Es ”lēkāšu kā briedis”

Pastāstījis Frančesko Abatemarko

”Kāpēc Dievs ir ļāvis kaut kam tādam notikt? Kāpēc tam bija jānotiek tieši ar mani?” Šie jautājumi manā prātā rosījās neskaitāmas reizes. Es nespēju pieņemt domu, ka man visa dzīve būs jāpavada ratiņkrēslā un ka manas rokas un kājas tā arī paliks paralizētas.

ES ESMU dzimis 1962. gadā mazā Itālijas pilsētiņā Bazilikatas reģionā, bet mana dzīve gandrīz beidzās jau tajā pašā dienā, kad tā bija sākusies. Mātei bija grūtas dzemdības, un ārsts man injicēja zāles, kas izraisīja smagas blakus parādības. Pēc trīs dienām es sāku raustīties krampjos. Kopš tā laika manas rokas un kājas ir paralizētas un ir bojātas arī balss saites.

Kad es pieaugu, sāpes un vilšanās sajūta, ko izraisīja mans fiziskais stāvoklis, mani pilnīgi pārņēma savā varā. Es kļuvu viegli aizkaitināms un bieži izgāzu savu neapmierinātību uz citiem. Es jutos izstumts no sabiedrības, un mana dzīve bija bezjēdzīga. Divdesmit piecu gadu vecumā es biju emocionāls grausts. Nespēdams saprast, kāpēc Dievs manā dzīvē pieļauj tik lielas ciešanas, es secināju, ka viņa acīmredzot nemaz nav.

Cits skatījums uz dzīvi

1987. gada beigās kādu rītu es savā ratiņkrēslā sēdēju pie mājas, kad man klāt pienāca divi labi ģērbušies jauni vīrieši. Es nodomāju, ka šie cilvēki vēlas runāt ar manu brāli, tāpēc, ar grūtībām izrunādams vārdus, sacīju, ka brāļa nav mājās. ”Bet mēs vēlamies aprunāties ar jums,” es saņēmu atbildi. Tas mani ļoti pārsteidza, jo nebija daudz cilvēku, kas būtu vēlējušies ar mani runāt.

”Vai jūs ticat Dievam?” jautāja šie vīrieši. ”Manā stāvoklī? Kā lai es viņam ticu?” es strupi atteicu. Turpmākās sarunas gaitā es sapratu, ka šie cilvēki ir Jehovas liecinieki. Viņi man piedāvāja grāmatu Dzīvība — kā tā ir radusies? Evolūcijas vai radīšanas ceļā? *, un es to pieņēmu, kaut gan bez jebkādas sajūsmas. Liecinieki sacīja, ka viņi atgriezīšoties pie manis citā reizē, bet es cerēju, ka viņi to neizdarīs.

Kā jau bija solījuši, liecinieki apciemoja mani otrreiz, un mēs turpinājām sarunu. Joprojām atceros, kādus Bībeles pantus viņi man toreiz lasīja — Jesajas grāmatas 35. nodaļas 5. un 6. pantu: ”Tad aklo acis atvērsies, un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis, un mēmo mēle gavilēs.” Tie bija skaisti vārdi, tomēr manas dzīves realitāte bija gluži cita. Es pat kājās nevarēju piecelties, kur nu vēl cerēt, ka es lēkāšu kā briedis! Tomēr es piekritu, lai šie puiši man māca Bībeli, kaut gan neticēju, ka šī grāmata palīdzēs risināt manas pašreizējās problēmas, un cerība kādreiz nākotnē atgūt veselību man vispār likās nereāla.

Pēc kāda laika liecinieki mani uzaicināja uz sapulci Valstības zālē. Es vairs neatceros, kāda uz Bībeli balstīta runa tajā reizē tika teikta, bet es nekad neaizmirsīšu, ar kādu sirsnību un mīlestību mani uzņēma Jehovas liecinieki. Viņi man palīdzēja sajusties, ka esmu šeit no sirds gaidīts, nevis raudzījās uz mani ar žēlumu. Tajā svētdienā es sapratu, ka mana vieta ir Valstības zālē, un kopš tā laika sāku regulāri apmeklēt sapulces.

 Nopietns šķērslis

Bībeles nodarbības ārkārtīgi spēcīgi aizkustināja manu sirdi. Bija tāda sajūta, it kā nokaltis koks būtu no jauna sazaļojis. Man jau bija licies, ka iekšēji esmu miris un ka nekas mani nespēj saviļņot. Cik gan brīnišķīgi bija atkal sajusties dzīvam! Es no sirds vēlējos stāstīt arī citiem par cerību uz nākotni, ko biju ieguvis pats. (Mateja 24:14.) Bet kā lai es sludinu? Es neatlaidīgi lūdzu Jehovam atbalstu, lai es varētu atrast kādu sev piemērotu sludināšanas metodi.

1991. gada septembrī uz mūsu draudzi tika norīkots kāds pionieris (pilnas slodzes sludinātājs). Kādu dienu, kad es biju pie viņa ciemos, es viņam pastāstīju par savu vēlēšanos sludināt. Tā kā runāšana man sagādā grūtības, mēs apspriedām iespēju rakstīt vēstules ar rakstāmmašīnu. Tomēr, tā kā manas rokas ir paralizētas, tas nebija viegli. Mēs centāmies izmēģināt dažnedažādas metodes, kā rakstīt ar rakstāmmašīnu. Es mēģināju turēt zobos zīmuli un sist ar to pa rakstāmmašīnas taustiņiem. Pēc tam es mēģināju trāpīt pa taustiņiem ar stienīti, kas bija piestiprināts pie ķiveres, kura bija man galvā. Taču likās, ka visas mūsu pūles būs veltas.

Kādu dienu mēs ar šo pionieri atkal centāmies izdomāt, kā es varētu sludināt, un viņš jokodamies sacīja: ”Tev tāds parocīgs deguns.” Es tūlīt pat pamēģināju uzsist pa taustiņiem ar degunu, un tas veicās itin labi. Beidzot es varēju rakstīt! Iedomājieties, cik grūti bija labot kļūdas ar degunu! Pēc kāda laika mēs sapratām, ka daudz labāk būtu rakstīt vēstules ar datoru, taču man nebija naudas, lai to iegādātos. Es sagaidīju piemērotu brīdi un aprunājos par šo jautājumu ar vecākiem. Drīz vien dators bija nopirkts un es rakstīju vēstules ar to.

Vēlēšanās realizēta

Vispirms es rakstīju vēstules draugiem un radiem, pēc tam — mūsu pilsētiņas un tuvāko kaimiņpilsētu iedzīvotājiem. Drīz vien es rakstīju cilvēkiem uz visām Itālijas malām. Man ir grūti izteikt, cik es biju priecīgs ikreiz, kad saņēmu atbildi uz savu vēstuli. 1991. gada decembrī es kļuvu par nekristītu sludinātāju. Es arī izteicu savu vēlēšanos gatavot uzdevumus teokrātiskās kalpošanas skolā, kas katru nedēļu notiek Jehovas liecinieku draudzēs. Kad es saņēmu kādu uzdevumu, es mājās ar datora palīdzību to rūpīgi sagatavoju. Sapulcē kāds no draugiem kāpa uz skatuves un nolasīja manu uzdevumu.

Jo dziļāk es novērtēju Jehovas mīlestību, jo labāk es sapratu, ka man ir jāsper tālāki soļi — jāveltī sava dzīve Jehovam un jākristās. Es saņēmu drosmi un pastāstīju par savu lēmumu vecākiem. Viņi neuzņēma šo ziņu ar prieku, tomēr mana vēlēšanās kristīties bija stiprāka par bailēm. Ar Jehovas un ticības biedru atbalstu 1992. gada augustā es kristījos. Man bija milzīgs prieks, ka noskatīties manu kristīšanos atnāca arī mans miesīgais brālis un viņa sieva.

Pārmaiņas domāšanā

Ar laiku Bībeles principi man kļuva arvien skaidrāki, un es sapratu, ka man ir jācīnās ar savas personības negatīvajām iezīmēm. Es konstatēju, ka fizisko problēmu dēļ esmu pārāk koncentrējies uz sevi, un man bija jāmainās. Līdz šim mani pastāvīgi nomāca apziņa, ka esmu atkarīgs no citiem cilvēkiem, bet tagad man bija jāattīsta pazemība un jāpieņem šis fakts.

Es arī pūlējos pārstāt mūžīgi sevi žēlot un centos vairs neuzskatīt sevi par nelaimīgu cietēju. Dažādās situācijās, kas veidojās manā  dzīvē, es sāku pievērst uzmanību komiskajiem momentiem. Kādu dienu, piemēram, kad es sludināju pa mājām, durvis atvēra maza meitene. Viens no lieciniekiem, kas bija kopā ar mani, pavaicāja meitenei, vai viņas vecāki ir mājās. Meitene tūlīt izsaucās: ”Mammu, te pie durvīm ir divi onkuļi un viens slims onkulis!” Ieraudzījusi mani, meitenes mamma sajutās tik neērti, ka nezināja, ko teikt. Tad viens no maniem draugiem izkliedēja samulsumu: ”Patiesībā mēs te esam divi slimi un viens vesels.” Mēs visi sākām smaidīt, un mums ar šo sievieti izvērsās laba saruna.

Vēlos kalpot lielākā mērā

Pēc kristīšanās es deviņus mēnešus kalpoju par palīgpionieri — tas nozīmē, ka es katru mēnesi sludināšanā pavadīju 60 stundas. Tomēr es vēlējos darīt vairāk. Pēc neilga laika es sāku kalpot par pionieri un kopš tā laika sludināju vēl vairāk. Pirmie mēneši pioniera kalpošanā man nebija viegli. Daudzi cilvēki domāja, ka es esmu atnācis pie viņiem lūgt naudu. Es jutos neērti, un arī ticības biedriem, kas gāja kopā ar mani sludināt, tas nebija patīkami.

Turklāt draudzē brāļiem un māsām nebija viegli uztvert, ko es pūlos pateikt, un viņi nezināja, kā man vislabāk palīdzēt. Tomēr Jehova un pašaizliedzīgie ticības biedri mani atbalstīja, un ar laiku situācija uzlabojās. Tagad cilvēki mani pazīst nevis vienkārši kā invalīdu ratiņkrēslā, bet gan kā Jehovas liecinieku, kas cenšas palīdzēt citiem uzzināt par Dieva nodomiem.

1994. gada jūlijā man bija iespēja mācīties pionieriem paredzētos kursos. Šo divas nedēļas ilgo kursu laikā mēs apskatījām Bībeles principus, kas palīdz sludināšanā un mācekļu gatavošanā, un mācījāmies tos praktiski izmantot. Kursi bija organizēti apmēram 60 kilometru attālumā no manām mājām, tāpēc man bija jāpārvar zināmi šķēršļi, lai varētu tos apmeklēt. Tā kā es nevarēju nakšņot ārpus mājas, ticības biedri gādāja par to, lai no rīta nogādātu mani uz kursu norises vietu un vakarā aizvestu atpakaļ mājās. Pusdienas laikā kāds no brāļiem uznesa mani otrajā stāvā, kur mēs visi ieturējām kopīgu maltīti.

Man uztic lielu atbildību

2003. gada martā mani iecēla par draudzes vecāko, un kopš tā laika es īpaši daudz pūlos brāļu un māsu labā. Tagad es labāk saprotu, ko Jēzus domāja ar vārdiem: ”Svētīgāki ir dot nekā ņemt.” (Apustuļu darbi 20:35.) Man ir priekšrocība darboties plecu pie pleca ar brīnišķīgiem draudzes vecākajiem, un viņi man ir palīdzējuši pierast pie jaunās situācijas un tikt galā ar vecākā pienākumiem. Draudzē visi mani augstu vērtē, it īpaši jaunieši, un labprāt pavada laiku kopā ar mani. Viņi redz, kā es pārvaru grūtības, lai varētu kalpot Jehovam, un daudzi meklē pie manis atbalstu savu problēmu risināšanā.

Laika gaitā es esmu mācījies saprast, ka fiziskais stāvoklis nav izšķirošais faktors, kas nosaka, vai cilvēks var būt laimīgs. Patiesībā laimi sniedz apziņa, ka Jehova ir labvēlīgs pret tevi un ka tu vari pildīt viņa gribu. Es esmu neizsakāmi pateicīgs Jehovam, ka man ir droša cerība drīzumā atbrīvoties no sava ratiņkrēsla. Esmu pārliecināts, ka nepaies ne ilgs laiks, kad es varēšu ”lēkāt kā briedis” un kalpot patiesajam Dievam mūžīgi. (Jesajas 35:5, 6.)

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 22. lpp.]

Tagad cilvēki mani pazīst nevis vienkārši kā invalīdu ratiņkrēslā, bet gan kā Jehovas liecinieku, kas cenšas palīdzēt citiem uzzināt par Dieva nodomiem

[Attēls 21. lpp.]

Gatavojoties draudzes sapulcei, es rakstu ar deguna palīdzību