Es biju pazudušais dēls

Pastāstījis Meross Viljams Sandejs

Vecāki kopš bērnības mani mācīja mīlēt Dievu, tomēr 18 gadu vecumā es sadumpojos un pametu tēva mājas. Trīspadsmit gadus es dzīvoju kā pazudušais dēls no Jēzus līdzības. (Lūkas 15:11—24.) Es kļuvu par narkotiku tirgoni, un daudz netrūka, ka es būtu pilnīgi sagrāvis savu dzīvi. Ļaujiet man pastāstīt, kāpēc es tomēr izmainīju savu dzīvesveidu un atgriezos mājās.

ES PIEDZIMU 1956. gadā kristiešu ģimenē. Mēs dzīvojām Ilešā Nigērijas dienvidrietumos, un es biju otrais no deviņiem bērniem. Tēvs bija uzaudzis katoļu ģimenē, taču 1945. gadā viņš no sava tēvoča bija dabūjis grāmatu Dieva kokle *. Izlasījis šo grāmatu, tēvs sāka meklēt Jehovas lieciniekus. 1946. gadā viņš kristījās, un pēc neilga laika kristījās arī mamma.

Man ir spilgti palicis prātā, cik tuvas attiecības ar Jehovu man bija bērnībā un cik dedzīgi es sludināju kopā ar vecākiem. Tēvs man mācīja Bībeli, un dažreiz Bībeles nodarbības vadīja arī Alise Obara, kuras vīrs bija mūsu rajona pārraugs. Vecāki vēlējās, lai es kļūtu par pilnas slodzes sludinātāju, tomēr mamma ieteica vispirms pabeigt vidusskolu.

Man tolaik bija sešpadsmit gadu, un, līdzko es sāku iet vidusskolā, es sadraudzējos ar jauniešiem, kam nebija cieņas pret Bībeles principiem. Tā bija liela kļūda. Pēc neilga laika es sāku smēķēt un rīkoties amorāli. Es sapratu, ka mans dzīvesveids ir pretrunā ar principiem, ko biju mācījies kristiešu sapulcēs, tāpēc es pārstāju apmeklēt sapulces un sludināt. Tā es nodarīju vecākiem lielas sāpes, bet citu jūtas man vairs nelikās svarīgas.

Aizeju no mājām

Kad es biju mācījies vidusskolā tikai divus gadus, es aizgāju no tēva mājām un sāku dzīvot turpat netālu pie draugiem. Dažreiz es ielavījos mājās, nozagu kaut ko ēdamu un tūlīt pat ņēmu kājas pār pleciem. Tēvs pārstāja maksāt par mani skolas naudu, cerēdams, ka tā pamudinās mani mainīties uz labo pusi.

Tomēr ap to laiku man tika piešķirta privāta stipendija. Skolas nauda man tika sūtīta no Skotijas, un laiku pa laikam es saņēmu arī dažādas dāvanas un naudu. Tolaik arī divi no maniem brāļiem pārstāja kontaktēties ar Jehovas lieciniekiem, un visi šie notikumi vecākiem sagādāja neaprakstāmas bēdas. Mamma vairākkārt ar asarām acīs lūdzās, lai es atgriežos. Kaut gan es sajutos nelāgi, savu dzīvesveidu es neizmainīju.

Dzīve lielpilsētās

1977. gadā es pabeidzu skolu un pēc tam devos uz Lagosu un sāku tur strādāt. Drīz vien par nelikumīgi iegūtu naudu es nopirku taksometru. Kopš tā laika man bija vairāk naudas, un es to sāku tērēt narkotikām un daudz laika pavadīju naktsklubos un publiskajos namos. Pēc neilga laika dzīve Lagosā mani sāka garlaikot, un 1981. gadā es pārcēlos uz  Londonu un vēl pēc kāda laika — uz Beļģiju. Tur es apmeklēju franču valodas nodarbības un nepilnu darba dienu strādāju kādā restorānā. Tomēr liela daļa laika man pagāja, nogādājot automašīnas un elektronisko aparatūru uz Nigēriju, kur tās tika pārdotas.

Tēvs Jehovas liecinieku Beļģijas filiālei uzrakstīja vēstuli, kurā lūdza, lai liecinieki mani apmeklētu un mēģinātu piedāvāt Bībeles nodarbības. Tomēr katru reizi, kad liecinieki atnāca pie manis, es teicu, ka nevēlos apspriest šos jautājumus. Es sāku apmeklēt kādu baznīcu, kur pēc dievkalpojuma mēs varējām ēst, dzert un spēlēt sporta spēles.

Tirgoju narkotikas

1982. gadā es gribēju Nigērijā pārdot kādu greznu automašīnu, un es ierados Nigērijas ostā, lai pats nokārtotu muitas formalitātes. Nigērijas muita konstatēja, ka muitas dokumenti ir viltoti, tāpēc mani aptuveni 40 dienas turēja apcietinājumā. Tēvs samaksāja par mani drošības naudu. Tā kā man bija nepieciešama nauda tiesas izdevumiem, es atgriezos Beļģijā ar dažādām precēm, kuru vidū bija arī vairāki kilogrami marihuānas, un tās iztirgoju. Pēc tam, kad tiku attaisnots dokumentu viltošanas lietā, es sāku nodarboties ar narkotiku tirdzniecību.

Reiz kāda brauciena laikā, kad es atrados Nīderlandē, mani arestēja un izraidīja no valsts. Imigrācijas dienesta ierēdņi mani nogādāja lidmašīnā, kurai bija jādodas uz Nigēriju. Ceļā es iepazinos ar citiem narkotiku tirgoņiem, un mēs vienojāmies par sadarbību. 1984. gada janvārī es pārcēlos uz kādu citu Āfrikas valsti. Tā kā valsts valoda šeit bija franču valoda, kuru es pratu, pēc neilga laika man izdevās izveidot draudzīgas attiecības ar vietējiem policistiem, kareivjiem un imigrācijas dienesta darbiniekiem. Tāpēc man sadarbībā ar saviem partneriem izdevās ievest šajā valstī tūkstošiem kilogramu marihuānas.

Arests un cietumsods

Pēc kāda laika es atkal nokļuvu lielās nepatikšanās. Es biju sarunājis ar kādu militārpersonu, ka viņš man lidostā palīdzēs dabūt pāri robežai narkotikas, tomēr šis vīrs ieradās par vēlu un es tiku arestēts. Žandarmi mani tik nežēlīgi sita un spīdzināja, ka es zaudēju samaņu. Pēc tam viņi mani aizveda uz slimnīcu un atstāja tur, domādami, ka man nav izredžu izdzīvot. Tomēr es paliku dzīvs, un vēlāk man izvirzīja oficiālu apsūdzību un mani notiesāja un ielika cietumā.

Es biju uzticējis kādam draugam rūpēties par manu māju, kamēr esmu cietumā, taču pēc atbrīvošanas es konstatēju, ka šis cilvēks ir pārdevis visu, kas man piederēja, un nozudis nezināmā virzienā. Lai sagādātu sev iztiku, es tūlīt pat ķēros pie marihuānas tirgošanas. Tomēr pēc desmit dienām mani no jauna arestēja un uz trīs mēnešiem ielika cietumā. Kad mani izlaida, es biju ļoti slims — atkal par mata tiesu no nāves. Kaut kā man tomēr izdevās nokļūt līdz mājām.

Turpinu tirgot narkotikas

Lagosā es satiku vairākus no saviem partneriem narkotiku tirdzniecībā, un mēs devāmies uz Indiju, kur iegādājāmies heroīnu, kura vērtība bija apmēram 600 tūkstoši dolāru. No Bombejas mēs aizbraucām uz Šveici, pēc tam uz Portugāli un visbeidzot uz Spāniju. Mēs visi labi nopelnījām un katrs pa savu ceļu atgriezāmies Lagosā. 1984. gada beigās es realizēju vēl vienu narkotiku kravu. Man bija sapnis nopelnīt miljons dolāru un pēc tam pārcelties uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs.

1986. gadā es par visu savu naudu Lagosā nopirku tīru heroīnu. Es nogādāju heroīnu kādā citā Āfrikas valstī, tomēr tur mana prece nonāca kāda narkotiku dīlera rokās, kurš man tā arī neko nesamaksāja. Bailēs par savu dzīvību es atgriezos Lagosā un nevienam par notikušo nebildu ne vārda. Gan finansiāli, gan emocionāli es biju pilnīgi sagrauts. Pirmo reizi es sāku pārdomāt savas dzīves jēgu. ”Kāpēc mana dzīve ir tik traka?” es jautāju pats sev.

Atgriežos pie Dieva

Neilgi pēc tam kādu vakaru es lūgšanā vērsos pie Jehovas pēc palīdzības. Jau nākamajā rītā pie manām durvīm klauvēja kāds padzīvojis vīrietis ar savu sievu. Izrādījās, ka tie bija Jehovas liecinieki. Es ļāvu viņiem izteikties un pieņēmu žurnālu, ko viņi man piedāvāja. ”Mani vecāki ir Jehovas liecinieki,” es paskaidroju. ”Alise Obara agrāk man mācīja Bībeli.”

 Padzīvojušais vīrietis, Ogbanefes kungs, man sacīja: ”Mēs labi pazīstam Obarus. Viņi tagad strādā Nigērijas filiālē Lagosā.” Laulātais pāris mani mudināja satikties ar Obariem. Es paklausīju šim padomam, un tikšanās ar Obariem izvērsās ļoti uzmundrinoša. Pēc tam brālis Ogbanefe man sāka mācīt Bībeli, un pēc neilga laika es sāku mainīt savu dzīvesveidu. Tas nebūt nebija viegli, jo es gadiem ilgi biju lietojis narkotikas. Taču es stingri apņēmos saskaņot savu dzīvi ar Dieva taisnīgajām normām.

Tomēr jāatzīst, ka kārdinājumu un pārbaudījumu bija daudz. Laiku pa laikam pie manis iegriezās vecie draugi un izteica dažādus vilinošus piedāvājumus. Sākumā es reizēm neizturēju — gadījās, ka es pat uzsmēķēju un rīkojos netikumīgi. Es dedzīgi lūdzu, lai Dievs man palīdzētu mainīties. Drīz vien es nonācu pie secinājuma, ka mani kādreizējie draugi noved mani no pareizā ceļa, tāpēc viņi man nevar būt nekāds atbalsts. Es sapratu, ka man ir jāaizbrauc no Lagosas, ja es vēlos garīgi augt. Man bija kauns doties atpakaļ uz Ilešu, tomēr galu galā uzrakstīju tēvam un vecākajam brālim vēstuli, kurā lūdzu atļauju atgriezties mājās.

Tēvs mani iedrošināja, darīdams zināmu, ka esmu gaidīts mājās, un brālis paziņoja, ka viņš ir gatavs man palīdzēt materiālā ziņā. Tā pēc desmit gadu prombūtnes es atgriezos mājās, kur mani sagaidīja ar atplestām rokām. Ieraudzījusi mani, mamma izsaucās: ”Paldies tev, Jehova!” Vēlāk, kad vakarā mājās pārnāca tēvs, viņš man sacīja: ”Jehova tev palīdzēs.” Mēs visa ģimene sanācām kopā, un tēvs lūdza Jehovu, lai viņš man palīdzētu, jo es esmu pārradies mājās, lai pildītu viņa gribu.

Cenšos atgūt nokavēto

Es turpināju mācīties Bībeli un strauji augu garīgi. 1988. gada 24. aprīlī es kristījos. Velti netērēdams laiku, es aktīvi iesaistījos kalpošanā. 1989. gada 1. novembrī es sāku kalpot par pionieri — pilnas slodzes sludinātāju. 1995. gadā mani uzaicināja mācīties draudzes kalpotāju skolā, desmitajā mācību grupā, kas Nigērijā apguva šīs skolas programmu. 1998. gada jūlijā mani iecēla par ceļojošo pārraugu, un kopš tā laika es apmeklēju dažādas Jehovas liecinieku draudzes, lai uzmundrinātu ticības biedrus. Vēl pēc gada es iepazinos ar Ruti, kas kļuva par manu sievu un atbalstu ceļojošā pārrauga darbā.

Arī citi manas ģimenes locekļi garīgi progresēja. Viens no brāļiem, kas kādu laiku, tāpat kā es, bija pārstājis kalpot Jehovam, atgriezās kristiešu draudzē un kristījās. Man ir prieks, ka tēvs pieredzēja mūsu atgriešanos pie Jehovas. Viņš draudzē bija iecelts par kalpošanas palīgu un uzticīgi kalpoja Dievam līdz pat savai nāvei 1993. gadā, kad viņš bija sasniedzis 75 gadu vecumu. Mamma vēl joprojām dzīvo Ilešā un dedzīgi kalpo Jehovam.

Dzīdamies pēc bagātības, es apbraukāju sešpadsmit valstis Eiropā, Āzijā un Āfrikā. Iznākums bija tāds, ka es pats sev nodarīju daudz sāpju. (1. Timotejam 6:9, 10.) Kad es atskatos pagātnē, man no visas sirds ir žēl, ka es tik daudzus jaunības gadus izšķērdēju, lietodams un tirgodams narkotikas un dzīvodams netikumīgi. Man ir žēl, ka es nodarīju sāpes Dievam Jehovam un savai ģimenei. Tomēr esmu priecīgs, ka es paliku dzīvs pietiekami ilgi, lai paspētu nākt pie prāta. Es esmu apņēmies palikt uzticīgs Jehovam un kalpot viņam mūžīgi.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 13. lpp.]

Dumpīgajos pusaudža gados

[Attēls 15. lpp.]

Mana kristīšanās diena

[Attēls 15. lpp.]

Kopā ar savu sievu Ruti