Dzīvība Nāves ielejā

1848. gadā Kalifornijā netālu no Sakramento tika uziets zelts. Jau pēc gada šajā Amerikas Savienotajām Valstīm piederošajā teritorijā bija saplūduši kādi 80 tūkstoši laimes meklētāju, kas cerēja ātri iedzīvoties bagātībā. 1849. gada 25. decembrī kāda kolonistu grupa, atdalījusies no aptuveni 100 pajūgu virknes, kura no Soltleiksitijas bija devusies uz rietumiem, iebrauca ielejā, kas mūsdienās pazīstama ar Nāves ielejas vārdu. Kolonisti cerēja, ka, braukdami cauri šai saules izdedzinātajai ieplakai netālu no tagadējās Kalifornijas un Nevadas štatu robežas, viņi saīsinās savu ceļu.

Laiks decembra beigās nebija karsts, taču apvidus bija šķēršļots un braukšana — grūta. Grupa sadalījās vairākās mazākās grupiņās, un katra no tām devās pa savu ceļu. Viena no šīm grupiņām, kurā bija arī sievietes un bērni, mēģināja izkļūt no ielejas pāri kalniem rietumu pusē, taču atrast ceļu nekādi neizdevās. Ļaudis bija pārmocījušies, un krājumi gāja uz beigām, tāpēc viņi apmetās vispirms pie strauta netālu no tagadējās Fērnaskrīkas un pēc tam — pie ūdenstilpnes, kas vēlāk tika nosaukta par Beneta Aku. No turienes divi divdesmitgadīgi puiši, Viljams Menlijs un Džons Rodžerss, aizgāja pēc palīdzības, bet pārējie palika apmetnē.

Menlijs un Rodžerss bija cerējuši dažās dienās sasniegt Losandželosu. Viņiem nebija ne jausmas, ka līdz pilsētai ir aptuveni 300 kilometri. Nosoļojuši kājām gandrīz divas nedēļas, viņi beidzot nonāca Sanfernando ielejā ziemeļos no Losandželosas. Tur Menlijs un Rodžerss iegādājās nepieciešamās preces un tūlīt pat devās atceļā.

Kad pēc 25 dienu prombūtnes viņi atgriezās nometnē, tā izskatījās kā izmirusi. Tad Menlijs izšāva, un no ratu apakšas izlīda kāds vīrs. Vēlāk Menlijs rakstīja: ”Pametis rokas gaisā, viņš iekliedzās: ”Puikas ir atpakaļ! Puikas ir atpakaļ!”” Parādījās arī citi, aiz saviļņojuma nespēdami izteikt ne vārda. Pateicoties abiem puišiem, visi kolonisti palika dzīvi, izņemot vienu vīrieti, kas bija atstājis nometni, lai viens pats atrastu izeju no ielejas. Stāsta, ka tad, kad grupa devusies projām, kāda sieviete pagriezusies atpakaļ un sacījusi: ”Paliec sveika, Nāves ieleja!” Tā esot cēlies tagadējais ielejas nosaukums.

Galējību zeme

Aptuveni 225 kilometrus garā un 8 līdz 24 kilometrus platā Nāves ieleja ir sausākā, zemākā un karstākā vieta visā Ziemeļamerikā. Pie Fērnaskrīkas ir reģistrēta gaisa temperatūra, kas sasniedza 57 grādus pēc Celsija, bet augsne te ir sakarsusi līdz pat 94 grādiem — trūka tikai sešu grādu līdz ūdens vārīšanās temperatūrai jūras līmenī. *

Vidējais nokrišņu daudzums šajā ielejā nesasniedz pat 50 milimetrus gadā, un gadās, ka veselu gadu nenolīst ne lāsīte. Nāves ielejā pie Bedvoteras niecīga sāļūdens ezeriņa tuvumā atrodas viszemākais sauszemes punkts rietumu puslodē — gandrīz 86 metri zem jūras līmeņa. Pavisam netālu, tikai ap 140 kilometru attālumā, slienas 4418 metru augstais Vitnija kalns, kas ir ASV augstākā virsotne ārpus Aļaskas.

Ap 1850. gadu Nāves ielejā pie Soltspringas nelielā daudzumā tika atrasts zelts. Bez zelta tika uziets arī sudrabs, varš un svins, un visā ielejā cita pēc citas izauga raktuvju pilsētiņas ar tādiem  skanīgiem nosaukumiem kā Bulfroga, Grīnvotera, Raiolaita un Skidū. Bet, kad rūdu krājumi izsīka, šīs pilsētiņas panīka tikpat ātri, cik strauji tās iepriekš bija uzplaukušas, un iedzīvotāji tās pameta. Taču 1880. gadā Nāves ielejā tika atklāts boraks — balta, kristāliska viela, ko izmanto ziepju un citu produktu ražošanā —, un šis atklājums ievadīja pašu sekmīgāko kalnrūpniecības periodu ielejas vēsturē. Līdz 1888. gadam pa nogurdinošo, 270 kilometru garo ceļu no raktuvēm uz Mohaves pilsētu kursēja ar boraku piekrauti kravas rati. Šos piecus metrus garos ratus, kas bija savienoti pa diviem kopā, vilka 18 mūļi un divi zirgi. Bet no jūnija līdz septembrim boraka vešana apstājās, jo svelme bija pārāk liela, lai cilvēki un dzīvnieki varētu to izturēt.

1933. gadā Nāves ieleju pasludināja par valsts nozīmes dabas pieminekli. Teritorijas robežas pamazām tika paplašinātas līdz 13,5 tūkstošiem kvadrātkilometru, un 1994. gadā šis apvidus kļuva par Nāves ielejas nacionālo parku — vienu no lielākajiem ASV nacionālajiem parkiem.

Nāves ielejā pulsē dzīvība

Varētu likties, ka Nāves ielejā nav nekādas dzīvības, taču īstenībā tā nebūt nav. Simtiem dažādu sugu dzīvnieku vai nu periodiski, vai arī pastāvīgi uzturas šajā ielejā. Daudzi no tiem ir nakts dzīvnieki, kas naksnīgā dzīvesveida dēļ labāk panes  šejienes klimatu. Lielākie zīdītāji, kas šad tad ieklīst ielejā no tuvīnajiem kalniem, ir majestātiskās resnragu aitas. No citiem dzīvniekiem var minēt āpšus, sikspārņus, lūšus, koijotus, lapsas, ķenguržurkas, pumas, dzeloņcūkas, trušus, zaķus, skunksus, ēzeļus, ķirzakas, čūskas un tuksneša bruņrupučus. Arī putnu netrūkst — te sastopami lauči, vanagi, klijāni, gārņi, paipalas, kraukļi, tilbītes, grifi un citi, kopumā vairāki simti sugu.

Pie visizturīgākajiem vietējās faunas pārstāvjiem noteikti var pieskaitīt ķenguržurkas, kas visu mūžu spēj iztikt, neizdzerdamas ne piles ūdens. ”Visu izdzīvošanai nepieciešamo ūdeni tās iegūst vielmaiņas procesos, pārstrādājot cieti un taukvielas, ko satur to apēstās sausās sēklas,” teikts kādā žurnālā. Ķenguržurku nierēs veidojas piecreiz koncentrētāks urīns nekā cilvēka nierēs. Šie nelielie grauzēji, kas dzīvo zemē izraktās alās, barību dodas meklēt naktī un tā izvairās no dienas nepanesamā karstuma.

Ielejā sastopamas arī vairāk nekā tūkstoš augu sugu. Šošoni, indiāņu ciltis, kas te dzīvojušas ne mazāk kā tūkstoš gadu, izmantoja vietējos augus gan pārtikā, gan dažādu piederumu darināšanā. Viņi saka: ja vien tu zini, ko meklēt, Nāves ielejā var atrast papilnam pārtikas.

 Ziedošais tuksnesis

Laiku pa laikam Nāves ielejā var vērot neparasti krāšņu savvaļas ziedu parādi. Puķes izaug no neskaitāmajām sēklām, kas snauž augsnē varbūt pat desmitiem gadu, gaidīdamas pareizo mitruma un temperatūras kombināciju, lai beidzot uzdīgtu. ”Bieži vien daudzus gadus pēc kārtas te nezied vispār nekas,” stāsta nacionālā parka botāniķis Tims Krosants.

2004./2005. gada ziemā Nāves ieleja pieredzēja lielāko nokrišņu daudzumu, kāds jebkad reģistrēts, — vairāk nekā trīsreiz lielāku par normālo. Bagātīgais lietus izraisīja īstu ziedu eksploziju, un tuksnesi pārklāja delfīnijas, dzeguzenes, ešolcijas, naktssveces, gerejas, abronijas un milzum daudz citu ziedu, pavisam vairāk nekā 50 sugas. Kāda apmeklētāja sacīja, ka ieleja smaržojusi gluži kā puķu veikals. Ziedi pievilina bites un citus kukaiņus, tāpēc laikā, kad tuksnesis tērpjas ziedos, tajā dūktin dūc miljoniem sīku spārniņu.

Ja kādreiz nolemsiet paviesoties šajā galējību ielejā, jums noteikti būs vajadzīgs kārtīgs automobilis un pamatīgs ūdens krājums. Un, ja dosieties turp ziedu laikā, neaizmirstiet paņemt līdzi arī fotoaparātu. Kad rādīsiet mājiniekiem savas ceļojuma fotogrāfijas, viņi būs bezgala pārsteigti, ka Nāves ielejā kūsā tik bagātīga dzīvība.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 15. lpp.]

Zemākā, sausākā un karstākā vieta visā Ziemeļamerikā

[Papildmateriāls/Attēli 17. lpp.]

Zivis tuksnesī

Tuksnesīgajā Nāves ielejā dzīvo četras ļoti neparastu zivju sugas, ko sauc par karpzobēm. Ziemā šīs aptuveni sešus centimetrus garās, sudrabainās zivtiņas nekustīgi guļ upju un nelielo, izolēto ūdenstilpņu duļķainajā dibenā, bet, kad pavasara saule iesilda ūdeni, tās kļūst aktīvas un sāk vairoties. Karpzobju tēviņi iegūst zaigojoši zilu krāsu un sparīgi aizstāv savu teritoriju pret citu tēviņu tīkojumiem. Tomēr drīz vien vasaras svelmē ūdens upēs un ezeriņos gandrīz izžūst, un karpzobes masveidā iet bojā. Izdzīvo tikai neliela daļa, kas iztur gan ūdens sāļumu, kas vasarā kļūst sevišķi liels, gan augsto ūdens temperatūru, kas var sasniegt 44 grādus pēc Celsija.

[Norādes par autortiesībām]

Zivis augšā: © Neil Mishalov--www.mishalov.com; zivs apakšā: Donald W. Sada, Desert Research Institute

[Kartes 14. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Amerikas Savienotās Valstis

Kalifornija

Nāves ielejas nacionālais parks

[Norāde par attēla autortiesībām 15. lpp.]

Mūļi: Courtesy of The Bancroft Library/University of California, Berkeley

[Norādes par attēlu autortiesībām 16. lpp.]

Ēzeļi: ©Joseph C. Dovala/age fotostock; panorāma augšā: © Neil Mishalov--www.mishalov.com; ziedi: Photo by David McNew/Getty Images