Kad zivs izrādās indīga

NO MŪSU KORESPONDENTA FIDŽI

Ēst vai neēst — tāda bija Arebonto dilemma. Viņš apzinājās risku, tomēr izsalkums bija pārāk liels, turklāt uz oglēm ceptā zivs smaržoja tik kārdinoši! Arebonto nespēja atturēties. Bet jau pēc īsa brīža viņš vēlējās, kaut labāk nebūtu šo zivi ēdis, jo viņu sāka mocīt nelabums un vēdergraizes, kam sekoja vemšana un caureja.

KAD draugi nogādāja Arebonto slimnīcā, kas atradās turpat mazajā Klusā okeāna salā, kur viņš dzīvoja, Arebonto jau bija gandrīz bezsamaņā. Viņš cieta no organisma dehidratācijas un sāpēm krūtīs, asinsspiediens bija bīstami zems, un pulss — pavisam lēns. Turpmākajās dienās bez galvassāpēm, reiboņa un noguruma viņam izpaudās arī tādi simptomi kā nejutīgums kājās, sāpes urinējot un īpatnēji jušanas traucējumi: auksts šķita karsts, bet karsts likās auksts. Pēc astoņām dienām pulss bija normalizējies, bet nogurums un pazemināts jutīgums saglabājās vēl nedēļām ilgi.

Arebonto nepatikšanu cēlonis bija spēcīgi dabiskas izcelsmes toksīni, kas reizēm saindē tropu rifu zivis, kuras normālos apstākļos ir ēdamas. Indijas un Klusā okeāna tropu un subtropu rajonos, kā arī Karību jūras baseinā šī saindēšanās ar zivīm (pazīstama ar nosaukumu ciguatera) ir samērā izplatīta. Visos minētajos reģionos vietējos ūdeņos zvejotas zivis ir viens no galvenajiem pārtikas produktiem.

Saindēšanās ar rifu zivīm ir jau sen zināma kaite. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā no tās cieta eiropiešu jūrasbraucēji, un mūsdienās ar zivīm saindējas ne mazums atpūtnieku, kas devušies pavadīt atvaļinājumu tropu un subtropu zemēs. Risks saindēties ar zivīm negatīvi ietekmē daudzu salu valstu zvejas un tūrisma industriju. Attīstoties svaigu un saldētu rifu zivju starptautiskajai tirdzniecībai, šī saindēšanās ir sastopama aizvien plašākā teritorijā — ne tikai tropos, bet arī citās vietās, kur daudziem tās simptomi ir sveši. *

Kāpēc rifu zivis reizēm kļūst indīgas? Vai ir iespējams kaut kā atšķirt indīgās zivis no nekaitīgajām? Uzzināsim, kas ir noskaidrots desmitiem gadu ilgos pētījumos.

Galvenais vaininieks

Zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka spēcīgo toksīnu avots ir mikroorganismi, ko sauc  par bruņvicaiņiem *. Šie vienšūņi dzīvo uz koraļļu skeletiem un piestiprinās pie aļģēm. Sīkas zivtiņas, barodamās ar aļģēm, apēd bruņvicaiņu toksīnus — tā dēvētos ciguatoksīnus. Mazās zivtiņas kļūst par barību lielākām, tās savukārt apēd citas, vēl lielākas, un tā toksīni uzkrājas barības ķēdē. Taču, cik var spriest, pašām zivīm tie nekaitē.

Ciguatoksīni ir viena no visindīgākajām bioloģiskas izcelsmes vielām, kādas šobrīd ir pazīstamas. Par laimi, kā atzīmēts kādā Austrālijas varas iestāžu izdotā dokumentā, risku saindēties ar šiem toksīniem izraisa tikai nedaudzu sugu zivis. Ciguatoksīni nemaina ne zivju izskatu, ne smaržu, ne garšu, un tie nesadalās, zivis vārot, cepot, kaltējot, sālot, kūpinot vai marinējot. Arebonto gadījumā nekas neliecināja, ka zivs, ko viņš ēd, varētu būt indīga, līdz sāka izpausties smagi gremošanas, sirds un asinsvadu sistēmas un nervu darbības traucējumi.

Diagnoze un ārstēšana

Pagaidām nav izstrādāts laboratorijas tests, kas ļautu konstatēt cilvēkiem saindēšanos ar ciguatoksīniem. Diagnoze tiek noteikta, pamatojoties uz raksturīgiem simptomiem, kas visbiežāk sāk parādīties dažu stundu laikā pēc ēšanas, un to var apstiprināt, pārbaudot ciguatoksīnu klātbūtni zivs pārpalikumos. (Skat. informāciju blakus lappusē.) Ja rodas aizdomas par saindēšanos ar rifu zivīm, jāgriežas pēc medicīniskas palīdzības. Pretinde pret ciguatoksīniem nav zināma, bet ārstēšana palīdz atvieglot simptomus, kas lielākoties samazinās dažu dienu laikā. Šī saindēšanās var atstāt smagas sekas, un, lai novērstu hronisku veselības traucējumu rašanos, ir svarīgi laicīgi uzsākt terapiju.

Saindēšanās smaguma pakāpe mēdz būt ļoti dažāda. Tā atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, no indes koncentrācijas zivī un apēstā zivs daudzuma, kā arī no tā, kuras zivs daļas cilvēks ir ēdis, kāds jau pirms tam ir bijis ciguatoksīnu līmenis viņa organismā un kur zivs ir zvejota, jo dažādos rajonos toksīni acīmredzot ir nedaudz atšķirīgi. Cilvēkiem neveidojas imunitāte pret šiem toksīniem, tieši otrādi — ar laiku organisma jutība paaugstinās un atkārtotas saskares gadījumā reakcija ir smagāka. Arī alkohols pastiprina saindēšanās simptomus. Saskaņā ar speciālistu rekomendācijām, lai izvairītos no recidīva, cilvēkam, kurš saindējies ar ciguatoksīniem, pēc tam trīs līdz sešus mēnešus jāatturas no zivīm.

Smagos gadījumos veselības traucējumi, kas izpaužas līdzīgi hroniskā noguruma sindromam, turpinās nedēļām, mēnešiem un dažkārt pat gadiem. Ļoti retos gadījumos šoka, sirds vai elpošanas apstāšanās vai arī dehidratācijas dēļ iestājas nāve. Tomēr tik traģisks iznākums ir gandrīz vienīgi tad, ja cilvēks ir apēdis zivs daļas, kur toksīnu koncentrācija ir vislielākā, piemēram, galvu vai iekšējos orgānus.

Līdz galam neatminēta mīkla

Teorētiski tikpat kā visām zivīm, kas dzīvo koraļļu rifos vai barojas ar rifu iemītniecēm, pastāv iespēja, ka tās būs saindētas ar ciguatoksīniem.  Tomēr reālā situācija nav tik vienkārša. Piemēram, mēdz gadīties, ka vienā rifa daļā zivis ir ļoti indīgas, bet tās pašas sugas zivis, kas zvejotas turpat netālu, droši var ēst. Sugas, kas vienā pasaules daļā bieži izraisa saindēšanos, citā reģionā tiek atzītas par pilnīgi nekaitīgām. Tā kā bruņvicaiņi toksīnus izdala nevienmērīgi, indīgo zivju parādīšanos nav iespējams prognozēt.

Problēmu vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka joprojām nav izdevies izstrādāt lētu un precīzu testu, kas ļautu konstatēt zivju toksiskumu. Labākais, ko veselības aprūpes iestādes šobrīd var darīt, ir, balstoties uz ziņām par saindēšanās gadījumiem, informēt sabiedrību, kuru sugu zivis nav ieteicams ēst un kuros rajonos ķertās zivis varētu būt indīgas. Liels toksiskuma risks ir tādām zivīm kā barakudas, grūperi, karaliskās makreles, lutjāni un murēnas, turklāt parasti indīgākas ir lielākās un vecākās zivis. Dažviet potenciāli bīstamās zivis ar likumu ir aizliegts tirgot. Atklātā okeānā dzīvojošas zivis, kas nebarojas ar rifu zivīm, kā arī mēreno ūdeņu zivis visumā tiek atzītas par drošām.

Ir sagaidāms, ka nākotnē cilvēki aizvien biežāk saindēsies ar ciguatoksīniem. Viens no iemesliem ir fakts, ka miruši koraļļi rada toksiskajiem bruņvicaiņiem piemērotu vidi, un pieejamie dati liecina, ka aizvien lielāka daļa koraļļu rifu iet bojā.

Lai gan saindēšanās risku ir grūti prognozēt, to ir iespējams samazināt, ja ievēro dažus pamatprincipus. (Skat. informāciju lappuses augšā.) Arebonto gandrīz nomira, jo viņš tos nebija ņēmis vērā. Viņš ēda kādu vietējo lutjānu, noskrubinādams arī zivs galvu, lai gan zināja, ka šai zivij toksiskuma risks ir ļoti liels. Arebonto bija ēdis šos lutjānus jau iepriekš un nekad vēl nebija saindējies, tāpēc viņš, tāpat kā daudzi citi salinieki, bija kļuvis pārāk pašpaļāvīgs.

Bet vai tas viss nozīmē, ka labāk atturēties no jūras veltēm, piemēram, kad jūs pavadāt atvaļinājumu kaut kur tropos? Nē, tā gluži nav. Vienīgi jāatceras, ka jābūt uzmanīgiem un jāņem vērā brīdinājumi, kad vēlaties nobaudīt zivis.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

Parastie simptomi

▪ Caureja, nelabums, vemšana, spazmas vēderā.

▪ Drebuļi, svīšana, reibonis, galvassāpes, nieze.

▪ Nejutīgums vai tirpšanas sajūta ap muti, kā arī rokās un kājās.

▪ Auksts šķiet karsts, bet karsts — auksts.

▪ Muskuļu un locītavu sāpes, sāpīga urinācija.

▪ Palēnināts pulss, zems asinsspiediens, nogurums.

[Papildmateriāls/Attēls 21. lpp.]

Kā samazināt risku

▪ Noskaidrojiet vietējā zvejniecības pārvaldē vai no pieredzējušiem zvejniekiem, kuras zivis nav ieteicams ēst un kuros rajonos ķertās zivis var būt indīgas.

▪ Neēdiet zivis, kas nāk no vietām, kur nesen konstatēti saindēšanās gadījumi.

▪ Neēdiet vecākās, lielākās rifu zivis.

▪ Neēdiet zivs galvu, kā arī aknas un citus iekšējos orgānus.

▪ Ja jūs zvejojat vai makšķerējat rifu zivis, uzreiz pēc noķeršanas tās rūpīgi izķidājiet.

[Attēli 20., 21. lpp.]

Potenciāli indīgās zivis

(VIETĒJIE NOSAUKUMI DAŽĀDOS RAJONOS IR ATŠĶIRĪGI)

Barakuda

Dzeltenspuru grūpers

Melnais grūpers

Lutjāns

Karaliskā makrele

Murēna

[Attēls 20. lpp.]

Bruņvicainis, toksīnu avots

[Norādes par attēlu autortiesībām 20. lpp.]

Visas zivis, izņemot murēnu: Illustrated by Diane Rome Peebles - Provided by the Florida Fish and Wildlife Conservation Commission, Division of Marine Fisheries Management; murēna: Photo by John E. Randall; bruņvicainis: Image by D. Patterson and R. Andersen, provided courtesy of micro*scope (http://microscope.mbl.edu)

[Norāde par attēla autortiesībām 21. lpp.]

Zivis fonā: Illustrated by Diane Rome Peebles - Provided by the Florida Fish and Wildlife Conservation Commission, Division of Marine Fisheries Management