Vai evolūcija ir fakts?

”EVOLŪCIJA ir tikpat neapstrīdams fakts kā saules karstums,” apgalvo profesors Ričards Dokinss, ievērojams zinātnieks evolucionists. Eksperimenti un tieši novērojumi, protams, apstiprina, ka saule ir karsta. Bet vai eksperimenti un tieši novērojumi tikpat neapšaubāmi apstiprina, ka evolūcijas teorija ir pareiza?

Pirms atbildam uz šo jautājumu, ir jāprecizē daži fakti. Daudzi zinātnieki ir novērojuši, ka laika gaitā dzīvo organismu pēcnācēji var nedaudz mainīties. Čārlzs Darvins šo procesu sauca par ”organismu izcelšanos pakāpenisku pārveidību ceļā”. Šādas izmaiņas ir konstatētas tiešos novērojumos un eksperimentāli pierādītas, un tās veiksmīgi izmanto augu un dzīvnieku selekcionāri. * Tātad ir pilnīgs pamats šādu izmaiņu rašanās procesu uzskatīt par reālu faktu. Taču zinātnieki šo nelielo pārmaiņu apzīmēšanai lieto terminu ”mikroevolūcija”. Jau pats šis vārds norāda uz ideju, ko aizstāv daudzi zinātnieki, — viņuprāt, mazās izmaiņas ir pierādījums tam, ka dabā notiek arī kāds pavisam cits process, saukts par makroevolūciju, kuru neviens nav novērojis.

Savā slavenajā grāmatā Sugu izcelšanās (The Origin of Species) Darvins rakstīja: ”Es skatos uz visām būtnēm nevis kā uz sevišķiem radījumiem, bet gan kā uz nedaudzu būtņu tiešajiem pēcnācējiem.” Darvins apgalvoja, ka šīs sākotnējās ”nedaudzās būtnes”, tā dēvētās primitīvās dzīvības formas, palēnām ir evolucionējušas — runājot Darvina vārdiem, ar ”ārkārtīgi mazu pārgrozību” palīdzību —, līdz no tām attīstījušās miljoniem dzīvības formu, kas šodien sastopamas uz zemes. Evolucionisti māca, ka niecīgās izmaiņas uzkrājušās no paaudzes paaudzē un galu galā izraisījušas tās milzīgās pārmaiņas, kas vajadzīgas, lai zivs pārtaptu par abinieku vai pērtiķveidīgs dzīvnieks — par cilvēku. Šīs hipotētiskās liela mēroga pārmaiņas zinātnieki sauc par makroevolūciju. Daudziem tāda domu gaita šķiet visnotaļ loģiska. ”Ja jau sugas * robežās var notikt mazas izmaiņas,” viņi jautā, ”kāpēc tad ilgā laika posmā evolūcija nevarētu radīt lielas izmaiņas?”

Mācība par makroevolūciju balstās uz trim galvenajiem pieņēmumiem:

1) mutācijas dod izejmateriālu jaunu sugu * tapšanai;

2) dabiskās izlases ceļā veidojas jaunas sugas;

3) fosilijas liecina par makroevolucionārām izmaiņām augos un dzīvniekos.

Vai pierādījumi par labu makroevolūcijai ir pietiekami, lai šo procesu uzskatītu par reālu faktu?

 Vai mutācijas var radīt jaunu sugu?

Daudzas augu un dzīvnieku īpatnības nosaka informācija, ko satur to ģenētiskais kods, kas ieslēgts katras šūnas kodolā. * Zinātnieki ir konstatējuši, ka mutācijas jeb gadījuma rakstura izmaiņas ģenētiskajā materiālā var radīt variācijas dzīvo organismu pēcnācējos. 1946. gadā Nobela prēmijas laureāts Hermanis Mallers, kas devis fundamentālu ieguldījumu mutāciju rašanās procesa jeb mutaģenēzes izpētē, izteicās: ”Daudzo reto un lielākoties niecīgo izmaiņu uzkrāšanās ir ne tikai galvenais augu un dzīvnieku mākslīgās uzlabošanas līdzeklis, bet arī veids, kā ir notikusi dabiskā evolūcija, ko virzījusi dabiskā izlase.”

Mācība par makroevolūciju balstās uz apgalvojumu, ka mutācijas spēj radīt ne tikai jaunas sugas, bet arī pavisam jaunas augu un dzīvnieku dzimtas. Vai ir iespējams kaut kā pārbaudīt šo apgalvojumu? Padomāsim par rezultātiem, kas gūti aptuveni 100 gadu ilgos pētījumos ģenētikas laukā.

20. gadsimta 30. gadu beigās zinātnieki ar lielu entuziasmu uzņēma ideju, ka, ja jau dabiskā izlase uz spontāno mutāciju radītā materiāla pamata var izveidot jaunas augu sugas, tad cilvēki ar mākslīgās izlases palīdzību, mērķtiecīgi izraisot jeb inducējot mutācijas, to paveiks vēl sekmīgāk. ”Biologus kopumā, bet jo īpaši ģenētiķus un selekcionārus, pārņēma īsta sajūsma,” intervijā Atmostieties! stāstīja Maksa Planka Augu selekcijas institūta (Vācija) zinātnieks Volfs Ekehards Lēnigs *. Kas viņus tā sajūsmināja? Lēnigs, kas 28 gadus veltījis augu mutaģenēzes pētījumiem, paskaidroja: ”Zinātnieki domāja, ka ir pienācis laiks radikāli mainīt tradicionālās selekcijas metodes. Viņi cerēja, ka, inducējot mutācijas un atlasot derīgās, viņi spēs radīt jaunas, labākas augu un dzīvnieku formas.”

Amerikas Savienotajās Valstīs, Āzijā un Eiropā zinātnieki ķērās pie dārgu projektu īstenošanas, izmantojot metodes, ar kuru palīdzību viņi cerēja paātrināt evolūciju. Vairāk nekā četrus gadu desmitus ritēja intensīvi zinātniski pētījumi, bet kādi bija rezultāti? ”Tika iztērēti milzīgi līdzekļi,” saka molekulārbiologs Pēters fon Zengbušs, ”tomēr mēģinājumi ar apstarošanas palīdzību selekcionēt aizvien ražīgākas formas lielākoties cieta neveiksmi.” Lēnigs norāda: ”20. gadsimta 80. gados zinātnieku cerības un sajūsma visā pasaulē jau bija izplēnējušas. Selekcija ar mākslīgās mutaģenēzes metodi kā atsevišķs pētījumu virziens rietumu valstīs tika atmesta. Gandrīz visi mutanti uzrādīja no selekcijas viedokļa nelabvēlīgas īpašības, proti, tie aizgāja bojā vai bija vārgāki nekā dabiskās formas.” *

Dati, kas iegūti aptuveni 100 gados, kopš turpinās  mutāciju izpēte, kā arī 70 gadu ilgajos mākslīgās mutaģenēzes pētījumos, ļauj zinātniekiem izdarīt konkrētus secinājumus par mutāciju spēju radīt jaunas sugas. Izpētījis faktus, Lēnigs atzīst: ”Mutācijas nespēj pārvērst kādu [augu vai dzīvnieku] sugu par citu, pilnīgi jaunu sugu. Šis secinājums saskan gan ar visiem 20. gadsimtā mutāciju pētījumos noskaidrotajiem faktiem un izdarītajiem novērojumiem kopā ņemtiem, gan ar varbūtības likumiem. No rekurento variāciju likuma izriet, ka starp ģenētiski pareizi definētām sugām pastāv reālas barjeras, ko nejaušas mutācijas nevar ne nojaukt, ne pārkāpt.”

Par ko liecina visi šie fakti? Ja augstu kvalificēti zinātnieki, mākslīgi izraisīdami mutācijas un mērķtiecīgi atlasīdami derīgās, tomēr nespēj radīt jaunas sugas, vai šķiet ticami, ka procesam, kam nav nekāda saprāta, gan tas ir pa spēkam? Ja pētījumu rezultāti liek izdarīt secinājumu, ka mutācijas nevar pārvērst vienu sugu par kādu citu, kā tad īsti ir notikusi hipotētiskā makroevolūcija?

Vai dabiskā izlase izraisa jaunu sugu rašanos?

Darvins ticēja, ka dabiskā izlase sekmē vides apstākļiem piemērotāko dzīvības formu saglabāšanos, turpretī sliktāk pielāgotās formas ar laiku izmirst. Mūsdienu evolucionisti māca, ka, sugām izplatoties un populācijām nonākot izolācijā, dabiskā izlase veicina to formu izdzīvošanu, kuras gēnu mutācijas ir padarījušas par vispiemērotākajām jaunajiem apstākļiem. Saskaņā ar evolucionistu apgalvojumu, šī procesa rezultātā no izolētajām grupām galu galā izveidojas jaunas sugas.

Kā tikko bija minēts, pētījumos iegūtie pierādījumi visai pārliecinoši norāda uz to, ka mutācijas nespēj radīt pilnīgi jaunus augus un dzīvniekus. Bet kādus pierādījumus evolucionisti min, lai pamatotu apgalvojumu, ka dabiskā izlase saglabā un uzkrāj labvēlīgās mutācijas, ar laiku radot jaunas sugas? Kādā brošūrā, ko 1999. gadā izdevusi ASV Nacionālā Zinātņu akadēmija, rakstīts: ”Sevišķi pārliecinošs jaunu sugu evolūcijas piemērs ir saistīts ar 13 žubīšu sugām, kuras Darvins pētīja Galapagu salās un kuras tagad pazīstamas kā Darvina žubītes.”

Pagājušā gadsimta 70. gados zinātnieku grupa Pītera un Rozmarijas Grāntu vadībā sāka pētīt šos putnus un konstatēja, ka pēc sausuma gada veiksmīgāk izdzīvoja tās žubītes, kurām bija nedaudz lielāki knābji nekā citām. Tā kā knābja lielums un forma ir viens no galvenajiem kritērijiem, pēc kuriem tiek noteiktas minētās 13 žubīšu sugas, zinātnieki pieņēma, ka šis atklājums ir ļoti svarīgs. ”Grānti ir aprēķinājuši, ka tad, ja sausums piemeklē salas aptuveni reizi 10 gados, pietiktu ar kādiem 200 gadiem, lai rastos jauna žubīšu suga,” stāstīts Zinātņu akadēmijas brošūrā.

Taču brošūrā nav pieminēti daži būtiski fakti, kas runā pretī šādam secinājumam. Turpmākajos gados pēc sausuma populācijā atkal sāka dominēt žubītes ar mazākajiem knābīšiem. Tāpēc 1987. gadā Pīters Grānts un aspirants Lails Gibss žurnālā Nature rakstīja, ka viņi ir novērojuši, kā ”izlase sāk darboties pretējā virzienā”. 1991. gadā Pīters Grānts rakstīja, ka ”populācija, kas pakļauta dabiskajai izlasei, svārstās turp  un atpakaļ” atkarībā no klimata izmaiņām. Zinātnieki arī ievēroja, ka dažas no žubīšu ”sugām” krustojas savā starpā un rada pēcnācējus, kas izdzīvo veiksmīgāk par vecākiem. Pīters un Rozmarija Grānti nonāca pie secinājuma, ka tad, ja krustošanās turpināsies, 200 gadu laikā divas ”sugas” var saplūst vienā.

Jau 1966. gadā evolucionārais biologs Džordžs Kristofers Viljamss rakstīja: ”Manuprāt, ir žēl, ka dabiskās izlases teorija no paša sākuma tika izveidota kā izskaidrojums evolucionārām izmaiņām. Tai ir daudz lielāka nozīme kā adaptāciju saglabāšanās izskaidrojumam.” 1999. gadā evolucionists Džefrijs Švarcs atzīmēja, ka tādā gadījumā, ja Viljamsa secinājumi ir pareizi, dabiskā izlase var palīdzēt sugām pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, bet tā nerada neko jaunu.

Galapagu salu žubītes patiešām nekļūst ne par ko jaunu — tās ir un paliek žubītes. Un fakts, ka to ”sugas” krustojas savā starpā, liek apšaubīt metodes, ko daži evolucionisti izmanto, lai nošķirtu sugas. Turklāt piemērs ar žubītēm uzskatāmi apliecina, ka pat cienījamas zinātniskas iestādes savos ziņojumos par pētījumu rezultātiem mēdz tendenciozi atspoguļot faktus.

Vai fosilijas liecina par makroevolucionārām pārmaiņām?

Iepriekš minētā ASV Zinātņu akadēmijas brošūra lasītājiem rada iespaidu, ka zinātnieku atrastās fosilijas sniedz vairāk nekā pietiekamus makroevolūcijas pierādījumus. Tajā sacīts: ”Ir atklāts tik daudz starpformu starp zivīm un abiniekiem, abiniekiem un rāpuļiem, rāpuļiem un zīdītājiem, kā arī starp dažādajiem primātu evolūcijas posmiem, ka bieži vien ir grūti pilnīgi precīzi identificēt, kurā brīdī ir notikusi pāreja no vienas konkrētas sugas otrā.”

Tomēr šāds kategorisks apgalvojums ir diezgan pārsteidzošs, jo citos avotos ir atrodamas pavisam citādas ziņas. Piemēram, 2004. gadā žurnālā National Geographic fosilās liecības bija salīdzinātas ar ”filmu par evolūciju, kurā 999 no katriem 1000 kadriem ir pazaudēti kaut kur montāžas telpā”. Vai atlikusī tūkstošā daļa ”kadru” tiešām uzskatāmi apstiprina makroevolūcijas procesu? Ko īsti var redzēt no fosilijām? Paleontologs Nailss Eldredžs, kas ir pārliecināts evolucionists, atzīst, ka fosilijas liecina par ilgiem laikposmiem, kad ”lielākajā daļā sugu nav uzkrājušās tikpat kā nekādas evolucionāras izmaiņas”.

Zinātnieki ir atraduši un reģistrējuši aptuveni 200 miljonus lielu fosiliju un miljardiem mikrofosiliju. Pēc daudzu speciālistu atzinuma, šis plašais un detalizētais pierādījumu klāsts liecina, ka visas galvenās dzīvnieku grupas ir radušās pēkšņi un palikušas gandrīz nemainīgas, turklāt daudzas sugas ir izzudušas tikpat strauji kā parādījušās. Izpētījis fosilās liecības, biologs Džonatans Velss rakstīja: ”Ne  valstu, ne tipu, ne klašu līmenī izcelšanās pārmaiņu ceļā no kopīgiem priekštečiem nekādā gadījumā nav novērots fakts. Spriežot pēc fosilajiem un molekulārajiem pierādījumiem, tā pat nav īpaši labi pamatota teorija.”

Evolūcija — fakts vai izdoma?

Kāpēc daudzi ievērojami evolucionisti tik neatlaidīgi uzstāj, ka makroevolūcija ir neapšaubāms fakts? Nokritizējis dažus profesora Ričarda Dokinsa izvirzītos argumentus, ievērojamais ģenētiķis un evolucionists Ričards Levontins rakstīja, ka daudzi zinātnieki ir gatavi atzīt par pareiziem zinātniskus pieņēmumus, kas runā pretī veselajam saprātam, jo viņi turas pie kādas jau iepriekš pieņemtas pārliecības — pie materiālisma *. Norādīdams uz to, kāpēc liela daļa zinātnieku atsakās kaut vai tikai apsvērt iespēju, ka varētu pastāvēt saprātīgs Radītājs, Levontins izteicās: ”Mēs nevaram pieļaut, ka mūsu durvīs sprauktos iekšā kaut kāda ”dievišķa kāja”.”

Saistībā ar šo jautājumu žurnālā Scientific American bija citēti sociologa Rodnija Stārka vārdi: ”Veselus 200 gadus ir reklamēts priekšstats, ka tad, ja tu vēlies būt zinātnieks, tavam prātam jābūt brīvam no reliģijas važām.” Stārks norādīja, ka zinātniskās pētniecības iestādēs ”tie, kas ir reliģiozi, tur muti ciet un tie, kas nav reliģiozi, viņus diskriminē”. Viņš pat sacīja, ka zinātnes aprindu ”augstākajā līmenī pastāv vesela priekšrocību sistēma, kas atbalsta tos, kuri nav reliģiozi”.

Lai pieņemtu makroevolūcijas mācību, jābūt pārliecinātam, ka zinātnieki, kas ir agnostiķi vai ateisti, nav ļāvuši savai personiskajai pārliecībai ietekmēt to, kā viņi interpretē zinātniskos atklājumus. Ir jābūt pārliecinātam, ka mutācijas un dabiskā izlase ir radījušas visas daudzveidīgās un sarežģītās dzīvības formas par spīti faktam, kas noskaidrots gadsimtu ilgos pētījumos, kuru gaitā ir izpētīts miljardiem mutāciju, — proti, ka mutācijas nevienu vienīgu pareizi definētu sugu nav pārvērtušas par kaut ko pilnīgi jaunu. Tāpat ir jābūt pārliecinātam, ka visi dzīvie organismi ir pakāpeniski attīstījušies no kopīga senča, lai gan fosilijas sniedz daudz pierādījumu, ka galvenās augu un dzīvnieku grupas ir parādījušās pēkšņi un pat miljardiem gadu laikā nav evolucionējušas par cita veida augiem un dzīvniekiem. Vai izklausās, ka šāda pārliecība ir balstīta uz reāliem faktiem? Vai drīzāk tās pamatā nav izdomāti pieņēmumi?

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 15. lpp.]

”Mutācijas nespēj pārvērst kādu [augu vai dzīvnieku] sugu par citu, pilnīgi jaunu sugu.”

[Izceltais teksts 16. lpp.]

Labākajā gadījumā Darvina žubītes pierāda, ka suga spēj pielāgoties klimatiskām izmaiņām

[Izceltais teksts 17. lpp.]

Spriežot pēc fosilijām, visas galvenās dzīvnieku grupas ir radušās pēkšņi un palikušas gandrīz nemainīgas

[Tabula 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

ORGANISMU KLASIFIKĀCIJA

Dzīvie organismi tiek iedalīti grupās, kas savukārt tiek apvienotas citās, plašākās grupās. To klasifikācijas sistēmas pamatvienība ir suga *, bet lielākā vienība ir valsts. Piemēram, var salīdzināt cilvēka un augļu mušas klasifikāciju.

CILVĒKS AUGĻU MUŠA

Suga sapiens melanogaster

Ģints Homo Drosophila

Dzimta cilvēki augļmušas

Kārta primāti divspārņi

Klase zīdītāji kukaiņi

Tips hordaiņi posmkāji

Valsts dzīvnieki dzīvnieki

[Zemsvītras piezīme]

[Norāde par autortiesībām]

Chart based on the book Icons of Evolution—Science or Myth? Why Much of What We Teach About Evolution Is Wrong, by Jonathan Wells.

[Attēli 15. lpp.]

Mutanta augļu muša (augšā), lai gan tā ir kroplīga, tik un tā ir augļu muša

[Norāde par autortiesībām]

© Dr. Jeremy Burgess/Photo Researchers, Inc.

[Attēli 15. lpp.]

Mākslīgās mutaģenēzes eksperimenti ar augiem daudzkārt ir pierādījuši, ka jaunu mutantu skaits ar laiku pakāpeniski samazinās un regulāri parādās viena un tā paša tipa mutanti (Attēlā redzamajam mutantam ziedi ir lielāki par normālajiem)

[Norāde par attēla autortiesībām 13. lpp.]

From a Photograph by Mrs. J. M. Cameron/ U.S. National Archives photo

[Norāde par attēla autortiesībām 16. lpp.]

Žubīšu galvas: © Dr. Jeremy Burgess/ Photo Researchers, Inc.

[Norādes par attēlu autortiesībām 17. lpp.]

Dinozaurs: © Pat Canova/Index Stock Imagery; fosilijas: GOH CHAI HIN/AFP/Getty Images