Kā pasargāt sevi no automašīnu nolaupītājiem

NO MŪSU KORESPONDENTA DIENVIDĀFRIKAS REPUBLIKĀ

DAUDZĀS pasaules pilsētās, no Karači līdz Lisabonai, no Nairobi līdz Riodežaneiro, arvien lielākus draudus uz ceļiem rada automašīnu nolaupītāji. Pēc ASV Tieslietu statistikas biroja datiem, laikā no 1993. līdz 2002. gadam ASV katru gadu ir reģistrēti aptuveni 38 tūkstoši automašīnu nolaupīšanas gadījumu.

Dienvidāfrikas Republikā, kur dzīvo sešreiz mazāk iedzīvotāju nekā ASV, gadā tiek reģistrēti vairāk nekā 14 tūkstoši šādu noziegumu. Tālāk būs stāstīts, ko vairāki cilvēki ir pieredzējuši Dienvidāfrikas Republikas lielākajā pilsētā Johannesburgā. Domājot par šiem notikumiem, nav grūti saprast, kāpēc daudzi tik ļoti baidās krist par upuri laupītājiem. Aprakstītās situācijas ilustrē, kā būtu ieteicams rīkoties uzbrukuma gadījumā un kā samazināt risku kļūt par nozieguma upuri.

Gadījumi no dzīves

▪ ”Mēs ar Sūzanu esam draudzenes un apmēram gadu bieži sadarbojāmies, sludinot cilvēkiem labo vēsti par Dieva Valstību. Reiz kādā trešdienā, kad mums bija jābrauc vadīt kādu Bībeles nodarbību, mēs piestājām ceļa malā dzīvojamā rajonā, lai koka paēnā iedzertu tēju. Sūzana izkāpa no mašīnas, lai izņemtu no bagāžnieka grozu. Tajā brīdī, kad viņa man pasniedza tējas krūzi, nez no kurienes uzradās divi vīrieši, un viens no viņiem piegrūda Sūzanai pie kakla pistoli. Es panikā mēģināju izkāpt no mašīnas, bet otrs vīrietis mani iestūma atpakaļ. Mēs bijām neapskaužamā situācijā — divas sievietes piespiedu kārtā mašīnā ar diviem vīriešiem, kas mūs veda nezināmā virzienā. Es tiešām domāju, ka, visticamāk, viņi  mūs izvaros vai nogalinās.” (Anika, jauna precēta sieviete.)

▪ ”Septiņos no rīta es braucu uz darbu. Es apstājos kādā krustojumā, kur bieži uzturējās cilvēki, kas meklēja darbu. Es nepievērsu apkārt notiekošajam nekādu uzmanību līdz tam brīdim, kad kāds vīrietis caur atvērto mašīnas logu man pie kakla pielika pistoli un pavēlēja: ”Kāp ārā, vai arī es tevi nošaušu!” Tajā brīdī virs mūsu galvām parādījās helikopters. Domādams, ka tā ir policija, laupītājs nospieda gaili un aizskrēja. Lode man trāpīja kaklā, skarot muguras smadzenes. Kopš tā laika es esmu paralizēts no kakla uz leju. Es nevaru kustināt ne rokas, ne kājas, tās ir kļuvušas nejutīgas.” (Berijs, kuram ir dēls pusaudža vecumā.)

▪ ”Es mašīnā gaidīju savu sievu Lindsiju — mēs grasījāmies braukt pusdienot. Durvis bija aizslēgtas, bet logi lielā karstuma dēļ bija atstāti nelielā spraugā. Kamēr es mierīgi sēdēju pie stūres, no tuvējā ielas stūra parādījās divi vīrieši, kas nesteidzīgi gāja manā virzienā. Kad viņi bija kādus astoņus soļus no manas mašīnas, viņi pašķīrās un katrs no savas puses piesteidzās pie mašīnas durvīm. Es nepaspēju noreaģēt, kad šie vīri jau draudēja man ar ieročiem un izkliedza komandas. Kad es, klausot pavēlei, biju iedarbinājis mašīnu, viņi man lika kāpt ārā un sēsties aizmugurē. Viens no laupītājiem vadīja mašīnu, bet otrs piespieda mani noliekt galvu uz leju. ”Pasaki man kaut vai vienu iemeslu, kāpēc man tevi būtu jāatstāj dzīvu,” viņš man prasīja. ”Es esmu Jehovas liecinieks,” es atteicu. Vīrietis turpināja draudēt, ka nogalinās mani, bet es pie sevis lūdzu Dievu un domāju, kā gan jutīsies mana mīļā sieva, kad ieraudzīs, ka viņas vīrs un mašīna ir pazuduši bez vēsts.” (Alans, ceļojošais pārraugs, vīrs un tēvs.)

Šie gadījumi parāda, cik pēkšņi var uzbrukt laupītāji, un tie arī liecina, kādas situācijas bieži izmanto uzbrucēji. Daudzviet vairs nav droši apstāties pie māju ceļiem, lai kaut ko gaidītu vai atpūstos. Tāpat bīstamas vietas ir ceļu krustojumi un piebraucamie ceļi.

Pēc uzbrukuma

Par laimi, Sūzanas un Anikas gadījumā viss beidzās labi. Šīs kristietes sāka laupītājiem stāstīt par bībeliskās izglītības darbu, kurā viņas piedalās. Šķiet, dzirdētais lika ierunāties vīriešu sirdsapziņai. ”Viņi atvainojās,” stāsta Anika, ”un paskaidroja, ka, lai savilktu galus kopā, ir spiesti zagt un laupīt. Mēs viņiem pastāstījām, kāpēc Dievs pieļauj nabadzību un ciešanas.” Bībeles vēsts aizkustināja šos divus vīrus. Viņi izlēma atdot Sūzanai un Anikai nolaupīto naudu un rokaspulksteņus un apsolīja, ka nenodarīs viņām neko ļaunu. ”Tad viens no vīriešiem sāka mūs pamācīt, kā turpmāk izvairīties no šādiem uzbrukumiem,” stāsta Sūzana. ”Viņi lika mums apsolīt, ka mēs nekad neapstāsimies ceļa malā, lai padzertu tēju.” Pēc tam, kā jau bija solījuši, laupītāji apstādināja mašīnu, izkāpa ārā, uz atvadām labprāt pieņēma bībelisko literatūru un atļāva Sūzanai un Anikai mierīgi turpināt ceļu.

Ceļojošo pārraugu Alanu laupītāji aizveda līdz kādai nomaļai vietai un tad pavēlēja izkāpt no mašīnas. Kaut gan materiālā ziņā viņš zaudēja daudz, Alans bija priecīgs, ka fiziski viņam nekas netika nodarīts. ”Es uzskatu, ka tiku vēl viegli cauri, jo biju gatavs paklausīt  uzbrucējiem, nebiju agresīvs un necēlu paniku,” stāsta Alans. ”Jāatzīst, man noteikti bija jābūt uzmanīgākam. No šī gadījuma esmu mācījies, ka šajās pēdējās dienās, kamēr pastāv Sātana ļaunā sistēma, nav īstais brīdis atslābināties un zaudēt modrību.” Nākamajā dienā Alans un Lindsija atgriezās tajā pašā rajonā, kur bija notikusi laupīšana, un turpināja sludināt un sadarboties ar draudzi, kur viņi bija norīkoti. Alans saka: ”Mēs lūdzām Dievam atbalstu un visu dienu, lai kur mēs ietu, bijām ļoti piesardzīgi un modri. Spriedze bija liela, bet Jehova mums deva ”spēka pārpilnību”.” (2. Korintiešiem 4:1, 7.)

Vissmagāk cieta Berijs — pēc uzbrukuma jau 11 gadus viņš ir spiests pārvietoties ar ratiņkrēsla palīdzību. Tomēr Berijs ir saglabājis pozitīvu attieksmi pret dzīvi un, par spīti notikušajam, nav ļāvies rūgtumam. Viņa ticība Dieva Jehovas apsolītajai jaunajai, taisnīgajai pasaulei nav mazinājusies. (2. Pētera 3:13.) Berijs turpina regulāri apmeklēt kristiešu draudzes sapulces un izmanto katru iespēju, lai stāstītu citiem par savu ticību. Berijs stāsta: ”Man vienmēr ir bijis prieks kalpot Jehovam. Kaut gan es esmu piesaistīts ratiņkrēslam un saviem spēkiem neko daudz nevaru darīt, es bieži pārdomāju, ko Jehova ir paveicis manā labā, un tas man dod spēku izturēt. Drīz šai ļaunajai pasaulei pienāks gals. Kāds gan tas būs prieks, kad es atkal spēšu staigāt!” (Jesajas 35:6; 2. Timotejam 3:1—5.)

Dienvidāfrikas Republikas varas iestādes ir veikušas pasākumus, lai organizētu cīņu pret automašīnu nolaupīšanu, un šādu noziegumu skaits valstī ir samazinājies. Tomēr šie ”ceļu pirāti” joprojām uzbrūk autobraucējiem un daudzās pasaules malās rada arvien lielākus draudus. Patiesie kristieši ir pārliecināti, ka vienīgā valdība, kas spēs darīt galu laupīšanai un jebkurai citai vardarbībai, ir Dieva Valstība. (Psalms 37:9—11; Mateja 6:10.)

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

KĀ MAZINĀT RISKU

▪ Ja jūs braucat tādā apkaimē, kur mēdz uzbrukt laupītāji, turiet automašīnas durvis aizslēgtas un logus — aizvērtus.

▪ Ja jūs grasāties apstāties krustojumā, pievērsiet uzmanību, vai ceļa malā neslaistās aizdomīgi cilvēki.

▪ Ja jūs ievērosiet pienācīgu distanci ar priekšā braucošo mašīnu, jums būs lielāka iespēja manevrēt un aizbēgt no bīstamas situācijas.

▪ Ja kāda mašīna ietriecas jūsu mašīnas aizmugurē, apdomājiet, vai ir prātīgi kāpt ārā, lai novērtētu, cik nopietns ir bojājums. Iespējams, ka jūs mēģina izvilināt no mašīnas. Ja jūs atrodaties apkaimē, kur pastāv nopietni laupītāju uzbrukuma draudi, drošāk būs aizbraukt līdz tuvākajam policijas iecirknim.

▪ Ja, braucot mājās, jūs ievērojat pie savas mājas aizdomīgus svešiniekus, labāk brauciet tālāk un atgriezieties pēc kāda laika vai arī brauciet uz tuvāko policijas iecirkni.

▪ Ja jums automašīnā kāds ir jāgaida bīstamā rajonā vai tādā vietā, kur tikpat kā nav cilvēku, uzmanīgi vērojiet, kas norisinās jums priekšā un aizmugurē. Ja jums šķiet, ka situācija ir bīstama, iedarbiniet mašīnu un apbrauciet kādu līkumu.

[Attēls 14. lpp.]

Kaut gan Berijs ir piesaistīts ratiņkrēslam, viņš saglabā pozitīvu attieksmi pret dzīvi