Bērna ticība

VIENPADSMITGADĪGĀ Dastina mātei kāda Jehovas lieciniece mācīja Bībeli, un viņš bija sācis dažkārt piedalīties nodarbībās. Dastins bija domājošs zēns un uzdeva daudzus nopietnus jautājumus. Drīz vien viņš palūdza, lai Jehovas lieciniece, kas mammai mācīja Bībeli un agrāk bija bijusi misionāre, mācītu Bībeli arī viņam. Tas vēl nebija viss — Dastins sāka dalīties jauniegūtajās zināšanās ar skolasbiedriem.

Pēc kāda laika Dastins sāka apmeklēt sapulces Jehovas liecinieku Valstības zālē, un tajās sapulces daļās, kurās materiāls tika apskatīts ar jautājumu palīdzību, Dastins pat sniedza komentārus. Kad Dastins ar savām jaunākajām māsām un brāli ciemojās pie tēva, tēvs uzstāja, lai viņi visi kopā ietu uz baznīcu. Tomēr, kad zēns paskaidroja, kāpēc viņš vēlas apmeklēt sapulces Valstības zālē, tēvs piekāpās un apsolīja Dastinam, ka viņš varēs doties uz turieni.

Kādu vakaru pēc sapulces Dastina mamma konstatēja, ka dēls ir nozudis no acīm. Izrādījās, ka, nebildis mammai ne vārda, Dastins bija aizgājis pie teokrātiskās kalpošanas skolas vadītāja, lai pieteiktos gatavot uzdevumus šajā skolā. Dastina mammai nekas pret to nebija iebilstams. Zēns ar nepacietību gaidīja, kad viņš varēs uzstāties ar savu pirmo uzdevumu. Taču tajā pašā laikā Dastinam sāka stipri sāpēt gūžas, un viņš tika vests pie daudziem ārstiem, lai noskaidrotu sāpju cēloni. Visbeidzot pienāca ilgi gaidītais vakars, kad Dastinam bija jāuzstājas ar savu runu Valstības zālē. Veselības stāvoklis zēnam bija tiktāl pasliktinājies, ka viņam bija jāstaigā ar kruķiem. Kaut gan bija skaidri redzams, ka Dastins cieš sāpes, uz skatuves viņš uzkāpa bez kruķiem.

Pēc neilga laika Dastinam diagnosticēja reti sastopamu kaulu vēzi — Jūinga sarkomu. Lielāko  daļu no nākamā gada Dastins pavadīja Sandjego bērnu slimnīcā. Kaut gan Dastinam bija jāiztur ķīmijterapijas un staru terapijas kurss un viņam amputēja labo kāju un daļu iegurņa kaula, viņa ticība un mīlestība pret Jehovu nemazinājās. Kad Dastins jutās pārāk vārgs, lai lasītu pats, mamma, kas tikpat kā nekad neatstāja dēlu vienu, lasīja viņam priekšā.

Dastina veselība pasliktinājās, tomēr viņš nekad nesūdzējās. Viņš bieži braukāja pa slimnīcu savā ratiņkrēslā un uzmundrināja citus bērnus un viņu vecākus, arī kādu zēnu, kas bija Jehovas liecinieks. Slimnīcas personāls redzēja, ka Dastins un otrs zēns, kas bija liecinieks, atšķiras no citiem slimniekiem — ticība šiem zēniem deva spēku.

Tā kā Dastins vēlējās kristīties, viņu apciemoja kristiešu draudzes vecākie, lai apspriestu ar zēnu kristīšanās kandidātiem paredzētos jautājumus. Dastins bija pārāk nespēcīgs, lai sēdētu, tāpēc pārrunu laikā viņš palika guļam uz dīvāna. 2004. gada 16. oktobrī rajona kongresā Dastins, kuram tobrīd bija divpadsmit gadi, kristījās.

Pirms kristīšanās runas Dastins ratiņkrēslā tika aizstumts līdz vietai, kur sēdēja tie, kas grasījās kristīties. Kad runas laikā orators aicināja kristīšanās kandidātus piecelties, Dastins, kas bija ģērbies savā labākajā uzvalkā, turēdamies pie krēsla, uzslējās stāvus. Kad orators vērsās pie kristīšanās kandidātiem ar jautājumiem, kas vienmēr tiek uzdoti pirms kristīšanās, Dastins atbildēja skaļi un skaidri. Tajā dienā uz kongresu bija atnākuši visi Dastina ģimenes locekļi, arī tēvs ar savu sievu. Klātesošo vidū bija arī slimnīcas darbinieki un vecāki, kuru bērni ārstējās tajā pašā slimnīcā, kur Dastins.

Nākamajā dienā pēc kristīšanās zēns no jauna tika aizvests uz slimnīcu. Vēzis bija izplatījies uz visiem kauliem. Juzdams arvien lielāku nespēku un nojauzdams, ka nāve ir tuvu, Dastins pajautāja mammai, vai viņš jau mirst. ”Kāpēc tu man to jautā? Vai tu baidies no nāves?” viņa vaicāja.

”Nē, nebaidos,” Dastins atbildēja. ”Es tikai aizvēršu acis, un, kad tās no jauna atvēršu, Dievs mani jau būs cēlis augšā. Būs tāda sajūta, it kā es būtu aizvēris acis tikai uz sekundi. Man vairs nebūs jācieš sāpes.” Bet tad viņš paskaidroja, par ko raizējas: ”Es tikai uztraucos par jums.”

Nākamajā mēnesī Dastins nomira. Uz viņa bēru runu bija sapulcējušies gan Jehovas liecinieki, gan citi cilvēki — ārsti, medmāsas, slimnīcas darbinieku ģimenes locekļi, skolotāji, kaimiņi un, protams, Dastina ģimene. Zēns bija vēlējies, lai visi, kas būs sapulcējušies šajā reizē, uzzinātu par viņa uz Bībeli balstīto pārliecību. Teokrātiskās skolas vadītājs, kas bija paspējis Dastinam uzdot tikai vienu uzdevumu, lielā cilvēku pūļa priekšā teica aizkustinošu, ticību stiprinošu runu.

Divi Dastina mīļākie Bībeles panti — Mateja 24:14 un 2. Timotejam 4:7 — bija iespiesti uz kartītēm, kas tika izdalītas visiem bēru runas apmeklētājiem. Dastina stiprā ticība un uzticība Dievam dziļi iespaidoja visus, kas viņu pazina. Mēs ar nepacietību gaidām, kad no jauna satiksimies ar Dastinu pēc augšāmcelšanas. (Pastāstījusi lieciniece, kas mācīja Dastinam Bībeli.)

[Izceltais teksts 27. lpp.]

”Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis.” (2. Timotejam 4:7.)

[Attēls 26. lpp.]

Augšā: Dastins pirms slimības

[Attēls 26. lpp.]

Apakšā: Dastins kristījās 12 gadu vecumā