Es pieņēmu pareizo lēmumu

Pastāstījusi Sonja Akunja Kevedo

Kādu dienu bankā, kurā es strādāju, man piedāvāja izdevīgu paaugstinājumu. Tas bija ļoti labi atalgots, prestižs darbs. Tomēr tieši pirms tam es biju saņēmusi uzaicinājumu kalpot par pionieri (pilnas slodzes sludinātāju) kādā citā pilsētā. Man bija jāizlemj, kuram no piedāvājumiem piekrist. Kopš tā laika ir pagājuši 32 gadi, un, pārdomājot, kāda ir izvērtusies mana dzīve, es droši varu teikt, ka toreiz pieņēmu pareizo lēmumu.

KAUT gan mana mamma bija uzaudzināta katoļticībā, baznīcas doktrīnas viņai radīja šaubas. Viņa nespēja saprast, kāpēc ir jāgodina tēli, kas ir tikai cilvēku roku darinājumi. Mammai bija svarīgi atrast reliģisko patiesību, tāpēc viņa gāja no vienas baznīcas uz otru, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem, tomēr tur viņa tās nesaņēma.

Tajā laikā mūsu ģimene dzīvoja Meksikas pilsētā Tustlā. Kādu dienu mamma sēdēja ārā pie mūsu mājas un baudīja atspirdzinošās vēja pūsmas, kad pie viņas pienāca kāds Jehovas liecinieks. Mamma bija pārsteigta, ka šis vīrietis spēja atbildēt uz viņas jautājumiem, balstīdamies uz Bībeli, tāpēc viņa piekrita piedāvājumam turpināt sarunu citudien. Kad viņš ieradās nākamajā reizē, viņu priekšā jau gaidīja ne tikai mamma, bet arī adventistu mācītājs, katoļu priesteris un sludinātājs no Nācaretes draudzes. Mamma uzdeva kādu jautājumu par sabatu un pārliecinājās, ka tikai Jehovas liecinieks spēj sniegt saprātīgu, uz Bībeli balstītu atbildi. Vēl vairāk — pārējie Bībeli pat nebija paņēmuši līdzi. Pēc tam mamma sāka mācīties Bībeli un pusgadu vēlāk kristījās, kļūdama par Jehovas liecinieci. Tas notika 1956. gadā, kad man bija astoņi gadi.

Tēva bažas

Kamēr mamma pati mācījās Bībeli, tēvs viņai nelika nekādus šķēršļus. Bet vēlāk, kad viņa sāka mācīt arī mūs — savus četrus bērnus — un apmeklēt kristiešu sapulces, tēvs iznīcināja literatūru, ko viņa bija saņēmusi no lieciniekiem. Pārliecināts, ka Jehovas liecinieki mūs maldina, tēvs ar katoļu Bībeles izdevuma palīdzību gribēja pierādīt, ka liecinieki patvaļīgi ir iekļāvuši savā Bībeles tulkojumā Dieva vārdu Jehova. Bet, kad mamma parādīja tēvam Dieva personvārdu viņa paša Bībelē, viņš bija ļoti izbrīnīts, un kopš tā laika viņa attieksme pret Jehovas lieciniekiem sāka mainīties.

Meksikā ir pieņemts rīkot īpašas svinības par godu meitenes 15. dzimšanas dienai, bet, tā kā dzimšanas dienu svinēšana nav saskaņā ar Bībeli, es biju pārstājusi tās atzīmēt. * Tomēr tēvs uzstāja, ka viņš vēlas manā labā darīt kaut ko īpašu. Visu apdomājusi, es sacīju: ”Es vēlos, lai tu būtu mana dāvana — atnāc man līdzi uz Jehovas liecinieku kongresu.” Tēvs piekrita, un šis kongress vēl lielākā mērā rosināja viņa interesi par Bībeli.

Kādu vakaru, kad pēc stipras vētras bija sarauti elektrības vadi, atgadījās nelaime — tēvs guva smagu elektrotraumu. Kamēr tēvs gulēja slimnīcā, Jehovas liecinieki augu diennakti rūpējās par viņu. Redzot šādu kristīgās mīlestības izpausmi, tēvs bija tik aizkustināts, ka nekad vairs to nespēja aizmirst. Vēlāk viņš sāka piedalīties sludināšanā un apņēmās veltīt savu dzīvi Jehovam. Diemžēl 1975. gada 30. septembrī, mēnesi pirms tam, kad viņam bija paredzēts kristīties, tēvs nomira. Mēs neizsakāmi ilgojamies sagaidīt brīdi, kad viņš celsies augšā un mēs atkal varēsim viņu apskaut! (Apustuļu darbi 24:15.)

Ģimenes labvēlīgā ietekme

Mana vecākā māsa Karmena ļoti augstu vērtēja pilnas slodzes kalpošanu. 1967. gadā viņa kristījās un neilgi pēc tam kļuva par pionieri — tas nozīmē, ka viņa mēnesī sludināja apmēram 100 stundas. Vēlāk Karmena pārcēlās uz Toluku, pilsētu, kas  atrodas Meksikas centrālajā daļā. Savukārt es sāku strādāt bankā un 1970. gada 18. jūlijā kristījos.

Pilnas slodzes kalpošana Karmenai sagādāja lielu prieku un gandarījumu, un viņa arī mani mudināja pārcelties uz Toluku. Tajā laikā, kad es apdomāju šo iespēju, reiz kristiešu sapulcē es klausījos runu, kurā bija uzsvērts, ka Jēzus sekotājiem ir jāizmanto sava garīgā ”manta”, lai pagodinātu Dievu. (Mateja 25:14—30.) Es uzdevu sev jautājumu: ”Vai es daru visu, kas ir manos spēkos, lai liktu lietā garīgās bagātības, kas man ir uzticētas?” Es jutu, ka manī mostas vēlēšanās darīt vairāk Jehovas labā.

Jāizšķiras starp diviem piedāvājumiem

1974. gadā es pieteicos kalpot par pionieri teritorijā, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem. Neilgi pēc tam man uz darbu piezvanīja kāds draudzes vecākais no Tolukas. ”Mēs gaidījām, ka tu atbrauksi. Kur tu esi pazudusi?” viņš jautāja. Izrādījās, ka es esmu norīkota kalpot Tolukā par speciālo pionieri, bet vēstule, kurā par to bija paziņots, acīmredzot pastā bija kaut kur noklīdusi. (Speciālie pionieri ir pilnas slodzes sludinātāji, kas ir izteikuši gatavību kalpot jebkurā vietā, kur viņus norīko Jehovas organizācija.)

Es nekavējoties devos pie sava priekšnieka un pateicu, ka vēlos atstāt darbu bankā. ”Vienu mirklīti, Sonja,” priekšnieks mani pārtrauca, pavicinājis gaisā kādu dokumentu. ”Mēs tikko uzzinājām, ka tu esi viena no septiņām sievietēm, kas ir izvirzītas menedžera asistenta amatam. Mūsu bankā neviena sieviete līdz šim nav iecelta šajā amatā. Vai tad tu palaidīsi garām šo iespēju?” Kā jau es sākumā minēju, jaunais amats solīja lielāku algu un prestižu. Tomēr es pateicos priekšniekam un sacīju, ka esmu apņēmusies lielākā mērā kalpot Dievam. ”Labi, lai tev veicas,” viņš noteica. ”Bet neaizmirsti, ka mūsu bankas durvis tev vienmēr ir atvērtas, ja tev ievajagas darbu.” Pēc divām dienām es jau biju Tolukā.

Kalpoju par speciālo pionieri Meksikā

Kad es atbraucu uz Toluku, Karmena jau divus gadus kalpoja šajā pilsētā par speciālo pionieri. Mēs bijām ļoti priecīgas, ka atkal varam būt kopā. Tomēr mūsu sadarbība drīz vien pārtrūka, jo trīs mēnešus pēc manas ierašanās Tolukā mamma cieta nelaimes gadījumā, pēc kura viņai bija nepieciešama pastāvīga aprūpe. Mēs vērsāmies pēc padoma Jehovas liecinieku filiālē un, apspriedušās ar brāļiem, izlēmām, ka Karmena dosies uz mājām rūpēties par mammu. Karmena kopa mammu septiņpadsmit gadus, un visu šo laiku viņa bija pioniere. Māsa bieži aicināja ieinteresētos cilvēkus mācīties Bībeli pie viņas mājās, lai vajadzības gadījumā viņa varētu palīdzēt mammai.

1976. gadā mani nosūtīja uz Tekamačalko, kur krasi iezīmējās robeža starp bagātajiem un nabagajiem, jo trūcīgie cilvēki dzīvoja vienā pilsētas daļā, bet turīgie — otrā. Tur es sāku mācīt Bībeli kādai vecai kundzei, kas nekad nebija bijusi precējusies un dzīvoja kopā ar savu bagāto brāli. Kad šī sieviete pateica brālim, ka vēlas kļūt par Jehovas liecinieci, viņš piedraudēja, ka izdzīs māsu no mājām. Tomēr pazemīgā sieviete neļāvās iebiedēties un kļuva par kristītu Jehovas liecinieci. Pēc viņas kristīšanās brālis tiešām izpildīja savus draudus un padzina māsu no mājām. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu — viņai tolaik bija jau 86 gadi —, šī sieviete pilnībā paļāvās uz Jehovu, un ar draudzes atbalstu viņa uzticīgi kalpoja Dievam līdz pat savai nāvei.

Mācības Gileādas skolā un kalpošana Bolīvijā

Kad es biju pavadījusi piecus gandarījuma pilnus gadus Tekamačalko, mani uzaicināja mācīties Gileādas misionāru skolā. Gileādas skola ir izveidota ASV, Ņujorkas štatā, taču šī bija pirmā reize, kad šīs skolas ietvaros mācības tika rīkotas Meksikā. Gan mamma, gan Karmena mani dedzīgi mudināja pieņemt šo uzaicinājumu, un es devos uz Jehovas liecinieku Meksikas filiāli, lai divarpus mēnešus mācītos Gileādas skolā. Tas bija viens no spilgtākajiem un garīgi stiprinošākajiem notikumiem manā dzīvē. 1981. gada 1. februārī notika mūsu izlaidums, un mani kopā ar Enriketu Ajalu (tagad Fernandesu) norīkoja kalpot Bolīvijas pilsētā Lapasā.

Bija paredzēts, ka Lapasas lidostā mūs sagaidīs ticības biedri, tomēr neviena no viņiem tur nebija. Mēs nospriedām, ka netērēsim velti laiku, un sākām turpat lidostā sludināt. Pēc trīs stundām mēs satikām brāļus no vietējās Jehovas liecinieku filiāles. Viņi atvainojās un paskaidroja, ka pilsētā notiek karnevāls un ielās bijuši sastrēgumi.

Augstāk par mākoņiem

Lapasa atrodas vairāk nekā 3500 metru augstumā virs jūras līmeņa, tāpēc var teikt, ka mūsu sludināšana  noritēja augstāk par mākoņiem. Retināto gaisu nebija viegli elpot, un sludinādama es jau pēc neilga laika jutos nogurusi. Kaut gan man bija vajadzīgs aptuveni gads, lai pielāgotos dzīvei tādā augstumā, bagātīgās Jehovas svētības atsvēra visas problēmas. Piemēram, 1984. gadā es kādu rītu kāpu augšup pa klinšainu nogāzi, lai nokļūtu līdz kādai mājai kalna galā. Ar pēdējiem spēkiem tiku līdz mājai un pieklauvēju pie durvīm. Durvis atvēra kāda sieviete, un mums izvērsās jauka saruna. Es apsolīju, ka pēc pāris dienām atgriezīšos.

”Es par to šaubos,” sieviete noteica. Tomēr es atgriezos, un mājas saimniece lūdza, vai es nevarētu mācīt Bībeli viņas meitai. ”Vispār jau tas ir vecāku pienākums, bet, ja jūs vēlaties, es varētu palīdzēt,” es atbildēju. Sieviete piekrita, un es sāku mācīt Bībeli gan viņas meitai, gan viņai pašai. Tā kā viņa nemācēja lasīt un rakstīt, mēs ņēmām talkā Jehovas liecinieku izdoto brošūru Apgūsti prasmi lasīt un rakstīt.

Ar laiku šajā ģimenē bērnu pulciņš pieauga līdz astoņiem. Kad es nācu ciemos, bērni, sadevušies rokās, izveidoja ķēdi, lai man būtu vieglāk tikt augšā pa nogāzi. Galu galā visa ģimene — tēvs, māte un astoņi bērni — sāka kalpot Jehovam. Trīs meitas ir pionieres, un viens no dēliem ir draudzes vecākais. Tēvs draudzē pildīja kalpošanas palīga pienākumus līdz pat 2000. gadam, kad viņš nomira. Es esmu ārkārtīgi priecīga, kad domāju par šo brīnišķīgo ģimeni un viņu uzticību Dievam, un es pateicos Jehovam, ka viņš man deva iespēju palīdzēt šiem cilvēkiem.

Atkal kopā ar Karmenu

1997. gadā mamma nomira, un Karmenai atkal piedāvāja kļūt par speciālo pionieri. 1998. gadā viņu norīkoja sludināt Bolīvijas pilsētā Kočabambā, kur tajā laikā dzīvoju arī es. Pēc astoņpadsmit gadu pārtraukuma mēs ar Karmenu atkal bijām kopā, un Karmenai tika piešķirts misionāres statuss. Mums ir palikušas brīnišķīgas atmiņas par dzīvi Kočabambā, kur klimats ir tik patīkams, ka vietējie par savu pilsētu mēdz sacīt: bezdelīgas to nekad nepamet. Šobrīd mēs ar māsu kalpojam Jehovam skaistajā Bolīvijas galvaspilsētā Sukrē, kas atrodas augstkalnu ielejā un kurā dzīvo 220 tūkstoši iedzīvotāju. Šajā pilsētā, kur ir tik daudz katoļu baznīcu, ka tā savulaik bija iesaukta par ”Mazo Vatikānu”, tagad ir piecas Jehovas liecinieku draudzes.

Kopā ar Karmenu mēs pilnas slodzes kalpošanā esam pavadījušas vairāk nekā 60 gadu, un mums ir bijusi iespēja pieredzēt svētības, ko nevar salīdzināt ne ar ko citu uz pasaules, — mēs vairāk nekā 100 cilvēkiem esam palīdzējušas pieņemt patiesību un kristīties. Es ne mirkli nešaubos, ka nav labāka dzīves ceļa kā kalpot Jehovam no visas sirds. (Marka 12:30.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 15. lpp.]

Es kāpu augšā pa klinšainu nogāzi, lai mācītu Bībeli šai ģimenei

[Attēls 15. lpp.]

Mēs ar Karmenu (pa labi) dodamies sludināt