Bībeles viedoklis

Vai kristietība ir cietusi neveiksmi?

APTUVENI trešā daļa pasaules iedzīvotāju sevi uzskata par kristiešiem. Tomēr pasaule ir kļuvusi politiskā ziņā sašķeltāka un vardarbīgāka nekā jebkad agrāk. Vai tas nozīmē, ka kristīgās mācības, ko mācīja Jēzus, kaut kādā ziņā ir bijušas aplamas? Vai arī problēma ir tajā, kā daudzi cilvēki interpretē Kristus mācības?

Šajā rakstā īsumā apskatīts, ko patiesībā mācīja Jēzus un kādu priekšzīmi viņš rādīja saviem sekotājiem, kā arī pievērsta uzmanība kādam viedoklim, kas ir plaši izplatīts to cilvēku vidū, kuri sevi uzskata par kristiešiem, bet kas tomēr ir pretrunā ar patiesās kristietības būtību.

Sagrozīta kristietība

Dažus gadsimtus pēc Kristus nāves sagrozīta kristietības forma Romas impērijā kļuva par valsts atbalstītu reliģiju. Šīs ticības pārstāvji vairs nebija sabiedrībā nevēlamas personas, uz kuriem pārējie raugās ar aizdomām, gluži pretēji — šī reliģiskā grupa izvirzījās Romas politiskās un sabiedriskās dzīves centrā. Tādi ievērojami garīdznieki kā, piemēram, Augustīns attīstīja domu, ka gaidītā Dieva Valstība kaut kādā nozīmē jau ir atnākusi. Šie reliģiskie līderi mācīja, ka viņu jauniegūtā politiskā un reliģiskā ietekme ir līdzeklis, lai īstenotu Dieva gribu uz zemes. Šādi tika uzsvērta cilvēku pūļu nozīme cilvēku dzīves vadīšanā šeit uz zemes.

Šādu mācību ietekmē daudzi sāka uzskatīt, ka kristietim ir jādod savs ieguldījums sabiedrības politiskās struktūras veidošanā. Pēc daudzu domām, kristietim laiku pa laikam savi reliģiskie uzskati ir jāpakārto sabiedrības interesēm. Piemēram, liela daļa cilvēku vārdos godā Kristus mācības par mīlestību un mieru, tomēr  darbos atbalsta nežēlīgus karus. Tāpat arī nav retums, ka baznīcas mudina cilvēkus lūgt par Dieva Valstības atnākšanu, bet vienlaikus atbalsta pasaulīgās varas pārstāvjus, kas apspiež citus.

Šāda izkropļota kristietība nav tā pati reliģija, ko iedibināja Jēzus. Tā ir cilvēku izveidota pielūgsmes forma, un pie tās turas lielākā daļa no cilvēkiem, kas mūsdienās sevi uzskata par kristiešiem. Šī ”kristietība” tiešām ir cietusi neveiksmi, kā to apliecina plaši izplatītā necieņa pret Bībeles principiem, kura visā pasaulē ir vērojama tās piekritēju vidū.

Ko patiesībā mācīja Jēzus

Dažus varbūt pārsteidz vārdi, ko Jēzus teica par saviem sekotājiem, proti, ka ”viņi nav no pasaules, tāpat kā [viņš nav] no pasaules”. (Jāņa 17:15, 16.) Kāpēc Kristus savus mācekļus mudināja nepiederēt pie pasaules? Kā var secināt no vārdiem, ko Jēzus teica saviem mācekļiem, iemesls ir tas, ka šīs pasaules valdnieks ir Sātans. (Jāņa 14:30.)

Tāpēc Kristus mācības nemudina cilvēkus meklēt problēmu risinājumus pie cilvēku organizācijām. Tās vērš uzmanību uz Dieva debesu Valstību kā uz to iekārtojumu, kas nodibinās šeit uz zemes taisnību. (Mateja 6:10.) Pats Jēzus ne mazākajā mērā nemēģināja iejaukties sava laika politiskajā dzīvē. Viņš nebija ar mieru kļūt par politisku vadītāju. (Jāņa 6:15.) Jēzum arī nebija pieņemami risināt problēmas ar vardarbības palīdzību. (Mateja 26:50—53; Jāņa 18:36.) Jēzus saviem sekotājiem neatstāja ne konstitūciju, ne arī kādu civiltiesisko likumu kodeksu. Viņš nenostājās nevienā pusē sava laika aktuālajos politiskajos jautājumos. Piemēram, Jēzus nesāka cīnīties par vergu tiesībām un neiesaistījās jūdu cīņās pret Romas varu.

Tomēr tas nenozīmē, ka Jēzum būtu bijuši vienaldzīgi cilvēki un viņu problēmas. Mācot ļaudis, Jēzus ļoti bieži runāja par cilvēka pienākumiem pret apkārtējiem. Jēzus savus sekotājus mudināja godīgi maksāt nodokļus un uzsvēra, ka kristiešiem ir jāpakļaujas valsts amatpersonām. (Mateja 22:17—21.) Viņš mācīja, kā apliecināt rūpes par cilvēkiem, kam ir nepieciešama palīdzība, kā ņemt vērā citu goda jūtas un parādīt līdzjūtību, kā piedot pāridarījumus un būt žēlsirdīgiem. (Mateja 5.—7. nodaļa.) Kā ir labi zināms, Jēzus mācību būtība bija mīlestība pret Dievu un savu tuvāko. (Marka 12:30, 31.)

Patiesā kristietība mūsdienās

Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, rodas jautājums: kā jārīkojas patiesiem Kristus sekotājiem? Viņiem ir jāseko Jēzus priekšzīmei. Kristiešiem jābūt paklausīgiem savas zemes likumiem, tomēr jāpaliek pilnīgi neitrāliem politiskos jautājumos. (Jāņa 12:47, 48.) Patiesie kristieši nerīkojas pretēji kristīgiem principiem arī tad, ja viņiem ir jāiztur liels spiediens. (1. Pētera 2:21—23.) Tomēr kristieši nekādā gadījumā nav vienaldzīgi pret citiem. Patiesie kristieši dzīvi interesējas par apkārtējo cilvēku labklājību, tāpat kā to darīja Jēzus. (Marka 6:34.) Turklāt kristieši ir gatavi ieguldīt spēkus, lai, mācot citiem Kristus mācības un palīdzot dzīvot saskaņā ar tām, palīdzētu cilvēkiem gūt dzīvē lielāku prieku. (Jāņa 13:17.)

Veidojot savas attiecības ar apkārtējo pasauli, Jehovas liecinieki cenšas līdzināties Jēzum. Viņi ir miermīlīgi, likumam paklausīgi cilvēki, tomēr nepieder pie pasaules. Tāpat kā Jēzus, Jehovas liecinieki nav ar mieru rīkoties vardarbīgi vai iesaistīties mūsdienu neskaitāmajos politiskajos strīdos. Viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka Dieva Valstība ir tā, kas atrisinās mūsdienu problēmas. Cilvēki, kas dzīvo saskaņā ar patieso kristietību, gūst dzīvē lielāku prieku un viņu vidū valda saskaņa. (Jāņa 13:34, 35.) Patiesā kristietība nekādā ziņā nav cietusi neveiksmi.

VAI JŪS ESAT DOMĀJIS?

▪ Vai kristiešiem ir jāiesaistās politikā? (Jāņa 6:15.)

▪ Vai Kristus mudināja risināt konfliktus ar vardarbības palīdzību? (Mateja 26:50—53.)

▪ Pēc kā var pazīt patiesos kristiešus? (Jāņa 13:34, 35.)

[Norāde par attēla autortiesībām 18. lpp.]

EL COMERCIO, Quito, Ecuador