Transfūziju medicīna. Kādas ir perspektīvas?

”Transfuzioloģija arī nākotnē mazliet atgādinās ceļojumu cauri džungļiem, kur pat pa pazīstamām takām jāstaigā ļoti piesardzīgi un kur aiz katra stūra var uzglūnēt jaunas, nemanāmas briesmas, kas neuzmanīgu ceļotāju var pārsteigt nesagatavotu.” (Profesors Īans Franklins, transfuziologs.)

KOPŠ pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad AIDS uzliesmojuma dēļ jautājums par asinīm nonāca sabiedrības uzmanības centrā, ievērojami ir pastiprinājušies pūliņi novērst ”nemanāmās briesmas”, kas var slēpties asinīs. Tomēr daudzi šķēršļi joprojām nav pārvarēti. 2005. gada jūnijā Pasaules Veselības organizācija rakstīja: ”Atkarībā no valsts, kurā atrodaties, izredzes saņemt drošu asins pārliešanu.. ir ļoti atšķirīgas.” Kāpēc tas tā ir?

Ir zemes, kurās valsts mērogā netiek koordinētas programmas, kas nodrošinātu cilvēka asins un asins produktu savākšanas, testēšanas un izplatīšanas atbilstību drošības standartiem. Reizēm savāktās asinis tiek uzglabātas pavisam nepiemērotos apstākļos, piemēram, parastos saimniecības ledusskapjos, kas netiek uzturēti pienācīgā kārtībā, un pat piknikiem domātās ledus kastēs. Ja nepastāv stingri drošības standarti, pacientus var kaitīgi ietekmēt asinis, ko nodevis kāds, kas varbūt dzīvo kaut kur simtiem vai tūkstošiem kilometru attālumā.

Asins drošība — neatrisināta problēma

Dažas valstis apgalvo, ka patlaban to asins krājumi ir tik droši kā vēl nekad. Tomēr tas nenozīmē, ka vairs nav pamata būt piesardzīgiem. Kādā cirkulārā, ko kopīgi sagatavojušas trīs ASV institūcijas, kuras nodarbojas ar asins savākšanu un izplatīšanu, pašā pirmajā lappusē rakstīts: ”BRĪDINĀJUMS: tā kā pilnasinis un asins komponenti tiek iegūti no cilvēka asinīm, pastāv risks, ka tie ir kontaminēti ar infekciju izraisītājiem, piemēram, vīrusiem.. Rūpīga donoru atlase  un pašreizējie laboratorijas testi pilnībā neizslēdz šīs briesmas.”

Pīteram Kerolanam, kas ieņem atbildīgu amatu Starptautiskajā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness federācijā, bija nopietns iemesls apgalvot, ka ”pilnīgu asins krājumu drošību garantēt nav iespējams”. Pēc viņa vārdiem, ”vienmēr būs kādas jaunas infekcijas, kuru atklāšanai testi vēl nav izstrādāti”.

Kas notiks, ja parādīsies kāds jauns infekcijas izraisītājs, kurš tāpat kā HIV ilgu laiku var palikt organismā slēptā formā un kurš viegli izplatās ar asinīm? Ārsts Hārvijs Kleins no ASV Nacionālā Veselības institūta, 2005. gada aprīlī uzstādamies kādā medicīnas konferencē Prāgā (Čehija), atzina to par draudīgu perspektīvu un sacīja: ”Maz ticams, ka iestādes, kas nodarbojas ar asins komponentu iegūšanu, būtu labāk sagatavotas tam, lai nepieļautu ar asins pārliešanu pārnesamas infekcijas izplatīšanos, nekā pirmajos AIDS epidēmijas gados.”

Kļūdas un transfūzijas reakcijas

Kādas ar transfūziju saistītas briesmas visbiežāk apdraud pacientus attīstītajās zemēs? Tās ir medicīniskā personāla pieļautās kļūdas un imunoloģiskās transfūzijas reakcijas. Atsaucoties uz kādu pētījumu, kas 2001. gadā tika veikts Kanādā, laikrakstā Globe and Mail bija stāstīts, ka saskaņā ar šī pētījuma rezultātiem vairākos tūkstošos transfūzijas gadījumu bija pieļautas nopietnas kļūdas, kas būtu varējušas kļūt par nāves cēloni, jo ”asins paraugi bija ņemti no nepareiza pacienta, paraugam bija pievienota nepareiza etiķete vai arī bija dots rīkojums pārliet asinis nepareizam pacientam”. ASV tamlīdzīgu kļūdu dēļ laikposmā no 1995. līdz 2001. gadam ir miris vismaz 441 cilvēks.

Pacienti, kam tiek pārlietas cita cilvēka asinis, ir pakļauti līdzīgam riskam kā orgānu transplantātu recipienti, jo imūnsistēma tiecas atgrūst svešos audus. Dažos gadījumos transfūzija var arī kavēt dabiskās organisma aizsargreakcijas. Šāds imūnsistēmas nomākums pakļauj pacientu pēcoperācijas infekciju briesmām un rada risku, ka organismā aktivizēsies vīrusi, kas līdz tam bijuši neaktīvi. Nav brīnums, ka profesors Īans Franklins, kura vārdi citēti raksta ievadā, ārstiem iesaka: ”Padomājiet vienreiz, divreiz un trīsreiz, pirms liekat pārliet pacientam asinis.”

Speciālistu viedoklis

Apzinoties visus šos faktus, aizvien vairāk veselības aprūpes darbinieku sāk kritiskāk izvērtēt transfūzijas terapiju. Kādā medicīnas grāmatā teikts: ”Daži ārsti uzskata, ka homologās [no citiem cilvēkiem ņemtās] asinis ir bīstamas zāles un ka to lietošana būtu aizliegta, ja tās vērtētu pēc tiem pašiem standartiem kā citas zāles.” (Dailey’s Notes on Blood.)

Runājot par situācijām, kad pacientiem sirds operāciju laikā tiek pārliets viens no galvenajiem asins komponentiem, profesors Brūss Spīss 2004. gadā izteicās: ”Nav tikpat kā neviena [medicīniska] raksta, kas apstiprinātu, ka transfūzija reāli uzlabo pacienta atlabšanu.” Viņš pat pauda viedokli, ka asins pārliešana ”gandrīz visos gadījumos, izņemot traumas, var nodarīt vairāk ļauna nekā laba”, palielinot ”pneimonijas, infekciju, infarkta un insulta risku”.

Daudzus pārsteidz fakts, ka transfūzijas terapijā nepavisam nav tik vienoti standarti, kā varētu domāt. Čīliešu ārsts Gabriels Pedrasa nesen atgādināja saviem kolēģiem, ka kritēriji, pēc kuriem tiek veiktas transfūzijas, nav pietiekami skaidri definēti un tāpēc šajā jomā ir grūti ievērot vispārpieņemtas vadlīnijas. Savukārt Edinburgas un dienvidaustrumu Skotijas Asins dienesta direktors Braiens Maklelands lūdz ārstus ”atcerēties, ka transfūzija būtībā ir transplantēšana, tāpēc lēmums par tās veikšanu ir ļoti atbildīgs”.  Viņš iesaka ārstiem vispirms pajautāt sev: ”Vai es piekristu asins pārliešanai, ja pacients būtu es pats vai mans bērns?”

Ne mazums veselības aprūpes speciālistu domā tāpat kā kāds hematologs, kas intervijā Atmostieties! teica: ”Mums, transfūziju medicīnas speciālistiem, nepavisam nepatīk ne pašiem saņemt asinis, ne pārliet tās citiem.” Ja tāds ir dažu profesionālu medicīnas speciālistu viedoklis, kā gan lai jūtas pacienti?

Vai medicīna mainīsies?

Varbūt rodas jautājums: ”Ja asins pārliešana ir saistīta ar tādu risku, turklāt pastāv alternatīvas metodes, kāpēc asinis medicīnā joprojām tiek tik plaši izmantotas?” Viens no iemesliem ir tāds, ka daudzi ārsti nelabprāt atsakās no ierastajām ārstniecības metodēm vai arī viņi nav informēti par alternatīvajām metodēm, kas šobrīd tiek lietotas asins pārliešanas vietā. Kā varēja lasīt žurnālā Transfusion, ”lēmumus par transfūziju ārsti pieņem, balstoties uz savu agrāk iegūto izglītību, tradicionālajiem priekšstatiem un pacienta klīniskā stāvokļa novērtējumu”.

Sava nozīme ir arī ķirurga meistarībai. Britu ārste Beverlija Hanta raksta, ka atkarībā no ķirurga prasmes asins zudums var būt ļoti dažāds un ka pēdējā laikā pastiprināta uzmanība tiek veltīta tam, lai apmācītu ķirurgus, kā samazināt un apturēt asiņošanu operācijas laikā. Daži apgalvo, ka alternatīvās metodes ir pārāk dārgas, kaut arī ir publicēti dati, kas liecina par pretējo. Tomēr daudzi ārsti piekrīt medicīnas darbinieka Dr. Maikla Rouza vārdiem: ”Katrs pacients, kas ārstēts ar bezasins ķirurģijas metodēm, būtībā ir saņēmis visaugstākās kvalitātes ķirurģisko ārstēšanu.” *

Ikviens no mums vēlas vajadzības gadījumā saņemt visaugstākās kvalitātes ārstēšanu, un šāda dabiska vēlēšanās ir arī tiem, kas izplata šo žurnālu. Nākamajā rakstā uzmanība ir pievērsta viņu īpašajai nostājai jautājumā par asins pārliešanu.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Padomājiet vienreiz, divreiz un trīsreiz, pirms liekat pārliet pacientam asinis.” (Profesors Īans Franklins.)

[Izceltais teksts 6. lpp.]

”Vai es piekristu asins pārliešanai, ja pacients būtu es pats vai mans bērns?” (Braiens Maklelands.)

[Papildmateriāls/Attēls 7. lpp.]

Ar asins pārliešanu saistīts akūts plaušu bojājums

Ar transfūziju saistīts akūts plaušu bojājums, kas pirmo reizi reģistrēts pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, ir dzīvībai bīstama imunoloģiska reakcija uz asins pārliešanu. Cik šobrīd zināms, katru gadu šīs reakcijas dēļ mirst simtiem cilvēku. Taču speciālisti pieļauj, ka reālais nāves gadījumu skaits ir krietni lielāks, jo daudzi mediķi nepazīst šīs reakcijas simptomus. Tās cēloņi nav īsti skaidri, tomēr, kā rakstīts žurnālā New Scientist, šķiet, to galvenokārt izraisa ”asinis, kas ņemtas no donoriem, kuriem ir bijusi saskare ar dažādām asins grupām, piemēram, ..no cilvēkiem, kam agrāk vairākkārt ir pārlietas asinis”. Kādā ziņojumā teikts, ka ASV un Lielbritānijā ar asins pārliešanu saistīts akūts plaušu bojājums patlaban ir viens no galvenajiem ar transfūziju saistītu nāves gadījumu cēloņiem un ”asins bankām tas ir kļuvis par lielāku problēmu nekā tādas labi pazīstamas slimības kā HIV infekcija”.

 [Papildmateriāls/Diagramma 8., 9. lpp.]

 Asins sastāvs

No donoriem parasti tiek ņemtas pilnasinis, bet daudzos gadījumos tiek ņemta arī tikai plazma. Dažās valstīs tiek praktizēta pilnasins pārliešana, bet biežāk asinis pirms testēšanas un lietošanas transfūzijas terapijā tiek sadalītas galvenajos komponentos. Šeit īsi apskatīti četri galvenie asins komponenti, to funkcijas un procentuālais apjoms no kopējā asins tilpuma.

PLAZMA veido 52 līdz 62 procentus asins tilpuma. Tas ir dzeltenīgs šķidrums, kurā suspendētā stāvoklī peld asins šūnas, olbaltumvielas un citi komponenti.

91,5 procenti no plazmas ir ūdens. Aptuveni 7 procentus no plazmas veido olbaltumvielas — plazmas frakcijas, ko plaši izmanto medicīnā (piemēram, albumīni, kas veido ap 4 procentiem plazmas; globulīni, kas veido ap 3 procentiem; fibrinogēns, kas veido nepilnu procentu). Atlikušie 1,5 procenti plazmas sastāv no dažādām citām vielām, kā barības vielām, hormoniem, gāzēm (skābekļa, slāpekļa, oglekļa dioksīda), elektrolītiem, vitamīniem un slāpekli saturošiem vielmaiņas galaproduktiem.

LEIKOCĪTI (baltie asinsķermenīši) veido nepilnu procentu asins tilpuma. Leikocīti uzbrūk organismā iekļuvušiem patogēniem mikroorganismiem un citiem potenciāliem slimību izraisītājiem un tos iznīcina.

TROMBOCĪTI (asins plātnītes) veido nepilnu procentu asins tilpuma. Trombocīti veicina asins recēšanu, tā apturot asins izplūšanu no brūcēm.

ERITROCĪTI (sarkanie asinsķermenīši) veido 38 līdz 48 procentus asins tilpuma. Tie piegādā audiem skābekli un transportē projām oglekļa dioksīdu, nodrošinot šūnu dzīvības procesus.

Gan no asins plazmas, gan no pārējiem galvenajiem komponentiem var iegūt sīkākas asins sastāvdaļas jeb frakcijas. Piemēram, hemoglobīns ir eritrocītu frakcija.

[Diagramma]

PLAZMA

ŪDENS 91,5%

OLBALTUMVIELAS 7%

ALBUMĪNI

GLOBULĪNI

FIBRINOGĒNS

CITAS VIELAS 1,5%

BARĪBAS VIELAS

HORMONI

GĀZES

ELEKTROLĪTI

VITAMĪNI

SLĀPEKLI SATUROŠI VIELMAIŅAS PRODUKTI

[Norāde par autortiesībām]

9. lpp.: asins komponenti apaļajos attēlos: no projekta, kas daļēji vai pilnībā ir finansēts no National Cancer Institute, National Institutes of Health, (ASV) federālajiem fondiem saskaņā ar līgumu N01-CO-12400. Šī izdevuma saturs neatspoguļo ASV Veselības un labklājības departamenta viedokli vai politiku, un zīmolu, komerciālu produktu vai organizāciju pieminēšana nekādi nenorāda uz ASV valdības atbalstu.

[Papildmateriāls/Attēls 8., 9. lpp.]

Alternatīvas asins pārliešanai

Pēdējo sešu gadu laikā Jehovas liecinieku komitejas saziņai ar slimnīcām visā pasaulē mediķu vidū ir izplatījušas vairākus desmitus tūkstošu videofilmas Transfusion-Alternative Strategies—Simple, Safe, Effective (Alternatīvas asins pārliešanai — vienkāršas, drošas, efektīvas) eksemplāru aptuveni 25 valodās. * Šajā dokumentālajā filmā parādīts, kā pasaulē pazīstami ārsti komentē efektīvas metodes, kas šobrīd tiek lietotas, ārstējot pacientus bez asins pārliešanas. Filma ir izraisījusi pozitīvu reakciju. Piemēram, 2001. gadā pēc tās noskatīšanās Lielbritānijas Nacionālais Asins dienests (NBS) šo video kopā ar īpašu vēstuli nosūtīja visiem valsts asinsbanku direktoriem un hematologiem konsultantiem. Vēstulē viņi tika mudināti noskatīties videofilmu, jo ”aizvien plašāk tiek atzīts, ka viens no labas klīniskās aprūpes mērķiem ir izvairīties no asins pārliešanas, kad vien tas ir iespējams”. Šajā vēstulē bija arī atzīts, ka pamatnostādne, ko pauž minētā filma, ”ir uzslavas cienīga un arī NBS to stingri atbalsta”.

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls/Attēls 9. lpp.]

Plazmas preparāti. Sīkāko asins sastāvdaļu izmantojums medicīnā

Zinātniski tehnoloģiskie sasniegumi ir devuši iespēju identificēt daudzas asins sīkākās sastāvdaļas un procesā, ko sauc par frakcionēšanu, izdalīt tās no asinīm. Ilustrācijai var minēt piemēru ar jūras ūdeni: 96,5 procenti no tā ir tīrs ūdens, bet ar dažādiem paņēmieniem no jūras ūdens iespējams izdalīt arī citas sastāvdaļas jeb frakcijas, kā magniju, bromu un, protams, nātrija hlorīdu jeb vārāmo sāli. Tāpat arī no asins plazmas, kas veido vairāk nekā pusi no kopējā asins tilpuma un kas vairāk nekā par 90 procentiem sastāv no ūdens, frakcionējot var iegūt sīkākas sastāvdaļas, piemēram, plazmas olbaltumvielas, kā albumīnu, fibrinogēnu un dažādus globulīnus.

Ārstējot pacientu, ārsts var ieteikt lietot, piemēram, kādu koncentrētu plazmas frakciju. Viens no komponentiem, ko iegūst no plazmas, ir olbaltumvielām bagātais krioprecipitāts, kas tiek pagatavots, sasaldējot un atkausējot plazmu. Šī nešķīstošā plazmas daļa augstā koncentrācijā satur asins recēšanas faktoru, un parasti to izmanto ar mērķi apturēt asiņošanu. Medicīnā izmanto arī daudz citu preparātu, kas satur kādu no asins frakcijām — gan pavisam niecīgā daudzumā, gan kā galveno sastāvdaļu. * Dažas plazmas olbaltumvielas plaši tiek izmantotas injekcijām, lai stiprinātu organisma aizsargspējas pēc saskares ar infekcijas izraisītājiem. Lielākā daļa no asins frakcijām pagatavoto zāļu, ko izmanto medicīnā, ir plazmas olbaltumvielu preparāti.

Kā var lasīt žurnālā Science News, pagaidām ”zinātnieki ir identificējuši tikai dažus simtus no olbaltumvielām, ko satur asinis, bet tiek lēsts, ka to skaits mērāms tūkstošos”. Asins sastāva pētījumi turpinās, un ir sagaidāms, ka nākotnē parādīsies aizvien jauni medicīniski preparāti, kas būs iegūti no asins olbaltumvielām.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 6., 7. lpp.]

Daudzi mediķi ievēro lielu piesardzību, ja pastāv iespēja nonākt saskarē ar asinīm