas vēzienus ir atkārtojis aptuveni 150 tūkstošus reižu. Vērpis divas dienas un divas naktis, zīdtārpiņš ir izveidojis nepārtrauktu pavedienu, kura garums var sasniegt pusotru kilometru. Ja šo pavedienu izstieptu vertikāli uz augšu, tas aptuveni četras reizes pārsniegtu pamatīga debesskrāpja augstumu.

Vienas vienīgas nedēļas laikā Kavaharadas kungs ievāc visus 120 tūkstošus kokonu, kas pēc tam tiek nosūtīti pārstrādei. Lai izgatavotu kimono, ir vajadzīgi aptuveni 9000 kokonu, kaklasaitei nepieciešami kādi 140, bet zīda šallei — vairāk nekā 100 kokoni.

No kokona līdz audumam

Zīdu iegūst, notinot pavedienu no zīdtārpiņa kokona uz spoles vai tītavām. Bet kā cilvēki iemācījās to izdarīt? Šīs mākas izcelsme ir apvīta leģendām. Kāds nostāsts vēstī, ka reiz Ķīnas imperatora sieva Sji Ļinši pamanījusi, ka viņas tējas tasē no zīdkoka zara iekritis kāds kokons. Vilkdama to ārā, viņa ievērojusi, ka kokons karājas smalkā zīda pavedienā. Tā esot dzimusi dabiskā zīda ieguve — process, kas mūsdienās ir automatizēts.

Lai kokoniem būtu komerciāla vērtība, tajos esošās kūniņas ir jānogalina, pirms no tām paspējuši izšķilties tauriņi. Šis skumjais uzdevums tiek veikts, pakļaujot kokonus augstas temperatūras iedarbībai. Bojātos kokonus izlasa ārā, un tad atlikušie ir gatavi tālākai apstrādei. Vispirms tos mērcē karstā ūdenī vai apstrādā ar karstu tvaiku, lai pavedieni kļūtu vaļīgi. Pēc tam ar rotējošu suku palīdzību tiek uzķerti pavedienu gali (7). Atkarībā no vēlamā biezuma vairākus kokonus var notīt kopā, iegūstot vienu jēlzīda pavedienu. Tīšanas procesā pavediens arī žāvējas. Pēc tam jēlzīdu pārtin uz lielākām tītavām, izveidojot vajadzīgā izmēra šķeteres ar standartam atbilstošu svaru (8, 9).

Varbūt jums ir gadījies turēt rokās tik gludu un mīkstu zīda audumu, ka tā vien gribas to pieglaust pie vaiga. Kas nosaka zīda tekstūru? Viens no faktoriem ir fibroīna šķiedras attīrīšana no sericīna, kas to pārklāj. Ja sericīns ir palicis, audums ir ass un grūti krāsojams. Zīda šifonam ir graudaina struktūra, jo tas austs no pavedieniem, uz kuriem ir atstāts nedaudz sericīna.

Auduma tekstūra ir atkarīga arī no tā, cik grodi ir savērpti pavedieni. Piemēram, japāņu habutai audums ir ļoti mīksts un gludens, jo šim audumam zīdu savērpj pavisam viegli vai nevērpj nemaz. Turpretī krepa audums ir grumbuļains, jo krepu auž no grodiem pavedieniem.

Svarīgs process ir arī krāsošana. Zīds pieder pie viegli krāsojamām šķiedrām. Fibroīna struktūra ļauj krāsvielai dziļi iesūkties materiālā, līdz ar to krāsa ir izcili noturīga. Turklāt, atšķirībā no sintētiskajām šķiedrām, zīdā ir gan pozitīvi, gan negatīvi lādēti joni, tāpēc gandrīz ar visu tipu krāsām var panākt labu rezultātu. Zīdu var krāsot gan pirms tam, kad tas nonāk stellēs (10), gan vēlāk, kad jau ir noausts gatavs audums. Krāsojot kimono slavenajā judzen tehnikā, brīnišķīgi raksti uz auduma tiek zīmēti un krāsoti ar roku.

Mūsdienās lielākās zīda ražotājas ir Ķīna un Indija, tomēr par labākajiem pasaulē tiek atzīti Francijas un Itālijas modes dizaineru radītie zīda izstrādājumi. Protams, tagad apģērbu ražotājiem ir pieejami mākslīgā zīda, neilona un citu mākslīgu un sintētisku šķiedru audumi, kas ir daudz lētāki par dabisko zīdu. Tomēr dabiskais zīds joprojām ir nepārspēts. ”Par spīti visiem modernajiem zinātnes sasniegumiem, zīdu neizdodas sintezēt,” sacīja Zīda muzeja direktors (Japāna, Jokohama). ”Mēs zinām visu, sākot ar tā ķīmisko formulu un beidzot ar struktūru, bet mēs nespējam to atdarināt. Lūk, to es saucu par zīda noslēpumu.”

 [Papildmateriāls/Attēls 26. lpp.]

Zīda ĪPAŠĪBAS

Izturīgs. Izturībā zīds neatpaliek no tikpat tieva tērauda pavediena.

Spīdīgs. Zīdam raksturīgs elegants, pērļains spīdums. Tas rodas tāpēc, ka fibroīna slāņainās struktūras un pavedienu prizmveida uzbūves dēļ zīds atstaro dažādā leņķī krītošu gaismu.

Nekairina ādu. Aminoskābes, no kurām zīds sastāv, nekairina ādu. Pastāv pat uzskats, ka zīds palīdz pret vairākām ādas slimībām. Zīda pūderi izmanto dažos kosmētikas izstrādājumos.

Labi uzsūc mitrumu. Zīda aminoskābes un sīciņie pūslīši zīda pavedienos ļauj šim materiālam viegli uzsūkt mitrumu un atkal ātri no tā atbrīvoties, tāpēc, valkājot zīdu, āda var elpot un valkātājs pat karstā laikā tik drīz nesasvīst un jūtas patīkami vēsi.

Karstumizturīgs. Zīds slikti deg un degot neizdala indīgas gāzes.

Aizsargā pret kaitīgu starojumu. Zīds aiztur ultravioletos starus un aizsargā ādu no šī kaitīgā starojuma iedarbības.

Slikti uzkrāj statisko elektrību. Tā kā zīds satur gan pozitīvus, gan negatīvus jonus un labi uzsūc mitrumu, tas neelektrizējas tik ātri kā daudzi citi audumi.

Zīda DRĒBJU KOPŠANA

Mazgāšana. Visdrošāk ir nodot zīda drēbes ķīmiskajā tīrītavā. Ja tomēr tās mazgā mājās, lietojiet neitrālu mazgāšanas līdzekli un mēreni siltu ūdeni (ap 30 grādiem). Mazgājiet saudzīgi, neizžņaugiet un neizgrieziet audumu. Ļaujiet zīda drānām izžūt gaisā.

Gludināšana. Gludiniet zīda izstrādājumus caur audumu. Dariet to ar mēreni karstu gludekli (ap 130 grādiem) un centieties gludināt taisnā diega virzienā. Nelietojiet tvaiku vai lietojiet to pavisam nedaudz.

Traipu tīrīšana. Ja steidzīgi ir jāiztīra kāds traips, zīda drānu ar labo pusi uz leju novietojiet uz sausa drēbes gabala. Padauziet notraipīto vietu ar mitru lupatiņu, bet neberzējiet audumu. Pēc tam nododiet apģērbu ķīmiskajā tīrītavā.

Glabāšana. Sargājiet zīdu no mitruma, kodēm un gaismas iedarbības. Kariet zīda drēbes uz polsterētiem pakaramajiem vai arī glabājiet tās plauktā, pēc iespējas mazāk salocītas.

[Attēls 25. lpp.]

Zīda kokoni

[Norādes par attēlu autortiesībām 26. lpp.]

7.—9. fotoattēls: Matsuida Machi, Annaka City, Gunma Prefecture, Japan; 10. fotoattēls un auduma raksta fragments: Kiryu City, Gunma Prefecture, Japan