Kas notiek ar baznīcām?

LATĪŅAMERIKAS zemes no Meksikas līdz pat Čīlei vieno daudzas radniecīgas kultūras iezīmes. Gados vecākie šī reģiona iedzīvotāji joprojām atceras laikus, kad Latīņamerikā pamatā bija tikai viena reliģija — katolicisms. 16. gadsimtā spāņu konkistadori šo ticību te ieviesa ar ieročiem rokās. Brazīlija bija katoliskās Portugāles kolonija. Četrus gadsimtus Romas katoļu baznīca atbalstīja pastāvošās varas, pretī saņemot ekonomisku atbalstu un oficiālās reliģijas statusu.

Taču 20. gadsimta 60. gados daži katoļu priesteri sāka saprast, ka, nostādamās valdošās elites pusē, baznīca zaudē tautas simpātijas. Viņi sāka aizstāvēt trūcīgo ļaužu tiesības un izveidoja tā dēvēto atbrīvošanas teoloģiju. Šī kustība, kas sākās Latīņamerikā, bija protests pret nabadzību, kādā dzīvoja arī ļoti daudz katoļticīgu cilvēku.

Tomēr par spīti tam, ka daļa garīdznieku aktīvi ir iesaistījušies populārās politiskās kustībās, miljoniem cilvēku ir aizgājuši no katoliskās ticības, lai izmēģinātu citas baznīcas. Latīņamerikā lielā skaitā ir parādījušās reliģiskas organizācijas, kuru dievkalpojumos ticīgie ekstāzē sit plaukstas un dedzīgi dzied garīgas dziesmas vai kur dievkalpojumu gaisotne drīzāk atgādina rokkoncertu. ”Evaņģēlisma kustība Latīņamerikā ir sadalījusies neskaitāmās atsevišķās baznīcās,” savā grāmatā Faces of Latin America (Latīņamerikas sejas) raksta Dankans Grīns. ”Nereti tās kļūst par viena draudzes gana pašizpausmes līdzekli. Ja kāda draudze pieaug, bieži vien tā sašķeļas un rodas atkal jaunas baznīcas.”

Eiropa novēršas no baznīcām

Vairāk nekā 1600 gadu lielāko daļu Eiropas pārvaldīja valdnieki, kas apgalvoja, ka viņi ir kristieši. Vai tagad, kad ir sācies 21. gadsimts, reliģija Eiropā plaukst un zeļ? 2002. gadā sociologs Stīvs Brūss grāmatā God is Dead—Secularization in the West (Dievs ir miris. Rietumu sekularizācija) par situāciju Lielbritānijā rakstīja: ”19. gadsimtā gandrīz visi laulājās reliģiskā ceremonijā.” Turpretī 1971. gadā reliģiska ceremonija tika rīkota vairs tikai 60 procentos laulību, un 2000. gadā šis daudzums jau bija samazinājies līdz 31 procentam.

 Komentējot šo tendenci, Londonas laikraksta Daily Telegraph korespondents, kas specializējies reliģiskās dzīves norišu atspoguļošanā, rakstīja: ”Visas galvenās konfesijas, sākot ar anglikāņiem un Romas katoļu baznīcu un beidzot ar metodistiem un Apvienoto reformātu baznīcu, piedzīvo ieilgušu panīkumu.” Viņš atsaucās uz kādu ziņojumu, kurā bija izteikta prognoze, ka ”līdz 2040. gadam Lielbritānijas baznīcas jau būs tuvu iznīkšanai un svētdienas dievkalpojumu apmeklēs tikai divi procenti iedzīvotāju”. Līdzīgi komentāri ir izskanējuši arī par reliģisko situāciju Nīderlandē.

”Pēdējos gadu desmitos mūsu sabiedrība nepārprotami ir sekularizējusies,” bija teikts kādā Nīderlandes sociālās un kultūras plānošanas biroja pārskatā. ”Ir sagaidāms, ka 2020. gadā 72% iedzīvotāju nepiederēs vispār ne pie kādas reliģijas.” Savukārt kādā vācu preses izdevumā sacīts: ”Aizvien vairāk un vairāk Vācijas iedzīvotāju pievēršas maģijai un okultismam, meklējot mierinājumu, ko viņi kādreiz rada baznīcā, darbā un ģimenē. ..visā valstī daudzas baznīcas nākas slēgt, jo nav draudžu, kas tajās pulcētos.”

Tie Eiropas zemju iedzīvotāji, kas joprojām iet baznīcā, parasti nedara to tādēļ, lai uzzinātu, ko Dievs no viņiem prasa. Kādā Itālijas preses izdevumā izteikts novērojums: ”Itālieši savu reliģiju pielāgo savam dzīvesveidam.” Kāds itāliešu sociologs rakstīja: ”Mēs ņemam no pāvesta to, kas mums der.” To pašu varētu teikt arī par daudziem katoļiem Spānijā, kur reliģiozitāti lielā mērā ir izspiedusi patērētāju kultūra un centieni pēc ekonomiskās labklājības ”paradīzes”, kurā uzreiz tiktu apmierinātas visas materiālās vēlmes.

Šīs tendences ir krasā pretrunā tai kristietībai, ko mācīja un ar kuru saskaņā dzīvoja Kristus un viņa sekotāji. Jēzus nepiedāvāja cilvēkiem tādu reliģiju, kurā ticīgie paši var izvēlēties tās mācības, kuras tiem patīk, un atteikties  no tām, kuras tiem nepatīk, gluži kā cilvēki izraugās ēdienus no bufetes galda. Jēzus teica: ”Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.” Viņš mācīja, ka kristīgais dzīves ceļš prasa personiskus upurus un pūles. (Lūkas 9:23.)

Reliģijas pielāgošana tirgus prasībām Ziemeļamerikā

Atšķirībā no Kanādas, kur, kā daudzi atzīmē, sabiedrībā ir izplatīta skeptiska un noraidoša attieksme pret reliģiju, Amerikas Savienotajās Valstīs liela daļa iedzīvotāju ticību uztver nopietni. Saskaņā ar vairāku lielu sabiedrības viedokļa izpētes organizāciju datiem, vismaz 40 procenti aptaujāto iedzīvotāju apgalvo, ka viņi katru nedēļu iet baznīcā, lai arī dievkalpojumu apmeklētāju skaitīšanas rezultāti liecina, ka reālais skaitlis varētu būt tuvāks 20 procentiem. Vairāk nekā 60 procenti, pēc pašu vārdiem, tic, ka Bībele ir Dieva Raksti. Tomēr viņi bieži vien nemēdz ilgi turēties pie vienas konkrētas baznīcas. Daudzi ASV iedzīvotāji ļoti viegli maina savu reliģiju. Ja kāds sludinātājs zaudē popularitāti un pievilcību draudzes acīs, viņš riskē zaudēt arī savu draudzi — un līdz ar to nereti arī vērā ņemamus ienākumus.

Dažu baznīcu vadītāji apgūst biznesa metodes, lai uzlabotu prasmi ”pārdot” savus reliģiskos pakalpojumus. Dažas draudzes maksā tūkstošiem dolāru baznīcas konsultāciju firmām. ”Tas bija ļoti veiksmīgs ieguldījums,” ar gandarījumu sacīja kāds mācītājs, kura vārdi bija citēti šādu firmu darbībai veltītā rakstā. Tā dēvētās megabaznīcas, kuru locekļu skaits mērāms tūkstošos, finansiāli ir tik veiksmīgas, ka tās pat ir piesaistījušas tādu biznesa izdevumu kā The Wall Street Journal un The Economist uzmanību. Šajos preses izdevumos var lasīt, ka šādas megabaznīcas parasti piedāvā iespēju ”vienlaikus iepirkties gan miesai, gan dvēselei”. Baznīcas kompleksā mēdz ietilpt restorāni, kafejnīcas, skaistumkopšanas saloni, saunas un sporta centri. Tiek izmantoti arī tādi apmeklētāju piesaistīšanas līdzekļi kā kino, slavenības un modernā mūzika. Bet ko sludinātāji māca baznīcas apmeklētājiem?

Nav brīnums, ka iecienīta tēma ir ”labklājības evaņģēlijs” — ticīgajiem tiek mācīts, ka tad, ja viņi devīgi ziedos baznīcai, viņi tiks atalgoti ar materiālu labklājību un labu veselību. Ja runa ir par morāles jautājumiem, Dievs parasti tiek attēlots kā iecietīgs un visupiedodošs. Kāds sociologs izteicās: ”Amerikāņu baznīcas ir terapeitiskas, nevis nosodošas.” Populārajās baznīcās galvenā uzmanība bieži vien tiek pievērsta padomiem un ieteikumiem, kā pilnveidot sevi un gūt dzīvē panākumus. Cilvēki aizvien labprātāk pievēršas nekonfesionālām baznīcām, kur reliģiskās mācības, kas tiek uzskatītas par domstarpību cēloni, tikpat kā netiek pieminētas. Toties par politiku gan tiek runāts bieži, turklāt ļoti tieši un konkrēti. Šādi gadījumi, kad baznīcas aktīvi ir iesaistījušās politikā, dažkārt ir nostādījuši garīdzniekus neērtā situācijā.

 Vai Ziemeļamerikā notiek reliģiska atdzimšana? 2005. gadā žurnālā Newsweek bija minēts, ka lielu popularitāti ir iemantojuši ”dievkalpojumi, ko pavada ekstātiski izsaucieni, ģībšana un kāju sišana”, kā arī citi reliģiski pasākumi, tomēr tajā bija arī sacīts: ”Lai kas tas arī būtu par procesu, kas šobrīd norisinās, tas nekādā ziņā nav krass baznīcā gājēju skaita pieaugums.” Aptaujās, kurās respondenti tiek lūgti norādīt, kāda ir viņu reliģiskā piederība, visstraujāk pieaug to cilvēku skaits, kuru atbilde ir: ”Nekāda.” Vienas draudzes aug tāpēc, ka citas sarūk. Kādā žurnālā sacīts, ka cilvēki ”masveidā” pamet tradicionālās baznīcas ar to rituāliem, ērģeļmūziku un garīdzniekiem garos tērpos.

Tātad, kā īsi bija aplūkots šajā rakstā, Latīņamerikā daudzas baznīcas sašķeļas un veidojas jauni reliģiski novirzieni, Eiropā baznīcas apmeklē aizvien mazāk cilvēku, un ASV baznīcas mēģina piesaistīt cilvēkus, piedāvājot izklaidi un pacilājošas emocijas. Protams, ir daudz izņēmumu, kas atšķiras no šīm galvenajām tendencēm, bet kopaina iezīmējas diezgan skaidri — pūloties saglabāt popularitāti, baznīcas saskaras ar nopietnām problēmām. Vai tas nozīmē, ka ir iestājies kristietības noriets?

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

RELIĢISKAIS ”LIELVEIKALS”

Francijas Katoliskās baznīcas kristīgā aicinājuma dienesta direktors izteicās: ”Reliģija kļūst par kaut ko līdzīgu lielveikalam. Cilvēki patērē tās pakalpojumus, un, ja viņi neatrod reliģisku organizāciju, kurai viņi piekrīt, viņi vēršas kaut kur citur.” Socioloģe Greisa Deivija no Ekseteras universitātes Lielbritānijā, komentējot kāda Eiropas reliģiju pētījuma rezultātus, sacīja: ”Cilvēki gluži vienkārši no daudzveidīgā piedāvājumu klāsta izvēlas to, kas viņiem patīk. Reliģija tāpat kā daudz kas cits ir kļuvusi par personiskās izvēles, dzīvesstila un patikas vai nepatikas jautājumu.”

[Attēls 4., 5. lpp.]

Aprakstīta baznīcas ieeja Neapolē (Itālija)

[Norāde par autortiesībām]

©Doug Scott/age fotostock

[Attēls 4., 5. lpp.]

Meksikā daudzi ir atstājuši katoļu baznīcu