Kāpēc viņš ir tik nozīmīgs?

JĒZUS piedzimšana ir notikums, kam jau divus tūkstošus gadu tiek pievērsta liela uzmanība. Pirmajā gadsimtā ārsts Lūka rakstīja, ka jaunavu, ko sauca par Mariju, kāds eņģelis uzrunāja ar vārdiem: ”Redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu: Jēzus.” Ko eņģelis teica par Jēzu? ”Tas būs liels, un viņu sauks par Visaugstākā Dēlu.” Eņģelis arī norādīja, ka Jēzus ”valdīs.. un viņa valstībai nebūs gala”. (Lūkas 1:31—33.)

Cilvēkiem tiešām ir vajadzīgs taisnīgs valdnieks pār pasauli, kurš pārvaldītu zemi ar mīlestību. Jau ilgi pirms Jēzus dzimšanas Bībelē pravietiski bija sacīts: ”Mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: ”..Mūžīgais tēvs un Miera lielskungs.” Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala.” (Jesajas 9:5, 6.)

Taisnīga valdība un miers — tās ir brīnišķīgas izredzes. Pravietojumā norādīts, ka valdība gulstas uz Miera lielskunga pleciem. Visvarenais Dievs, kam pieder vara pār visu, ir tas, kurš uztic šo valdīšanu savam Dēlam, tāpēc Jēzus šo valdību, kurā viņam bija jābūt valdniekam, mēdza saukt par ”Dieva valstību”. (Lūkas 9:27, 60, 62.)

Kad Jēzus nesen bija sācis savu kalpošanu uz zemes, viņš teica: ”Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.) Saviem mācekļiem Jēzus mācīja lūgt, lai nāk Dieva Valstība. (Mateja 6:9, 10.) Žurnālā Christianity and Crisis uzsvērts: ”Valstība bija galvenā [Jēzus] mācību tēma. Nekas cits tik ļoti nenodarbināja viņa prātu un nebija tik būtisks viņa vēstī. Evaņģēlijos [Valstība] ir minēta vairāk nekā simt reižu.”

Jautājumi pārdomām

Kādu jūs Jēzu iedomājaties šodien? Ap šo brīdi gadā cilvēki parasti viņu attēlo kā zīdaini, kas guļ silītē, un Jēzus tiešām neilgu laiku bija bezpalīdzīgs mazulis. (Lūkas 2:15—20.) Bet vai tas ir īstais veids, kā viņu pirmām kārtām vajadzētu atcerēties? Padomājiet: kāpēc Jēzus piedzima par cilvēku? Kas viņš īstenībā bija?

”Vai Jēzus bija Dieva Dēls, ebreju Svētajos Rakstos apsolītais Mesija?” bija jautāts 1996. gada izdevumā  Encarta Yearbook. ”Vai arī viņš vienkārši bija cilvēks — varbūt neparasts, bet tomēr tikai cilvēks?” Par šiem jautājumiem ir vērts nopietni padomāt. Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu dzīvība un laime ir atkarīgas no tā, kāds ir mūsu viedoklis par Jēzu un rīcība attiecībā pret viņu. ”Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība,” teikts Bībelē. ”Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs.” (Jāņa 3:36.)

Viņš nebija parasts cilvēks

Bībelē ir aprakstīts kāds notikums ar Jēzu Jeruzalemes templī, kad viņam bija 12 gadu, un pēc šī apraksta ir piebilsts, ka Jēzus atgriezās mājās kopā ar Mariju un viņas vīru Jāzepu un ”bija tiem paklausīgs”. (Lūkas 2:51, 52.) Bet, kad Jēzus pieauga, kļuva skaidrs, ka viņš nav parasts cilvēks.

Kad Jēzus apklusināja vētras sabangotu jūru, viens no viņa biedriem, baiļu pārņemts, vaicāja: ”Kas tas tāds?” (Marka 4:41.) Vēlāk Jēzus uz safabricētu apsūdzību pamata tika vests romiešu pārvaldnieka Poncija Pilāta priekšā, lai tas viņu tiesātu. Pilāts, kurš bija pārliecināts par Jēzus nevainību un kuru dziļi iespaidoja Jēzus cieņas pilnā izturēšanās par spīti cietsirdībai un netaisnībai, kas viņam bija jāpiedzīvo, izveda Jēzu pūļa priekšā un apbrīnā teica: ”Redziet, kāds cilvēks!” Bet jūdi atbildēja: ”Mums ir savs likums, un pēc šī likuma viņam jāmirst, jo viņš sevi darījis par Dieva Dēlu.” (Jāņa 19:4—7.)

Izdzirdējis, ka uz Jēzu tiek attiecināti vārdi ”Dieva Dēls”, Pilāts izbijās. Viņš jau iepriekš bija saņēmis ziņu, ka viņa sieva ir redzējusi sapni par Jēzu, ko Pilāta sieva nosauca par taisno. (Mateja 27:19.) Tāpēc Pilāts gribēja zināt, kas Jēzus īsti ir. Pilātam bija zināms, ka Jēzus nāk no Galilejas, tomēr viņš jautāja: ”No kurienes tu esi?” Jēzus uz šo jautājumu neatbildēja, un saruna drīz aprāvās. (Jāņa 19:9, 10.)

Jēzus tiešām bija cilvēks, bet atšķirībā no visiem citiem cilvēkiem viņš iepriekš bija bijis garīga būtne, ko debesīs sauca par Vārdu. Pēc tam Dievs viņa dzīvību brīnumainā kārtā bija pārcēlis Marijas klēpī. ”Vārds tapa miesa,” apliecināja apustulis Jānis, ”un mājoja mūsu vidū.” (Jāņa 1:1, 2, 14, 18; Atklāsmes 3:14.)

Kāpēc viņam bija jānāk no debesīm

Pirms pirmajam cilvēkam Ādamam bija piedzimuši bērni, viņš izdarīja grēku. Dumpīgs eņģelis, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Velns un Sātans, panāca, ka Ādams nepaklausa Dievam. Tāpēc Ādams zaudēja iespēju būt ar Dievu tādās attiecībās kā dēls ar tēvu, kā jau Dievs iepriekš bija brīdinājis. Ādamam bija jāpieredz savas nepaklausības sekas.  Viņš kļuva nepilnīgs un ar laiku novecoja un nomira. (1. Mozus 2:15—17; 3:17—19; Atklāsmes 12:9.)

Paskaidrojot, kā Ādama nepaklausība ietekmē visus viņa pēcnācējus, Bībelē sacīts: ”Viena cilvēka [Ādama] vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Romiešiem 5:12.) Diemžēl mēs visi no sava pirmtēva Ādama esam mantojuši grēku kopā ar tā bēdīgajām sekām, proti, novecošanu un nāvi. (Ījaba 14:4; Romiešiem 3:23.)

Atbrīvoties no šīm sekām varētu vienīgi tad, ja mums būtu pilnīgs tēvs, kas nav mantojis grēku un tāpēc pats nav tām pakļauts. Pievērsīsim uzmanību tam, kā tika sagādāta iespēja, lai mums varētu būt šāds jauns tēvs, kas līdzvērtīgs Ādamam, kāds tas bija, kamēr nebija zaudējis pilnību.

Tiek sagādāta glābšana

Apsolītais ”Miera lielskungs”, kā jūs droši vien atceraties, ir saukts arī par ”Mūžīgo tēvu”. Viņa piedzimšana par cilvēku pravietiski ir aprakstīta šādi: ”Jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu.” (Jesajas 7:14; Mateja 1:20—23.) Jēzum — tāpat kā pirmajam cilvēkam Ādamam — tēvs nebija cilvēks. Norādot Jēzus radurakstus līdz pat cilvēces pirmsākumiem, Lūka Bībelē raksta, ka Ādams bija Dieva dēls. (Lūkas 3:38.) Bet, kā jau minēts, Ādams zaudēja šīs tuvās attiecības ar Dievu un laupīja tās arī saviem pēcnācējiem. Tāpēc mums visiem ir vajadzīgs, tēlaini runājot, jauns tēvs, kas būtu pilnīgs — tāds, kāds radīšanas brīdī bija Ādams.

Dievs sūtīja no debesīm savu Dēlu, lai tas būtu šis jaunais Ādams, kas stātos pirmā Ādama vietā. Bībelē teikts: ””Pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli,” pēdējais Ādams par dzīvu darītāju garu. Pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem; otrs cilvēks no debesīm.” (1. Korintiešiem 15:45, 47.) Jēzus, ”pēdējais Ādams”, atbilst ”pirmajam cilvēkam, Ādamam,” tādā ziņā, ka viņš tāpat kā Ādams bija pilnīgs cilvēks, kuram būtu varējuši būt pilnīgi pēcnācēji, kas varētu mūžīgi dzīvot uz zemes. (Psalms 37:29; Atklāsmes 21:3, 4.)

Jēzus, kuram nebija bērnu, par spīti visiem Sātana uzbrukumiem palika uzticīgs Dievam līdz nāvei. Pilnīgā cilvēka dzīvība, ko Jēzus upurēja jeb atdeva, tiek saukta par izpirkumu. ”Kristū mums ir izpirkšana [no grēka un nāves, ko esam mantojuši no Ādama] caur viņa asinīm,” paskaidrots Bībelē. Citā Bībeles vietā rakstīts: ”Kā ar viena cilvēka [Ādama] nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka [Jēzus] paklausību neskaitāmi kļūs taisni.” (Efeziešiem 1:7, JDV; Romiešiem 5:18, 19; Mateja 20:28.)

Ja mēs attīstām ticību Jēzum, viņš kļūs par mūsu Mūžīgo tēvu un Glābēju. Būdams sava Tēva Valstības Valdnieks, viņš īstenos savu varu brīnišķīgā veidā. Nākamajā rakstā ir runa par to, kāda būs dzīve viņa pakļautībā un kad mēs varēsim saņemt šīs lieliskās svētības. (Lūkas 2:8—11.)

[Attēli 5. lpp.]

Kādu jūs Jēzu iztēlojaties šodien?

[Attēls 6. lpp.]

Kāpēc Jēzus ir saukts par ”pēdējo Ādamu”?