Bībeles patiesība dziļi skāra viņas sirdi

2004. gada maijā kāda sieviete nomira ar vēzi. Tieši pirms nāves viņa bija sākusi rakstīt vēstuli, kuru tā arī nepabeidza, jo viņas veselības stāvoklis krasi pasliktinājās. Tomēr tos, kas vēlāk izlasīja šo nenosūtīto vēstuli, tā aizkustināja līdz asarām un stiprināja viņu ticību Dievam.

Vēstulē šī sieviete, vārdā Sūzana, stāstīja par saviem pusaudzes gadiem, kad viņa pirmo reizi piezvanīja kādam Jehovas liecinieku draudzes vecākajam, kas dzīvoja Konektikutas štatā (ASV). Sūzana aprakstīja, ko viņa pieredzēja un pārdzīvoja šajos agrīnajos gados. Pagājušā gada beigās Sūzanas aizkustinošā vēstule nonāca pie viņas mātes, kura pēc tam nosūtīja vēstules kopiju Jehovas liecinieku galvenajai pārvaldei Ņujorkā.

Sūzana rakstīja, ka draudzes vecākā telefona numuru viņa 1973. gadā bija atradusi telefongrāmatā. ”Tajā gadā es, četrpadsmitgadīga meitene, lasot žurnālus Sargtornis un Atmostieties!, biju nonākusi pie secinājuma, ka tā acīmredzot ir patiesība,” skaidroja Sūzana. ”Es nekad dzīvē nebiju satikusi nevienu Jehovas liecinieku, tāpēc paņēmu telefongrāmatu un meklēju tur. Es izvēlējos numuru, kuram bija tādi paši pirmie cipari kā manējam. Kad es piezvanīju, otrā galā atsaucās brālis Genriks *. Uzzinājis, ka es nekad neesmu tikusies ar lieciniekiem, viņš ļoti izbrīnījās.”

Dzīve briesmīgos apstākļos

Savā vēstulē Sūzana rakstīja, ka desmit gadu vecumā māte viņu bija aizsūtījusi dzīvot pie savas māsas Konektikutas štatā. Sākumā bija paredzēts, ka Sūzana dzīvos pie tantes tikai neilgu laiku, bet vēlāk meitene paziņoja mammai, kas viena dzīvoja Floridā, ka vēlas palikt pie tantes. Kā Sūzana paskaidroja savā vēstulē, viņas gadījumā izpaudās kaut kas līdzīgs tā dēvētajam Stokholmas sindromam *, kad cilvēkam izveidojas pieķeršanās jūtas pret pāridarītāju. Tantes mājās Sūzanai nācās pieredzēt ļoti sliktu apiešanos.

”Mana tante un vīrietis, ar kuru viņa dzīvoja kopā, izturējās pret mani ļoti nežēlīgi,” rakstīja Sūzana. ”Turklāt mājās tikpat kā neviens no malas neiegriezās. Kad man atļāva iet skolā, man nedeva līdzi neko ēdamu, ko apēst pusdienu pārtraukumā, un man nebija arī kārtīgu drēbju, kaut gan mamma sūtīja manām vajadzībām daudz naudas. Man bija tikai viena veļas kārta, turpretī tantes divas meitas, kas bija pāris gadu jaunākas par mani, varēja atļauties visu, ko vien sirds kāroja.” Sūzana aprakstīja šos mājas apstākļus, lai paskaidrotu, kāpēc viņai draudēja lielas nepatikšanas, ja tante atklātu, ka viņa vēlas vairāk uzzināt par Bībeli.

Kā Sūzana ieguva zināšanas par Bībeli

”Brālis Genriks mani iepazīstināja ar Lauru, kādu garīgi stipru kristieti,” turpināja Sūzana. ”Viņa man veltīja ļoti daudz laika, atbildot uz  maniem jautājumiem par Bībeli, un bieži vien mēs satikāmies kādā pašapkalpošanās veļas mazgātavā.” Sūzana savā vēstulē paskaidroja, ka līdz tam visus lēmumus savā dzīvē viņa bija pieņēmusi citu ietekmē, bet tagad, kad viņa daudzkārt bija apspriedusi ar Lauru Bībeli un lasījusi grāmatu Patiesība, kas var dot mūžīgu dzīvi un citu bībelisko literatūru, viņa izlēma spert izšķirīgu soli.

”Kādā piektdienas vakarā es pateicu tantei, ka esmu sarunājusies ar Jehovas lieciniekiem,” rakstīja Sūzana. ”Par sodu viņa man lika visu nakti nostāvēt virtuves vidū. Pēc šī gadījuma mana apņēmība kļūt par Jehovas liecinieci nostiprinājās vēl vairāk.”

Kopš tā laika par Sūzanas garīgajām vajadzībām turpināja gādāt brālis Genriks — viņš deva Sūzanai bībelisko literatūru un palīdzēja labāk saprast Bībeli. Vēstulē Sūzana stāstīja: ”Īpaši dziļi mani iespaidoja 1974. gada Jehovas liecinieku gadagrāmata, jo tajā bija stāstīts, kā nacistiskajā Vācijā liecinieki izturēja vajāšanas gan pirms Otrā pasaules kara, gan kara laikā. [..] Toreiz es palūdzu draudzes vecākajam, kas man mācīja Bībeli, sagādāt magnetofona ierakstus ar Valstības dziesmām, lai es varētu tās iemācīties. Gada laikā es iemācījos nodziedāt visas 119 dziesmas no 1966. gadā izdotās dziesmu grāmatas ”Singing and Accompanying Yourselves With Music in Your Hearts”.

Brālis Genriks parūpējās, lai man būtu arī bībelisku runu, uzvedumu un kongresa programmu ieraksti. Viņš atstāja šos ierakstus pie kāda telefona staba 10. ceļa malā, un es vēlāk aizgāju tiem pakaļ. [..] Taču ar laiku mani sāka pārņemt nomāktība, jo es biju darījusi visu, ko vien varēju, neejot uz sapulcēm, un es sāku just, ka spēki izsīkst.”

Sūzana rakstīja, ka nākamie gadi bija ārkārtīgi smagi. Viņai vairs nebija iespējas satikties ar tiem vienīgajiem diviem Jehovas lieciniekiem, kurus viņa pazina. Sūzana rakstīja, ka tajā laikā dziesmas, kuras viņa bija iemācījusies, viņai kļuva par ”lāstu”. Kā gan tas varēja notikt? Sūzana paskaidroja: ”Man prātā nāca dažādi dziesmu teksti, piemēram, par to, ka Jehovas kareivji ”nemeklē ceļu vieglāku” *. Es zināju, ka šos vārdus ir sacerējis kāds Jehovas liecinieks, kas Otrā pasaules kara laikā Vācijā atradās koncentrācijas nometnē, un, apzinoties šo faktu, man vēl vairāk nolaidās rokas. Es jutos kā gļēvule un domāju, ka Jehova mani ir atstājis.”

Beidzot brīva!

”Par pagrieziena punktu kļuva mana astoņpadsmitā dzimšanas diena,” Sūzana turpināja savu stāstu. ”Vairākus gadus neviens Jehovas liecinieks no tuvējās draudzes nebija zvanījis pie mūsu durvīm, jo bija zināms, ka mani radinieki ir pieprasījuši, lai liecinieki pie viņiem nenāk. Bet tajā dienā kāda kristiete no citas draudzes bija atnākusi sludināt mūsu mājā, un man izdevās ar viņu parunāties, jo bez manis neviena cita mājās nebija. Nevarēju atcerēties, ka es jebkad agrāk sestdienā būtu bijusi mājās viena. Šo notikumu es uztvēru kā pierādījumu, ka Jehova mani tomēr nav atstājis. Es atkal piezvanīju brālim Genrikam, pateicu, ka esmu gatava doties projām no mājām, un vaicāju, vai viņš nevarētu ieteikt, kā man rīkoties. Galu galā ar citu atbalstu es atstāju mājas.”

1977. gada aprīlī Sūzana pārcēlās dzīvot uz citurieni. Aprakstīdama tā laika notikumus, viņa vēstulē stāstīja: ”Nākamajā gadā es beidzot varēju apmeklēt visas sapulces un kongresus, turklāt es sāku piedalīties sludināšanā. Es arī atjaunoju kontaktus ar māti. Viņa nebija pat nojautusi, cik briesmīgi radinieki pret mani bija izturējušies visus šos gadus, un jutās dziļi šokēta. Mamma nekavējoties centās man palīdzēt un parūpējās, lai man nekā netrūktu. Vairākus gadus pirms tam viņa bija pārcēlusies uz Aļasku. Tā kā mamma no visas sirds ieinteresējās par Bībeles patiesību, 1978. gadā es aizbraucu dzīvot pie viņas. Pēc kāda laika mamma kļuva par Jehovas liecinieci, un viņa uzticīgi kalpo Dievam līdz pat šai dienai.

Kādu laiku pēc tam, kad es biju sākusi apmeklēt sapulces, brālis Genriks grupai kristiešu organizēja  braucienu uz Ņujorku, lai apskatītu Bruklinas Bēteli — Jehovas liecinieku galveno pārvaldi. Viņš uzaicināja arī mani braukt līdzi. Šis brauciens kļuva par vienu no dāvanām, kas ir atstājusi visdziļākās pēdas manā dzīvē, jo šis Bēteles apmeklējums man palīdzēja tā īsti saprast, cik vērtīga ir Jehovas organizācija. Tas tad arī ir apmēram viss, ko gribēju teikt. Es rakstīju īsi, jo gribēju paspēt pabeigt šo vēstuli.”

Šajā rakstā ir lasāmi tikai fragmenti no Sūzanas sešarpus lappušu garās vēstules. Tās beigu daļā Sūzana rakstīja: ”Pagājušomēnes man slimnīcā bija ļoti smaga lēkme, un man jau likās, ka es mirstu. [..] Es lūdzu, lai Jehova man dotu vēl tikai divas nedēļas laika, lai es paspētu nokārtot dažas lietas.. Es nedomāju, ka man vairs ir daudz atlicis, ko dzīvot, bet man ir jāteic, ka šie gadi, kopš esmu pieņēmusi Bībeles patiesību, ir bijuši brīnišķīgi — tā ir bijusi pati labākā dzīve, kāda vien cilvēkam var būt.”

Vēstule nebija parakstīta, un nebija arī norādīts, kam tā ir adresēta. Cilvēki, kas to atrada, nezināja, kam tā ir paredzēta. Tomēr, kā jau bija minēts, Sūzanas vēstule galu galā tika nosūtīta viņas mātei.

Vēl daži fakti par Sūzanu

Pēc tam, kad Sūzana 1979. gada 14. aprīlī kristījās, viņas māte atgriezās Floridā. Sūzana palika Aļaskā, jo viņai bija izveidojušās ciešas attiecības ar ticības biedriem no Nortpolas draudzes, pie kuras viņa piederēja. Drīz vien Sūzana kļuva par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. Beigu beigās Sūzana pārcēlās uz Floridu, un 1991. gadā viņa apprecējās ar kādu kristiešu draudzes vecāko, kas arī bija pionieris. Sūzanas vīrs nomira īsi pēc sievas nāves.

Sūzana un viņas vīrs bija kristieši, ko citi mīlēja no visas sirds, un abi dzīvesbiedri sadarbojās pilnas slodzes kalpošanā, līdz Sūzanas veselības stāvokļa dēļ tā bija jāpārtrauc. Sūzana kalpoja par pionieri vairāk nekā 20 gadus. Viņas bēres tika rīkotas Floridā, un bēru runu ar telefona sakaru palīdzību varēja noklausīties arī Nortpolas draudzes locekļi.

Sūzanas vēstule palīdz augstāk novērtēt garīgās svētības, ko saņem cilvēki, kas kalpo Jehovam, kā arī apzināties, cik brīnišķīga ir cerība uz augšāmcelšanu. (Apustuļu darbi 24:15.) Šis dzīvesstāsts vēlreiz atgādina, ka Dievs ir tuvu visiem, kas tuvojas viņam. (Jēkaba 4:7, 8.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 23. lpp.]

”Šie gadi, kopš esmu pieņēmusi Bībeles patiesību, ir bijuši brīnišķīgi — tā ir bijusi pati labākā dzīve, kāda vien cilvēkam var būt.”

[Attēls 21. lpp.]

Sūzana desmit gadu vecumā

[Attēls 23. lpp.]

Sūzana ar savu vīru Džeimsu Seimoru