Bridējputni — lielie pasaules ceļotāji

NO MŪSU KORESPONDENTA SPĀNIJĀ

IEDOMĀJIETIES, ka vasarā jūs divus mēnešus pavadītu arktiskajā tundrā, kur saule šajā laikā tikpat kā nenoriet. Bet, sajūtot tuvojamies ziemu, jūs dotos ceļā — uz Dienvidameriku, Austrāliju vai varbūt uz Āfrikas dienvidiem. Un visu atlikušo gadu jūs pavadītu klejojumos pa pasaules kontinentu piekrastēm, meklējot savus iecienītos gardumus. Mazliet dīvains dzīvesveids? Taču tieši tā aizrit daudzu bridējputnu dzīve.

Bridējputni, kā liecina pats to nosaukums, ir putni, kas parasti mēdz baroties, bradādami seklā ūdenī. * Ziemeļu puslodē tie gada aukstākajos mēnešos pulcējas dūksnainās upju grīvās un smilšainās, dūņainās un akmeņainās krastmalās, kur cilvēki reti iemaldās. Kad iestājas silts laiks un ūdens malās sarodas atpūtnieki, vairums bridējputnu migrē uz arktiskajiem un subarktiskajiem apvidiem, kur, ļaužu netraucēti, tie īsajā ziemeļu vasarā atrod pietiekami daudz barības, lai izperētu un izaudzinātu mazuļus.

Šie putni neizceļas ar košām krāsām, taču ar savu straujo, enerģisko lidojumu un skaistajiem spārnu rakstiem tie ir izpelnījušies neskaitāmu vērotāju apbrīnu. ”[Bridējputni] var lidot gan tik zemu, ka spārnu gali švīkā ūdeni, gan [sešu kilometru] augstumā un pat vēl augstāk. Tie ir īsti gaisa un vēju pavēlnieki,” teikts kādā bridējputniem veltītā grāmatā (Shorebirds—Beautiful Beachcombers).

Bars — drošības ķīla

Vietās, kur bagātīgi atrodama barība, bridējputni mēdz sapulcēties lielos baros. Cik var spriest, barā tie meklē drošību. Tādi plēsējputni kā lielie piekūni biežāk nolūko par laupījumu vientuļus putnus, un kompakts bars var atturēt tos no uzbrukuma. Turklāt, ja apkārt raugās tūkstošiem modru acu, izredzes laikus pamanīt ienaidnieku ievērojami palielinās. Lai saņemtu šo papildu aizsardzību, nereti vienā barā apvienojas vairākas bridējputnu sugas.

Kad tāds bars ceļas spārnos, skats nudien ir iespaidīgs: blīvā putnu masa, kurā ietilpst simtiem vai varbūt pat tūkstošiem putnu, vērpjas kā dūmi un met lokus, ceļas un krīt, it kā tos visus vadītu kāda neredzama roka. Pasaules putnu rokasgrāmatā (Handbook of the Birds of the World) atzīts: ”Fakts, ka lielā ātrumā lidojošs putnu bars spēj veikt krasus, precīzi koordinētus manevrus,  patiesi ir apbrīnojams.” Pētīdami ar ātrfilmēšanas metodi uzfilmētus kadrus, kuros redzami parasto šņibīšu bari, ornitologi ir secinājuši, ka manevru var uzsākt viens atsevišķs putns un reakcija zibenīgi izplatās pa visu baru.

Visa pasaule pie kājām

Daži bridējputni ir īsti pasaules klejotāji. Piemēram, lielie šņibīši un gaišie šņibīši pieder pie putniem, kas ligzdo vistālāk uz ziemeļiem. Bridējputni ir sastopami ūdeņu tuvumā tikpat kā visās pasaules malās, un savā ikgadējā ceļojumā daži no tiem pārvar vairāk nekā 30 tūkstošus kilometru.

Daļai bridējputnu migrācijas ceļš ved pāri okeānam, taču šie putni parasti nemēdz peldēt un tāpēc nevar atpūsties ūdenī. Tas nozīmē, ka tiem ir nepieciešamas milzīgas ”degvielas” rezerves — proporcionāli lielākas nekā pasažieru aviolainerim, kuram pacelšanās brīdī degvielas svars veido aptuveni 40 procentus no lidmašīnas kopējā svara. Kā bridējputni tās uzkrāj?

”Viņi tās uzkrāj tauku veidā, tik sparīgi barodamies piekrastes dūņās, ka vasarā dažu nedēļu laikā viņu svars gandrīz divkāršojas,” grāmatā The Life of Birds (Putnu dzīve) paskaidro Deivids Atenboro. ”Īstenībā tauku rezerves pat ir vēl lielākas, nekā varētu spriest pēc šīm svara izmaiņām, jo daudzi putnu iekšējie orgāni, ieskaitot smadzenes un zarnas, sarūk, lai vairāk vietas atliktu taukiem un kopējais svars būtu mazāks.”

Liels ceļotājs ir, piemēram, tundras tārtiņš, kas no Aļaskas pārlido uz Havaju salām. Jau pats 4500 kilometru garais nepārtrauktais lidojums, kas prasa ārkārtīgu izturību, ir ievērības cienīgs sasniegums, bet tārtiņa spēja nekļūdīgi atrast okeānā Havaju salas ir īsts putnu navigācijas brīnums. Kāds tundras tārtiņš, kura lidojums tika izsekots ar raidītāja palīdzību, aizlidoja līdz Havajām nepilnās četrās dienās. Savukārt kāds cits tārtiņš, kas sasniedzis cienījamu vecumu, ikgadējo migrācijas ceļojumu ir veicis vairāk nekā 20 reižu.

 Kad šie rūdītie ceļotāji atgriežas ziemeļos, savās ligzdošanas vietās, viņiem sākas drudžains dzīves posms. Divu nedēļu laikā tiem jāpaspēj atrast pāri, nostiprināt tiesības uz teritoriju un uztaisīt ligzdu. Pēc tam putnu rīcībā ir kādas trīs nedēļas, lai izperētu mazuļus, un tad vēl trīs nedēļas, lai tos izaudzinātu. Jūlija beigās putni jau pošas atpakaļ uz dienvidiem.

Bīstamais ceļojums

Garajā ceļā bridējputni sastopas ar daudzām briesmām, un viens no bīstamākajiem to ienaidniekiem ir cilvēks. 19. gadsimtā naturālists Džons Odibons rakstīja, ka kāda mednieku grupa vienā pašā dienā nošāva 48 tūkstošus zeltaino tārtiņu. Šobrīd zeltaino tārtiņu populācija zināmā mērā ir atjaunojusies, tomēr, iespējams, visā pasaulē šo putnu kopskaits joprojām ir mazāks, nekā todien nošāva mednieki.

Vēl lielākus draudus bridējputniem rada mitrāju izzušana. Tie nespēj viegli piemēroties šādām pārmaiņām. ”Bridējputnu ligzdošanas, migrācijas un ziemošanas paradumi ir veidojušies daudzu gadu tūkstošu gaitā, un cilvēkiem diemžēl ir pārāk viegli izmainīt vai iznīcināt putniem svarīgās vietas,” sacīts bridējputnu noteicējā Shorebirds—An Identification Guide to the Waders of the World. Miljoniem bridējputnu izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai tiks saglabātas dažas būtiskās apstāšanās un barošanās vietas, kur tie gadu no gada uzturas migrācijas laikā.

Pazīstams piemērs ir Delavēras līča piekraste Ņūdžersijas dienvidrietumos (ASV), kur katru pavasari pulcējas ap simt tūkstošiem lielo šņibīšu, lai mielotos ar zobenastu olām. Putniem ir milzu ēstgriba, jo, kā teikts kādā avotā, pirms ierašanās līcī tie nupat ir veikuši ”vienu no garākajiem nepārtrauktajiem pārlidojumiem putnu pasaulē”. Divās nedēļās šņibīši ir nolidojuši 8000 kilometru no Brazīlijas dienvidaustrumiem līdz šai piekrastei un zaudējuši pusi ķermeņa svara.

Vides aizstāvju pūles, iespējams, palīdzēs nosargāt šādas bridējputnu iecienītas vietas. Varbūt kāda no tām atrodas arī kaut kur jūsu dzīvesvietas tuvumā. Ieskatieties, kā bridējputni barā met lokus vai traucas zemu pār viļņiem, un ieklausieties to smeldzīgajās balsīs — gūtie iespaidi noteikti vēl ilgi paliks jums atmiņā.

Putnu fotogrāfs Arturs Moriss raksta: ”Visus, kas iemīļojuši bridējputnus, vieno kāda kopīga stīga: ikviens no mums neskaitāmas reizes ir stāvējis kaut kur vientuļā pludmalē vai klajumā un vērojis, kā šņibīšu bars, zibinādams tumšo un gaišo spalvu rakstus, līkumo un riņķo sinhronā lidojumā. Un katru reizi, kad tas notiek, mūs pārņem saviļņojums un sajūsma.”

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

Rūdītie ceļotāji

Lielie šņibīši, iespējams, varētu pretendēt uz godalgu par garāko lidojumu. Šo šņibīšu populācija, kas ligzdo tālu Kanādas ziemeļos, parasti pārlaiž ziemu Rietumeiropā vai pašā Dienvidamerikas dienvidu galā (apmēram 10 000 kilometru attālumā no ligzdošanas vietām).

[Norāde par autortiesībām]

KK Hui

Nīderlandē un Mauritānijā ir novēroti parasto šņibīšu bari, kuros ir gandrīz miljons putnu.

Sarkanās puskuitalas, kas ligzdo Sibīrijā, migrācijas laikā izklīst plašā teritorijā, dodamās uz Britu salām, Dienvidāfriku, Tuvajiem Austrumiem, Austrāliju un Jaunzēlandi.

Gaišos šņibīšus var ieraudzīt tekalējam gar piekrastēm gandrīz visās pasaules malās. Cik zināms, daži no tiem ligzdo tikai kādu 950 kilometru attālumā no ziemeļpola.

[Attēli 16., 17. lpp.]

Lai šķērsotu okeānus, bridējputniem jāuzkrāj milzīgas tauku rezerves, jo tie nevar atpūsties uz ūdens

[Attēls 16., 17. lpp.]

Gaišie šņibīši barā jūtas drošībā

[Attēls 17. lpp.]

Jūrasžagata

[Attēls 17. lpp.]

Tumšā tilbīte purvā meklē barību

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Panorāmas foto augšā un apakšā: © Richard Crossley/VIREO