Kvēkeru ”svētais eksperiments”

KAD 1656. gada jūlijā Masačūsetsā, Bostonas ostā, noenkurojās kuģis Swallow, kas bija ieradies no Barbadosas salas Vestindijā, Masačūsetsas kolonijas gubernatora vietnieks Ričards Belinghems pavēlēja aizturēt uz kuģa divas pasažieres — Mēriju Fišeri un Ennu Ostinu. Viņu mantās tika atrastas 100 grāmatas, kuras, pēc varas iestāžu domām, saturēja ”samaitātas, ķecerīgas un zaimojošas mācības”.

Grāmatas publiski sadedzināja tirgus laukumā, bet abas sievietes tika iemestas cietumā, kur viņas tika izģērbtas, lai pārbaudītu, vai uz viņu miesas nav atrodamas zīmes, kas liecinātu, ka sievietes ir raganas. Viņu kameras logu aizmūrēja, un piecas nedēļas ieslodzītās pavadīja tumsā. Ikvienam, kas uzdrīkstētos ar viņām sarunāties, draudēja piecu mārciņu naudassods. Galu galā Mēriju Fišeri un Ennu Ostinu aizsūtīja atpakaļ uz Barbadosu.

Kāds laikabiedrs, kas aprakstīja šos notikumus, vērsās pie vietējiem varasvīriem ar jautājumu: ”Kā tas nācās, ka divu sieviešu ierašanās jūs tā satricināja, it kā draudīga armija būtu iebrukusi jūsu robežās?” Šīs divas ”bīstamās” sievietes bija pirmās kvēkeru misionāres, kas ieradās Ziemeļamerikā. Kas bija kvēkeri, un kāpēc viņus uzskatīja par bīstamiem?

Draugu biedrība

Kvēkeri jeb reliģiskā Draugu biedrība radās Anglijā 17. gadsimtā. Kustības aizsācējs bija Lesteršīrā dzimis audēja dēls Džordžs Fokss (1624. g. — 1691. g.). Kad viņš, pēc paša vārdiem, bija dzirdējis brīnumainu balsi, Fokss nosprieda, ka viņš spēj būt tiešā saskarē ar Dievu un saņemt apgaismību bez cilvēku starpniecības. ”Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka Draugu biedrība dibināta 1652. gadā,” teikts Amerikas reliģiskās vēstures grāmatā A Religious History of the American People.

Kāpēc Draugus sāka saukt par kvēkeriem (no angļu vārda to quake — ”drebēt”)? Kādā uzziņu avotā skaidrots, ka viņi tā iesaukti tāpēc, ka pirms dievišķās atklāsmes brīžiem viņi satraukumā esot drebējuši. Savukārt citā avotā kvēkeru nosaukuma izcelsme saistīta ar to, ka viņi esot ”drebējuši Dieva bezgalīgās tīrības un varenības priekšā”. Kvēkeru mērķis bija atrast reliģisku patiesību un atdzīvināt agrīno kristietību.

Pēc pašu kvēkeru apgalvojuma, viņi meklēja vadību, kas nāk no Svētā gara, Bībeles praviešiem, Kristus apustuļiem un ”iekšējās gaismas” jeb ”balss”, kas, kā viņi uzskatīja, varēja atklāt garīgo patiesību. Tāpēc kvēkeru sapulcēs bieži  vien lielākoties valdīja klusums — cilvēki sanāca kopā, un katrs no viņiem, ne vārda neteikdams, gaidīja, kad viņam atklāsies Dieva vadība. Ikviens, kurš saņēma dievišķu vēsti, drīkstēja izteikties. *

Kvēkeri ticēja tādiem principiem kā taisnība, bezkompromisu godīgums, vienkāršība un atteikšanās no vardarbības. Viņi arī uzskatīja, ka garīgajā kalpošanā jāpiedalās visiem kristiešiem — ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Tā kā kvēkeri apšaubīja oficiālo baznīcu viedokli, noraidīja greznus rituālus un ceremonijas un apgalvoja, ka viņus vada iekšēja balss, nevis garīdzniecības kārta, daudzos viņi modināja bailes un aizdomas. Pretiniekus visvairāk uztrauca kvēkeru misionāru dedzība, un šī iemesla dēļ kvēkeriem nācās piedzīvot naidu, fizisku izrēķināšanos un varas iestāžu pretestību.

Anglijā kvēkerus vajāja un meta cietumā, un okeāna otrā krastā, Jaunanglijā, viņiem draudēja izraidījums un pat nāve. Piemēram, no 1659. līdz 1661. gadam Bostonā tika pakārti kvēkeru misionāri Mērija Daiere, Viljams Ledra, Viljams Robinsons un Marmeduks Stīvensons. Citus kvēkerus iekala važās, pēra vai arī iededzināja viņiem kauna zīmi un vairākiem apgrieza ausis. Kāds kvēkers, vārdā Viljams Brends, saņēma pa kailu muguru 117 cirtienus ar nodarvotu virvi. Bet par spīti visai šai varmācībai kvēkeru skaits aizvien pieauga.

Viljams Penns un ”svētais eksperiments”

Taču kopš 1681. gada kvēkeru liktenis Ziemeļamerikā ievirzījās pavisam negaidītā gultnē. Kāds jauns anglis, vārdā Viljams Penns (1644. g. — 1718. g.), kas bija pievienojies Draugu biedrībai, sāka īstenot neparastu pasākumu, ko viņš nosauca par ”svētu eksperimentu” valsts pārvaldīšanā, — viņš nodibināja kvēkeru pārvaldītu koloniju, kas balstījās uz kvēkeru ideāliem. Penns, britu admirāļa dēls un pārliecināts kara pretinieks, vairākkārt bija pieredzējis ieslodzījumu tādēļ, ka gan mutiski, gan ar iespieddarbu palīdzību bija paudis savus uzskatus.

Anglijas karalis Viljama Penna tēvam, admirālim Pennam, bija parādā ievērojamu naudas summu, un, lai šo parādu atlīdzinātu, viņš Ziemeļamerikā piešķīra Pennam milzīgu zemes gabalu. Karaļa izdota harta deva Pennam gandrīz neierobežotu varu jaunajā kolonijā, kas par godu admirāļa Penna piemiņai tika nosaukta par Pensilvāniju jeb ”Penna mežu zemi”. Penns vēlējās, lai šajā kolonijā visu konfesiju ticīgie varētu baudīt reliģisku brīvību.

Jaundibinātās kolonijas teritorijā dzīvoja pavisam maz eiropiešu, un Penns vispirms aizsūtīja uz Ameriku savu brālēnu Viljamu Markemu, lai tas, pārstāvēdams viņa intereses, nodrošinātu šo nedaudzo eiropiešu lojalitāti pret jauno varu un iepirktu zemi no indiāņiem. 1682. gadā Penns atkuģoja augšup pa Delavēras upi uz Pensilvāniju un pirmo reizi pats savām acīm skatīja savu koloniju. Pie Šakamaksonas (tagad tas ir Kensingtonas rajons Filadelfijā) viņš noslēdza godīgu līgumu ar indiāņiem. Nepilnu jūdzi no Šakamaksonas,  īstenojot Penna plānu, tika dibināta jauna apmetne, ko viņš nosauca par Filadelfiju (tas nozīmē ”brālīga mīlestība”), un tā strauji auga.

Penns atgriezās Anglijā, lai popularizētu jauno koloniju un mudinātu cilvēkus pārcelties uz turieni. Aprakstīdams Pensilvāniju, viņš stāstīja par skaistiem laukiem un mežiem, majestātisku upi, savvaļas dzīvniekiem un kažokādām. Viņš solīja, ka kolonijas valdība aizstāvēs reliģisku iecietību un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Visi bija laipni aicināti — amatnieki un ļaudis bez līdzekļiem, un ideālisti, kas dega nepacietībā dot savu ieguldījumu labas valdības formas veidošanā.

Cerībā paglābties no Eiropas sociālajām un politiskajām problēmām uz Ameriku aizbrauca daudzi kvēkeri no Anglijas un Ziemeļīrijas. No Reinas apgabala kontinentālajā Eiropā uz Penna koloniju devās arī menonīti un tiem radniecīgu reliģisku grupu pārstāvji. Lielum lielais vairākums pirmo ieceļotāju bija kvēkeri, un Penns varēja apliecināt, ka kolonijas sākums ir daudzsološs. 1683. gadā viņš rakstīja: ”Ir notikušas divas likumdošanas sapulces, ..un bez jebkādām nopietnām domstarpībām ir pieņemti vismaz septiņdesmit likumi.” Tomēr vispārējais optimisms nebija ilgs.

Sākas problēmas

Penna kolonijas hartā visiem kolonijas iedzīvotājiem bija garantēta sirdsapziņas brīvība. Bet, kad likuma un kārtības uzturēšanas labā bija nepieciešams rīkoties ar varu, kvēkeru principi, kas prasīja atturēties no vardarbības, radīja sarežģījumus, kas ar laiku kļuva aizvien lielāki. Sākumā Penns centās apiet šo jautājumu, ieceldams pilnvarotus pārstāvjus, kas nebija kvēkeri, lai tie, kā viņš pats teica, reizēm ”būtu bargi pret tuvākajiem”. 1689. gadā draudi, ka varētu izcelties karš ar Franciju, kvēkeru situāciju sarežģīja vēl vairāk.

Problēmas vairojās arī tāpēc, ka kolonijā ieplūda aizvien jauni kolonisti, no kuriem lielākā daļa nebija kvēkeri, un daudzi no viņiem sāka sagrābt indiāņiem piederošo zemi. Kvēkeri kļuva par minoritāti, un attiecības starp kolonistiem un Amerikas pirmiedzīvotājiem pakāpeniski saasinājās.

Pēdējo triecienu kvēkeru politiskajai autoritātei nesa 1756. gads, kad gubernators un viņa padome pasludināja karu pret delavēru un šonu ciltīm. Kvēkeri atbildēja uz šo lēmumu, atstādami savus posteņus valdībā, un tā viņu režīmam pienāca gals. Penna ”svētais eksperiments”, kas bija ildzis aptuveni 75 gadus, bija cietis neveiksmi.

Pieaugot kvēkeru materiālajai labklājībai, viņu reliģiskā dedzība palēnām noplaka. Kvēkers Semjuels Fotergils rakstīja: ”Tā kā [kolonistu kvēkeru] gars aizvien vairāk pievērsās šai pasaulei, viņi nevarēja iemācīt savām atvasēm likumus, ko paši bija aizmirsuši.” Laika gaitā kvēkeru kustība arī sašķēlās, un tajā izveidojās vairāki novirzieni.

Pennam un viņa domubiedriem acīmredzot bija cēli nodomi, un kādu laiku viņiem arī izdevās gūt zināmus panākumus. Tomēr viņi vai nu nebija pareizi sapratuši, vai arī nebija ņēmuši vērā Jēzus mācību, ka ne viņš, ne viņa mācekļi ”nav no pasaules”. (Jāņa 17:16.) No šīs mācības izriet, ka neviens mēģinājums savienot reliģiju ar šīs pasaules politiku, lai ar cik labiem nodomiem tas būtu uzsākts, nevar saņemt ne Dieva, ne arī viņa Dēla svētību. (Jēkaba 4:4; 1. Jāņa 5:19.) Tieši tāpēc tas arī nekādi nevar izdoties. (Psalms 127:1.)

[Zemsvītras piezīme]

[Papildmateriāls 12. lpp.]

”MANA VALSTĪBA NAV NO ŠĪS PASAULES”

Kāpēc Jēzus teica šos vārdus, kas lasāmi Jāņa 18:36? Atbilde uz šo jautājumu kļūst skaidra, kad mēs saprotam, kas īsti ir Dieva Valstība. Vēsts par Dieva Valstību bija galvenais, ko sludināja un mācīja Jēzus Kristus, un šī Valstība ir pasaules valdība, kuras galva ir Jēzus. (Jesajas 9:5, 6; Lūkas 4:43.) Dieva Valstība nedarbosies ar cilvēku valdību starpniecību, tieši otrādi — tā iznīcinās cilvēku varas un kļūs par vienīgo valdību, kas valdīs pār visu zemi. (Daniēla 2:44; 7:13, 14.) Tieši uz to Jēzus norādīja parauglūgšanā, kad viņš mācīja lūgt: ”Lai nāk tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” (Mateja 6:9, 10.) Šīs Valstības paklausīgie pavalstnieki pieredzēs tik brīnišķīgu dzīvi, kādu nekad nevarētu nodrošināt ne Viljams Penns, nedz arī kāds cits godprātīgs cilvēks, — viņiem būs nevainojama veselība un iespēja mūžīgi dzīvot mierpilnos paradīzes apstākļos. (Lūkas 23:43; Atklāsmes 21:3, 4.)

[Attēls 10. lpp.]

Kvēkeru sapulce Filadelfijā, 19. gadsimts

[Attēls 10. lpp.]

Kvēkeri Mēriju Daieri ved uz nāvessoda izpildi Masačūsetsas līča kolonijā

[Attēls 11. lpp.]

Kvēkeri atstāj Angliju, 17. gadsimts

[Attēls 11. lpp.]

Viljams Penns slēdz līgumu ar indiāņiem, 1682. gads

[Norāde par attēla autortiesībām 10. lpp.]

Abi attēli: © North Wind Picture Archives

[Norādes par attēlu autortiesībām 11. lpp.]

Kuģi: © North Wind Picture Archives; līgums: Brown Brothers