Masu izklaide pirmajā gadsimtā

Itālijas dienvidos starp sporta līdzjutēju grupām no divām kaimiņpilsētām izcēlās masu kautiņš, kurā neskaitāmi cilvēki guva ievainojumus un daudzi, ieskaitot dažus bērnus, pat zaudēja dzīvību. Šīs traģēdijas dēļ varas iestādes uz veseliem desmit gadiem pavēlēja slēgt amfiteātri.

MĒS nejūtamies īpaši pārsteigti, lasīdami ziņas par šādiem notikumiem mūsdienu laikrakstos. Bet tikko minētais gadījums notika gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Romā valdīja imperators Nerons. Romiešu vēsturnieks Tacits aprakstīja šīs nekārtības, kas sākās Pompeju amfiteātrī gladiatoru cīņu laikā, kad izcēlās sadursme starp pompejiešiem un līdzjutējiem, kas bija ieradušies no kaimiņpilsētas Nūkerijas.

Pirmā gadsimta Romā dažādas izpriecas ļaužu masās bija ļoti populāras. Romas impērijas svarīgākajās pilsētās bija uzcelti teātri, amfiteātri un cirki — dažās pat visi trīs šo izklaides ēku veidi. Izdevumā Atlas of the Roman World bija stāstīts: ”Spēles bija saistītas ar neprātīgām briesmām un uzbudinājumu.. [un] sistemātisku asinsizliešanu.” Braucēji, kas piedalījās kaujas ratu sacensībās, vilka mugurā noteiktas krāsas apģērbu, kas viņus atšķīra no sāncenšiem, un katra komanda pārstāvēja kādu sabiedrības grupu — politisku vai sociālu. Skatītāji vai prātu zaudēja aiz sajūsmas, kad parādījās braucējs, kam piederēja viņu simpātijas. Braucēji kļuva tik slaveni, ka cilvēki pat rotāja mājas ar viņu portretiem, un viņiem tika maksātas milzīgas summas.

Pilsētās tika rīkotas arī asiņainas gladiatoru cīņas un cīņas starp cilvēkiem un zvēriem, turklāt cilvēki reizēm tika sūtīti arēnā neapbruņoti. Vēsturnieks Vills Djūrents rakstīja: ”Uz nāvi notiesātus noziedzniekus, dažkārt ieģērbtus zvērādās, lai tie izskatītos pēc dzīvniekiem, meta pie plēsīgiem zvēriem, kas bija īpaši badināti; nāve šādos gadījumos bija tik mokoša, cik vien iespējams.”

Cilvēki, kam šādas bezdievīgas izpriecas sagādāja baudu, tiešām bija ”aptumšojušies savā garā” un ”zaudējuši kauna jūtas”. (Efeziešiem 4:17—19.) Otrajā gadsimtā Tertulliāns rakstīja: ”[Kristiešu] vidū nekad nav ne redzams, ne dzirdams nekas tāds, kam būtu kaut kas kopīgs ar cirka neprātu, teātra nekautrību [vai] arēnas zvēriskumu.” Arī mūsdienās patiesi kristieši vairās no izklaides, kas saistīta ar vardarbību, vienalga, vai tā būtu literatūra, televīzija vai datorspēles, jo viņi apzinās, ka Dievs Jehova ienīst ”to, kas dara varas darbus”. (Psalms 11:6.)

[Attēls 30. lpp.]

Uzvarām vainagots braucējs, mozaīka

[Attēls 30. lpp.]

Cīņa ar lauveni, freska

[Attēls 30. lpp.]

Pirmā gadsimta romiešu teātris

[Norāde par autortiesībām]

Ciudad de Mérida

[Norāde par attēlu autortiesībām 30. lpp.]

Augšā un apakšā pa kreisi: Museo Nacional de Arte Romano, Mérida