Belizas koraļļu rifi — pasaules dabas mantojuma vieta

ATSKAŅOŠANAS VALODA

Belizas koraļļu rifi — pasaules dabas mantojuma vieta

NO MŪSU KORESPONDENTA MEKSIKĀ

”Jebkuras kultūras vērtības vai dabas objekta bojāšanās vai izzušana ir kaitīgs zaudējums visām pasaules tautām, ..[un] visai starptautiskajai sabiedrībai kopīgi jāpiedalās īpašas nozīmes universālas vērtības dabas un kultūras mantojuma aizsardzībā.” (No UNESCO Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību.)

SASKAŅĀ ar tikko citētajiem vārdiem, 1996. gadā Belizas koraļļu rifu rezervāts tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Līdz ar to šiem rifiem tika piešķirts tāds pats statuss kā Maču Pikču drupām Peru, Lielajam kanjonam Amerikas Savienotajās Valstīs un citiem tikpat unikāliem dabas un kultūras objektiem, kas izkaisīti pa visu pasauli. Kāpēc šai vietai ir tik īpaša nozīme un universāla vērtība?

Vērtīgs mantojums

Pēc Austrālijas Lielā Barjerrifa Belizas koraļļu rifs ir otrais lielākais dzīvu koraļļu sakopojums pasaulē, un tas ir garākais koraļļu rifs visā rietumu puslodē. Tas stiepjas gar Jukatanas pussalu ap 300 kilometru garumā, piekļaujoties gandrīz visam Centrālamerikas valsts Belizas krastam. Bez koraļļu rifa jeb, precīzāk sakot, vairāku rifu sistēmas rezervātā iekļautas arī apmēram 450 mazas saliņas, ko šeit dēvē par kejām, un trīs atoli — gredzenveida koraļļu salas, kuru centrā ir gleznainas lagūnas. Belizas koraļļu rifu rezervāts sastāv no septiņām vietām, kuru kopējā platība sasniedz aptuveni 960 kvadrātkilometrus un kuras tiek aizsargātas saskaņā ar Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību.

Par to, cik svarīgi ir rūpēties par koraļļu rifu saglabāšanu, liecina kaut vai tas fakts, ka šajos rifos sastopama ceturtā daļa no visām pasaules ūdens dzīvnieku un augu sugām. Bioloģiskās daudzveidības ziņā koraļļu rifu ekosistēmas atpaliek vienīgi no tropu lietusmežiem. Tomēr zinātnieki brīdina, ka 70 procenti mūsu planētas koraļļu nākamo 20 līdz 40 gadu laikā ies bojā, ja cilvēki nepārtrauks piesārņot jūru, nekontrolēti attīstīt tūrismu, izmantot zvejā cianīdu un citādi postīt jūras ekosistēmas.

Belizas koraļļu rifu rezervātā konstatētas 70 akmenskoraļļu sugas, 36 astoņstaraino koraļļu sugas un 500 zivju sugas. Šeit mājo tādi reti un apdraudēti dzīvnieki kā karetes, zaļie jūrasbruņrupuči un knābjainie jūrasbruņrupuči, kā arī lamantīni un smailpurna krokodili. Koraļļu rifu pētniece Džuliāna Robinsone par apbrīnojamo dzīvības daudzveidību šajā vietā sacīja: ”Belizas koraļļu rifi piedāvā daudz unikālu iespēju gan zinātniekiem, gan tūristiem.. Tā ir viena no nedaudzajām vēl atlikušajām vietām, kur vērot dabu visā tās krāšņumā, bet tā vienalga ir apdraudēta.”

Viena no lielākajām problēmām, kas apdraud Belizas rifus, ir koraļļu izbalēšana — process, kura gaitā daudzkrāsainie koraļļi kļūst puscaurspīdīgi un blāvi. (Skat. informāciju 26. lappusē.) National Geographic News stāstīts, ka 1997. un 1998. gadā tika novērota masveida izbalēšana, kas daļēji sakrita ar viesuļvētru Mičs, un tās iznākumā dzīvo koraļļu sega saruka par 48 procentiem. Kāds bija šī posta cēlonis? Pētījumi joprojām turpinās, tomēr rifu pētniece Melānija Makfīlda saka: ”Šī koraļļu izbalēšana diezgan nepārprotami ir saistīta ar okeāna temperatūras kāpumu. [..] Izbalēšanu veicina arī ultravioletais starojums, un, ja kombinējas abi šie faktori, izbalēšana notiek īpaši strauji.” Laimīgā kārtā patlaban Belizas rifi, šķiet, lēnām atveseļojas. *

Zemūdens paradīze

Belizas koraļļu rifu dzidros ūdeņus, kuru vidējā temperatūra sasniedz 26 grādus, ir iecienījuši akvalangisti un nirēji. Deviņdesmit procenti rifu sistēmas vēl nav līdz galam izpētīti. Netālu no Sanpedro pilsētas Embergriskejā rifus no krasta šķir tikai daži simti metru, un tur tie ir viegli pieejami. Sešus kilometrus uz dienvidaustrumiem no Sanpedro atrodas Holčana jūras rezervāts — sekls, astoņus kvadrātkilometrus liels zemūdens parks, kura teritorijā ievērojamākais objekts ir kanāls, kas ved cauri rifam.

Viena no Belizas rifu sistēmas pasaules mantojuma vietām, tā dēvētais ”Zilais caurums” Laithausa rifā aptuveni 100 kilometru attālumā no Belizas krasta, pieder pie pašām izcilākajām niršanas vietām uz mūsu planētas. To padarīja slavenu franču okeanogrāfs Žaks Ivs Kusto savā 1970. gada ekspedīcijā ar pētniecības kuģi Calypso. ”Zilais caurums” ir dzīvu koraļļu gredzena apjozta, violeti zila kaļķakmens cenote jeb karsta kritene tirkīzzilajā jūrā. Tās diametrs ir kādi 300 metri, bet dziļums pārsniedz 120 metrus. Pirms jūras līmenis pacēlās, šis ģeoloģiskais veidojums bija sauss pazemes dobums, kura velve vēlāk iegruva. Apmēram līdz 35 metru dziļumam sienas ir gandrīz pilnīgi stāvas, bet pēc tam tajās sāk parādīties dzegas, no kurām lejup karājas gigantiski stalaktīti. Zemūdens panorāma sajūsmā liek aizrauties elpai, un redzamība te sasniedz 60 metrus. ”Zilajā caurumā” nav īpaši daudz jūras radību, izņemot haizivis. Akvalangistiem jāņem vērā, ka, nirstot ”Zilajā caurumā”, stingri jāievēro dekompresijas režīms, tāpēc iesācējiem šī vieta nav piemērota. Taču koraļļu gredzens, kas ieskauj cenoti, ar saviem kristāldzidrajiem ūdeņiem piedāvā lieliskas iespējas nirt arī bez akvalanga.

Netālu atrodas vēl viena no septiņām Belizas rifu sistēmas pasaules mantojuma vietām — idilliskā saliņa Hāfmūnkeja, kur patvērumu atradušas reti sastopamās sarkankāju sullas. Bez šīm sullām saliņā novērotas vēl veselas 98 putnu sugas. Ieniršana gar Hāfmūnkejas sienu, ko klāj krāšņi astoņstarainie koraļļi un kas ietiecas līdz tūkstoš metru dziļumam, ir neaizmirstams piedzīvojums.

Pat tikai īsi iepazīstoties ar Belizas koraļļu rifu, kļūst skaidrs, ka šis dabas brīnums ir pelnījis, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm. Tā bojāeja tiešām būtu ”kaitīgs zaudējums visām pasaules tautām”.

[Zemsvītras piezīme]

^ 9. rk. Vietējā mērogā, iespējams, maz ko var darīt, lai cīnītos ar globālo sasilšanu, kas izraisa okeāna temperatūras kāpumu, tomēr pasaules dabas mantojuma vietas statusa piešķiršana šai rifu sistēmai ir pamudinājusi beliziešus aktīvāk rūpēties par tās aizsardzību.

[Papildmateriāls/Attēli 26. lpp.]

Koraļļu izbalēšana

Koraļļu rifus veido nelielu, plēsīgu dzīvnieciņu — koraļļu polipu — kolonijas. Šiem polipiem ir ciets ārējais skelets, kas sastāv no kalcija karbonāta jeb kaļķa, un dzīvie koraļļi apmetas uz iepriekšējo paaudžu skeletiem. Polipu audos dzīvo mikroskopiskas aļģes (zooksantellas), kuras ar koraļļiem saista simbiotiskas attiecības. Tās izdala skābekli un ražo barības vielas, ko izmanto koraļļu polipi, un pašas savukārt absorbē polipu izdalīto oglekļa dioksīdu. Ja ūdens pārāk sasilst, polipi, kas ir jutīgi pret ūdens temperatūras izmaiņām, sāk izgrūst aļģes ārā, un, tā kā koraļļiem to krāsu piešķir aļģēs esošais pigments hlorofils, iznākumā koraļļi kļūst bāli. Šādi novājināti koraļļi ir uzņēmīgāki pret slimībām, un tie viegli iet bojā. Tomēr koraļļi ir ļoti dzīvotspējīgi, un, ja tos aizsargā, tie spēj ātri atjaunoties.

[Norāde par autortiesībām]

[Karte 23. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

Meksika

BELIZA

Karību jūra

Klusais okeāns

[Attēls 23. lpp.]

Belizas satelītuzņēmums, kurā redzama 300 kilometru garā rifu sistēma

[Attēls 24. lpp.]

Randevūkeja

[Norāde par autortiesībām]

©kevinschafer.com

[Attēls 24. lpp.]

Knābjainais jūrasbruņrupucis

[Attēls 24., 25. lpp.]

”Zilais caurums” Laithausa rifā; tas izveidojies, iegrūstot kaļķakmens dobumam

[Norāde par autortiesībām]

[Attēls 24., 25. lpp.]

Belizas koraļļu rifos mājo 500 zivju sugas

[Norāde par autortiesībām]

[Norādes par attēlu autortiesībām 23. lpp.]

[Norāde par attēla autortiesībām 24. lpp.]

ATMOSTIETIES!