Intervija ar bioķīmiķi

1996. gadā Maikls Bīhijs, kas šobrīd ir bioķīmijas profesors Līhaias universitātē (ASV, Pensilvānijas štats), izdeva grāmatu Darwin’s Black Box—The Biochemical Challenge to Evolution (Darvina ”melnā kaste” — bioķīmijas izaicinājums evolūcijai). Atmostieties! 1997. gada 8. maija numurā bija publicēta rakstu sērija ”Kā mēs esam radušies? Vai esam parādījušies nejauši vai tikām radīti ar nodomu?”, kurā bija izmantota informācija no M. Bīhija grāmatas. Desmit gados, kopš šī grāmata ir iznākusi, zinātnieki evolucionisti cītīgi ir pūlējušies savākt pierādījumus, kas ļautu atspēkot M. Bīhija izvirzītos argumentus. Profesors Bīhijs ir ticis kritizēts, ka, būdams katolis, viņš savai reliģiskajai pārliecībai esot ļāvis aizmiglot savus zinātniskos spriedumus. Daļa pretinieku apgalvo, ka viņa argumenti esot nezinātniski. Atmostieties! intervēja profesoru Bīhiju un mēģināja noskaidrot, kāpēc viņa idejas ir izraisījušas tik daudz diskusiju.

ATMOSTIETIES!: KĀPĒC JŪS UZSKATĀT DZĪVĪBU PAR SAPRĀTĪGAS RADĪŠANAS PIERĀDĪJUMU?

PROFESORS M. BĪHIJS: Ja mēs redzam sarežģītu funkcionālu sistēmu, mēs vienmēr secinām, ka tā ir speciāli konstruēta. Piemēram, var minēt kaut vai tās mašīnas, ko mēs izmantojam ikdienā, — zāles pļāvēju, automobili vai pat vēl vienkāršākas lietas. Man pašam patīk izmantot par piemēru peļu slazdu. Jūs redzat, ka peļu slazda daļas ir sakārtotas noteiktā veidā, lai pildītu konkrētu uzdevumu, proti, lai noķertu peli, un tāpēc jūs secināt, ka to kāds ir speciāli konstruējis.

Šobrīd zinātne ir attīstījusies tik tālu, ka tā spēj ielūkoties pašos dzīvības procesu pamatos, un visiem par lielu pārsteigumu zinātnieki ir atklājuši, ka dzīvības molekulārajā līmenī darbojas ārkārtīgi smalka un sarežģīta mašinērija. Piemēram, dzīvajās šūnās kursē mazītiņas molekulāras ”kravas automašīnas”, kas nogādā kravas no vienas šūnas vietas uz otru. Šūnās ir arī sīciņi molekulāri ”ceļa rādītāji”, kas šīm ”automašīnām” liek nogriezties pa kreisi vai pa labi. Dažām šūnām ir molekulāri ”piekaramie motori”, kas tās virza cauri šķidrumam. Redzēdami šādu sarežģītu funkcionālu uzbūvi jebkurā citā kontekstā, cilvēki nešaubīgi nospriestu, ka tas viss ir mērķtiecīgi konstruēts. Šai komplicētībai nav cita izskaidrojuma, lai ko apgalvotu evolūcijas teorija. Tā kā visa mūsu pieredze nemainīgi apstiprina, ka šāda veida sakārtotība liecina par mērķtiecīgu konstrukciju, ir pamats uzskatīt, ka arī šīs molekulārās sistēmas ir apzināti konstruētas.

ATMOSTIETIES!: KĀPĒC, JŪSUPRĀT, LIELĀKĀ DAĻA JŪSU KOLĒĢU NEPIEKRĪT JŪSU SECINĀJUMIEM JAUTĀJUMĀ PAR SAPRĀTĪGU RADĪŠANU?

PROFESORS M. BĪHIJS: Daudzi zinātnieki man nepiekrīt, jo viņi redz, ka no saprātīgās radīšanas idejas izriet secinājumi,  kas sniedzas pāri zinātnes robežām, — ka tā visai nepārprotami norāda uz kaut ko, kas stāv pāri dabai. Šis secinājums daudziem izraisa nepatiku. Tomēr man vienmēr ir mācīts, ka zinātnes uzdevums ir sekot pierādījumiem, lai kurp tie vestu. Manuprāt, tā ir gļēvulība, ja kāds atsakās atzīt faktu, uz ko tik skaidri norāda pierādījumi, tāpēc vien, ka viņam nepatīk no tā izrietošie filozofiskie secinājumi.

ATMOSTIETIES!: KĀ JŪS ATBILDĒTU TIEM, KAS APGALVO, KA ATZĪT SAPRĀTĪGAS RADĪŠANAS IDEJU NOZĪMĒ VEICINĀT TUMSONĪBU?

PROFESORS M. BĪHIJS: Secinājums, ka daba ir mērķtiecīgi radīta, nav nezināšanas rezultāts. Šis secinājums izriet nevis no tā, ko mēs nezinām, bet gan no tā, ko mēs zinām. Kad Darvins pirms 150 gadiem publicēja savu grāmatu Sugu izcelšanās, dzīvība likās pavisam vienkārša. Zinātnieki domāja, ka šūna ir tik vienkārša, ka tā ir varējusi spontāni rasties no okeāna nogulsnēm. Bet kopš tā laika zinātne ir atklājusi, ka īstenībā šūnas ir neticami sarežģītas — tās ir daudz sarežģītākas nekā visas mūsu 21. gadsimta mašīnas. Tik sarežģīta funkcionāla uzbūve skaidri norāda, ka tā ir mērķtiecīgi konstruēta.

ATMOSTIETIES!: VAI ZINĀTNISKAJOS PĒTĪJUMOS IR IEGŪTI PIERĀDĪJUMI TAM, KA EVOLŪCIJA AR DABISKĀS IZLASES PALĪDZĪBU BŪTU VARĒJUSI RADĪT JŪSU PIEMINĒTOS SAREŽĢĪTOS MOLEKULĀROS MEHĀNISMUS?

PROFESORS M. BĪHIJS: Ja jūs papētīsiet zinātnisko literatūru, jūs redzēsiet, ka neviens nav piedāvājis nopietni pamatotu — piemēram, eksperimentāli pierādītu vai uz detalizētu zinātnisku modeli balstītu — izskaidrojumu tam, kā evolūcijas procesos radušies šie molekulārie mehānismi. Turklāt tā tas ir par spīti faktam, ka desmit gados, kopš nākusi klajā mana grāmata, daudzas zinātniskas organizācijas, kā [ASV] Nacionālā Zinātņu akadēmija un Amerikas Zinātnes veicināšanas biedrība, ir neatlaidīgi aicinājušas savus locekļus darīt visu iespējamo, lai atspēkotu ideju, ka dzīvība liecina par saprātīgu radīšanu.

ATMOSTIETIES!: KĀ JŪS ATBILDAT TIEM, KAS NORĀDA UZ AUGU UN DZĪVNIEKU IEZĪMĒM, KURAS, VIŅUPRĀT, IR SLIKTI KONSTRUĒTAS?

PROFESORS M. BĪHIJS: Tas vien, ka mēs nezinām, kāpēc organismam ir kāda iezīme, vēl nenozīmē, ka tā nepilda nekādu būtisku funkciju. Piemēram, tā dēvētie rudimentārie orgāni savulaik tika uzskatīti par pierādījumu tam, ka cilvēka un arī citu dzīvo būtņu organisma konstrukcijai piemīt trūkumi. Bija laiks, kad tādi orgāni kā apendikss un mandeles tika uzskatīti par rudimentiem un tos bieži mēdza izoperēt. Bet tad zinātnieki atklāja, ka šiem orgāniem ir svarīga nozīme imūnās aizsardzības nodrošināšanā, un tagad tos vairs neuzskata par rudimentiem.

Ir jāatceras vēl kāda lieta — dzīvajā dabā tiešām notiek nejaušības. Bet tas vien, ka, piemēram, manai automašīnai gadās bukte vai pārplīst riepa, nepavisam nenozīmē, ka automašīnu un riepu neviens nav konstruējis. Tāpat arī tas fakts, ka bioloģiskajos procesos reizēm kaut kas notiek nejauši, nenozīmē, ka dzīvo organismu sarežģītie molekulārie mehānismi ir radušies nejauši. Tāds arguments nav loģisks.

[Izceltais teksts 12. lpp.]

”Manuprāt, tā ir gļēvulība, ja kāds atsakās atzīt faktu, uz ko tik skaidri norāda pierādījumi, tāpēc vien, ka viņam nepatīk no tā izrietošie filozofiskie secinājumi.”