Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Izrauts no visām bēdām

Izrauts no visām bēdām

Izrauts no visām bēdām

Pastāstījis Žans Klods Fransuā

Tā kā es nevēlējos rīkoties pretēji savai pēc Bībeles mācītajai sirdsapziņai, septiņus gadus es pavadīju dažādos cietumos, kur man bija jāizcieš nopietni pārbaudījumi. par spīti grūtībām, mana dzīve tomēr ir bijusi svētībām bagāta. Es vēlos pastāstīt, kāpēc es tā uzskatu.

ES PIEDZIMU 1937. gada 9. janvārī Alžīrijas galvaspilsētā Alžīrā. Tolaik Alžīrija bija Francijas kolonija, un mans tēvs bija franču armijas virsnieks. Laiku pa laikam viņš uz vairākiem mēnešiem aizbrauca pildīt dienesta pienākumus uz Ēģipti, Irāku, Libānu vai Sīriju, tāpēc tēvam neatlika īpaši daudz laika, lai pievērstu uzmanību mums, pieciem bērniem.

Man patika mācīties skolā, un atzīmes man bija labas. Taču mani bieži urdīja jautājumi, kāpēc cilvēkiem ir jāmirst un kāpēc pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ja pastāv visvarens un mīlošs Dievs. Neviens man nespēja sniegt saprātīgu atbildi uz šiem jautājumiem. Vēl man ļoti gribējās zināt, kā ir radusies dzīvība. Darvina teorija man likās vienīgais ticamais izskaidrojums, tāpēc ar laiku es kļuvu par ateistu.

Saņemu atbildes uz saviem jautājumiem

1954. gadā mans draugs Žoržs, kas bija kļuvis par Jehovas liecinieku, man iedeva izlasīt brošūru Evolūcija un jaunā pasaule *. Šī brošūra mani tik ļoti aizrāva, ka es to izlasīju vienā rāvienā. Tajā ne vien bija paskaidrots, kāpēc evolūcijas teorija neiztur rūpīgu pārbaudi, bet arī bija pastāstīts, kā fosilās liecības apstiprina radīšanas aprakstu 1. Mozus grāmatā, kur ir sacīts, ka Dievs dzīvos organismus ir radījis ”katru pēc savas kārtas”. (1. Mozus 1:12, 25.) Kaut gan uzzinātais mani sajūsmināja, man joprojām nedeva mieru jautājums, kāpēc pastāv ļaunums.

Žoržs bija pionieris, kā Jehovas liecinieki dēvē pilnas slodzes sludinātājus, un viņš pavadīja daudz laika, mācot cilvēkiem Bībeli — grāmatu, ko es nekad dzīvē nebiju lasījis. Es šaubījos, vai viņš spēs atbildēt uz maniem jautājumiem. Žoržs mani uzaicināja pie sevis uz savu nelielo dzīvoklīti, kur viņš dzīvoja kopā ar citiem pionieriem, un tur uz daudziem saviem jautājumiem es saņēmu atbildes no Bībeles. Kopš tā laika es sāku regulāri un ar lielu aizrautību pētīt Bībeli. Līdz pat šai dienai es turpinu neatlaidīgi meklēt Bībelē garīgus dārgumus, kas stiprina ticību. (Salamana Pamācības 2:1—5.)

Es arī sāku apmeklēt kristiešu sapulces, kas notika pašā Alžīras centrā kāda restorāna pagrabstāvā. Jehovas liecinieki mani ļoti laipni uzņēma, un nepagāja ne ilgs laiks, kad es jau apmeklēju sapulces regulāri. Reiz es dzirdēju zālē paziņojumu par kādu sapulci, kas notiks uz ielas, un nolēmu tajā piedalīties. Kad es ierados tikšanās vietā, izrādījās, ka liecinieki ir sapulcējušies, lai dotos sludināt pa mājām. (Apustuļu darbi 20:20.) Tomēr projām es neaizgāju, un tā es sāku sludināt.

Trešajā reizē, kad es devos stāstīt cilvēkiem labo vēsti, es to jau darīju viens pats. Sarunājoties ar kādu vīrieti, es gribēju parādīt Bībeles pantu, ko biju citējis no galvas, bet nevarēju to atrast savā Bībelē. ”Jaunais cilvēk, citus varēsiet mācīt tad, kad būsiet spējīgs to izdarīt,” teica mājas saimnieks un aiztaisīja man deguna priekšā durvis. Es sajutos gaužām nelāgi, apsēdos uz soliņa un sāku meklēt Bībeles pantu, ko biju gribējis nolasīt. Atradu to jau pēc pāris minūtēm un vēlreiz aizgāju pie šī vīrieša, lai to parādītu.

1956. gada 4. martā es kristījos. Pusgadu vēlāk pienāca brīdis, kad man bija jāpieņem nopietns lēmums. Manā priekšā bija izvēle: vai nu uzsākt pioniera kalpošanu, vai pieņemt piedāvājumu strādāt par skolotāju Alžīrijas vidienē un līdz ar to mazāk sludināt. Es izvēlējos pioniera kalpošanu.

Mans lēmums ārkārtīgi saniknoja tēvu, viņš pat pielika man nazi pie rīkles, pavēlēdams katru vakaru noteiktā laikā atgriezties mājās. Viņš arī paziņoja, ka es turpmāk vairs nedrīkstēšu ēst pie viņa galda, taču mani tas nebiedēja, jo biju apņēmies pats segt visus savus izdevumus. Kopš tā laika no rītiem es gāju ārā no mājas ar tukšu vēderu, pusdienas paēdu kopā ar citiem pionieriem un vakarā pirms atgriešanās mājās apēdu vēl kādu sviestmaizi.

Palieku neskarts karadarbības laikā

Tolaik Alžīrija cīnījās par neatkarību no Francijas, un Alžīrā bieži tika rīkoti sprādzieni un citi vardarbības akti. Tikai vienā mēnesī vien notika vairāk nekā 100 sprādzieni. Bumbas tika uzstādītas autobusos, bāros un stadionos. Sludināt tādos apstākļos nebija viegli. Cilvēki baidījās atvērt durvis, pilsētā regulāri tika izsludināta komandanta stunda, bieži tika pārbaudīti dokumenti un veiktas kratīšanas.

1956. gada 30. septembrī, kad es un vairāki citi pionieri bijām sapulcējušies pagrabstāvā, kur notika mūsu sapulces, restorānā virs mums eksplodēja bumba. Šajā sprādzienā daudzi aizgāja bojā un tika sakropļoti, taču neviens no mums, par laimi, necieta. Vēlāk kādā decembra dienā, kad es kopā ar kādu māsu sludināju ļaužu pilnā ielā, mums garām aizdrāzās automašīna, no kuras atvērtajiem logiem kāds atklāja uguni uz ļaužu pūļiem. Mēs ieskrējām kādā kāpņu telpā, es piespiedu māsu pie zemes un pēc tam nometos zemē arī pats. Kamēr mēs gulējām zemē, virs mūsu galvām rikošetēja lodes. Pēc šī gadījuma mēs visi centāmies sludināt daudz piesardzīgāk.

Atsakos ņemt rokās ieročus

1957. gada 1. martā man pienāca iesaukuma pavēste. Tā kā sirdsapziņa man neļāva ņemt rokās ieročus, es lūdzu Dievam spēku, lai spētu aizstāvēt savu kristīgo nostāju varas pārstāvju priekšā. Es arī lūdzu, lai man nebūtu jāpiedzīvo sadursme ar tēvu. Man par lielu atvieglojumu, es saņēmu pavēsti ar aicinājumu ierasties Francijas pilsētā Lillē — tālu projām no mājām.

Pēc sešām dienām es ierados Lilles citadelē, cietoksnī, kas būvēts 17. gadsimtā karaļa Luija XIV laikā. Pēc tam, kad es uz Bībeles pamata biju paskaidrojis, kāpēc vēlos saglabāt politisku neitralitāti, mani ieslodzīja cietumā. Kādu rītu sargi mani izrāva ārā no kameras un, pārmeklējuši manas mantas, atrada nelielu Bībeli. Viņi mani piespieda nogulties sniegā ar seju pret zemi, nometa turpat līdzās Bībeli, pielika pie pakauša šautenes laidi un pusstundu noturēja mani šādā stāvoklī. Es biju priecīgs, ka pēc tam sargi man atļāva paturēt Bībeli, ko es esmu saglabājis līdz pat šai dienai. Tomēr pēc šī gadījuma gadiem ilgi man bija problēmas ar kuņģi.

Pēc pāris dienām komandants man izlasīja priekšā fragmentu no vēstules, ko viņš bija saņēmis no mana tēva. ”Piespiediet viņu atteikties no savas nostājas. Salauziet viņu, ja tas ir vajadzīgs,” rakstīja tēvs. Tā kā es paliku nelokāms, mani iemeta tumšā kamerā, kur naktsguļai bija atvēlēts tikai dēlis un neliela sega. Tualetes tur nebija, tāpēc nācās par tādu padarīt vienu kameras stūri. Nebija iespējams ne nomazgāties, ne iztīrīt zobus, ne nomazgāt traukus. Pēc divām nedēļām mani aizsūtīja uz Frenas cietumu Parīzē.

Turpmāko sešu gadu laikā man četras reizes piesprieda cietumsodu un es pabiju 14 cietumos. Kādā ziemā es tiku ieslodzīts Fontevro cietumā, kas bija ierīkots 12. gadsimta abatijā Luāras ielejā. Kad es ierados cietumā, man konfiscēja visas mantas. Es neatlaidīgi lūdzu, lai man ļauj paturēt Bībeli, un tāpēc mani uz mēnesi iemeta vieninieka kamerā. Tur bija neciešami auksts, un mana veselība pasliktinājās tiktāl, ka es sāku klepot asinis.

Pēc tam mani pārveda uz citu cietumu, kurā bija cilvēcīgāki apstākļi. Tas bija Šatodetirkānā, netālu no Somīras, un ieslodzītos no šī cietuma norīkoja pildīt dažādus darbus pensionētu ierēdņu mājās. Ieslodzīto vidū bija arī Ahmeds Ben Bella, kas vēlāk kļuva par Alžīrijas prezidentu. Vairāku mēnešu gaitā man bija iespēja viņam sludināt. Reiz viņš man sacīja: ”Tu pats esi piedzimis Alžīrā un esi ieslodzīts šajā cietumā tāpēc, ka esi atteicies ņemt rokās ieročus, lai cīnītos pret alžīriešiem.” Savas nostājas dēļ es izpelnījos Ahmeda Ben Bellas cieņu.

Saņemu palīdzību grūtībās

Ar laiku mans veselības stāvoklis pasliktinājās, un man diagnosticēja tuberkulozi, tāpēc mani aizsūtīja uz sanatoriju Francijas dienvidos, kur vairākus mēnešus man nācās pavadīt gultā. Ārsts ieteica izoperēt bojāto plaušu. Es piekritu operācijai, bet vienīgi ar tādu nosacījumu, ka tiks ievērota mana vēlēšanās ”sargāties no asinīm”. (Apustuļu darbi 15:29.) Ārsts sadusmojās un atteicās operēt. Tolaik ritēja jau sestais ieslodzījuma gads.

Ziemas vidū pienāca brīdis, kad man bija jāatstāj sanatorija. No drēbēm man nekā vairāk nebija kā vienīgi tas, kas mugurā. Tomēr, gluži tāpat kā Jehova savulaik sūtīja apustulim Pāvilam palīgā Onēsiforu, tagad viņš sūtīja man palīgā brāli Ādolfu Garatoni, kas ņēma mani savā aizgādniecībā un kļuva par manu iepriecinātāju. (Kolosiešiem 4:11; 2. Timotejam 1:16—18.) Pateicoties viņam un kādam ārstam no Francijas dienvidiem, mans veselības stāvoklis pamazām uzlabojās.

Tajā laikā man bija nepieciešama nauda, lai segtu vairākus lielus izdevumus. Es nezināju, kā ar to visu tikšu galā. Bet tad pie manis atnāca kāda sveša sieviete. ”Es esmu juriste,” viņa sacīja. ”Alžīrijas prezidents Ben Bellas kungs man lūdza nodot jums šo.” Viņa man iedeva aploksni, kurā bija vairāk naudas, nekā bija nepieciešams, lai segtu manus izdevumus. Es no sirds pateicos Jehovam, kas bija uzklausījis manas lūgšanas. (Psalms 65:3.)

Priekšrocības kalpošanā un laulība

Pēc atbrīvošanas no cietuma es atsāku pilnas slodzes kalpošanu. Melēnas draudzē netālu no Parīzes es iepazinos ar Andrē Morelu. Viņa bija 35 gadus veca atraitne, kuras vīrs, arī Jehovas liecinieks, bija gājis bojā autoavārijā. 1964. gada 26. septembrī mēs apprecējāmies, un 1965. gada 1. augustā mūs norīkoja par speciālajiem pionieriem. Par spīti veselības problēmām, mana sieva ir pavadījusi pilnas slodzes kalpošanā 28 gadus.

1967. gadā es tiku iecelts par rajona pārraugu, kura uzdevums ir apmeklēt Jehovas liecinieku draudzes, lai uzmundrinātu ticības biedrus. Mēs ar sievu apmeklējām draudzes Francijas dienvidos no Bordo līdz Monako un vienu gadu — Parīzē. Tā kā mums ar sievu nebija visai laba veselība, pildīt rajona pārrauga pienākumus nebija viegli, tomēr ar Jehovas atbalstu mēs turpinājām apmeklēt draudzes 20 gadu garumā līdz pat 1986. gadam, kad mēs no jauna tikām norīkoti par speciālajiem pionieriem.

Dzīve tagad

Tagad man jau tuvojas astotais gadu desmits, un es neskaitāmas reizes dzīvē esmu pārliecinājies, ka Jehova vienmēr dod saviem kalpiem spēku izturēt grūtības. Lielā mērā šo spēku mēs smeļamies, studējot Dieva iedvesmotos Rakstus, kurus es cenšos katru gadu izlasīt no viena gala līdz otram. (Jesajas 40:28—31; Romiešiem 15:4; 2. Timotejam 3:16.)

Mēs ar Andrē neizsakāmi priecājamies, kad cilvēki atsaucas uz labo vēsti un ar laiku veltī savu dzīvi Jehovam. Gadu gaitā mēs esam pieredzējuši, kā 70 no mūsu Bībeles skolniekiem pieņem šādu lēmumu, tā sagādājot mums neaprakstāmu gandarījumu. Atskatoties uz mūsu dzīvi, es varu sacīt, ka psalmu sacerētājs ir rakstījis arī par mums, teikdams: ”Kas bija postā grimis, sauca, un tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām.” (Psalms 34:7.)

[Zemsvītras piezīme]

^ 7. rk. Izdevuši Jehovas liecinieki; vairs netiek iespiesta.

[Attēls 21. lpp.]

Cietumā Šatodetirkānā netālu no Somīras

[Attēli 23. lpp.]

Mēs ar sievu 1967. gadā un tagad