Kamčatka — Krievijas austrumu brīnumzeme

NO MŪSU KORESPONDENTA KRIEVIJĀ

VAIRĀK nekā pirms trīssimt gadiem krievu ceļotāji, kas virzījās aizvien tālāk uz austrumiem Āzijas teritorijā, nonāca kalnainā pussalā, kas stiepās dienvidu virzienā, iesniegdamās Klusajā okeānā un atdalīdama Ohotskas un Beringa jūru. Par šo noslēpumaini skaisto pussalu, ko sauc par Kamčatku, citās pasaules malās daudzi vēl šodien tikpat kā neko nezina.

Kamčatka, kas ir mazliet lielāka par Itāliju, atrodas gandrīz tajos pašos platuma grādos kā Britu salas, tomēr klimats tajā ir ievērojami vēsāks. Piekrastē ziemas ir maigākas nekā iekšzemē, kur vietām sniega segas biezums sasniedz sešus un reizēm pat divpadsmit metrus. Vasarā Kamčatka bieži tinas miglā, kas nāk no jūras, un pāri pussalai brāžas spēcīgi vēji, bet dāsnie lieti un auglīgā vulkāniskā augsne rada piemērotus apstākļus bagātai augu valstij. Kamčatkā aug dažādas ogas, lekna zāle cilvēka augumā un krāšņas savvaļas puķes, no kurām var nosaukt, piemēram, Kamčatkas vīgriezes.

Gandrīz trešo daļu pussalas klāj akmensbērzu skrajmežs. Aso vēju plosīti un smagās sniega  segas liekti, šie koki izaug ar dīvaini izlocītiem stumbriem un ķeburainiem zariem. Lēnaudzīgie akmensbērzi ir neparasti izturīgi un ar saknēm turas zemē tik sīksti, ka spēj augt pat uz vertikālām klints sienām. Lapas bērziem sāk plaukt jūnijā, kad parasti vēl nav nokusis sniegs, un augustā tās jau dzeltē, vēstījot ziemas tuvumu.

Vulkāni, geizeri un karstie avoti

Kamčatka atrodas tā dēvētajā Uguns lokā — seismiski aktīvā joslā, kas ieskauj Kluso okeānu —, un tajā ir ap 30 darbīgu vulkānu. Kļuču sopka, kuras izteiksmīgais, simetriskais konuss paceļas 4750 metru augstumā virs jūras līmeņa, ir augstākais darbīgais vulkāns visā Eirāzijā. Kopš 1697. gada, kad pussalā ieradās pirmā krievu ekspedīcija, Kamčatkā ir reģistrēti vairāk nekā 600 vulkānu izvirdumu.

1975. un 1976. gadā plaisu izvirdumi Tolbačika rajonā radīja vairāk nekā 2500 metru augstu uguns stabu. Pelnu mākoņos plaiksnīja zibens atspīdumi. Izvirdumi nerimās gandrīz pusotru gadu, un tajos izveidojās četri jauni vulkānu konusi. Tolbačika izvirdums iznīcināja ezerus un upes, karstie pelni izdedzināja kilometriem meža, un lielas platības pārvērtās nedzīvā tuksnesī.

Par laimi, vairākums vulkānu izvirdumu Kamčatkā ir notikuši tālu no apdzīvotām vietām un nav prasījuši daudz cilvēku upuru. Tomēr pussalas viesiem ir jābūt piesardzīgiem, īpaši, ja viņi vēlas apmeklēt tādu vietu kā Nāves ieleju Kihpiniča vulkāna pakājē. Bezvēja laikā, galvenokārt pavasarī, kad sākas atkusnis, ielejā mēdz uzkrāties vulkāniskās gāzes, un tā kļūst par nāvējošu slazdu. Reiz tur tika uzieti desmit beigti lāči un arī daudzi mazāki dzīvnieki.

Aizraujošs skats paveras Uzona kalderā — milzīgā, iegruvušā vulkāna krāterī, kur mutuļo un kūp dubļu avoti un karsti ezeriņi, kas pilni krāsainām aļģēm. Tajā pašā apvidū atrodas arī 1941. gadā atklātā Geizeru ieleja. Daži no geizeriem sakarsēto ūdeni izšļāc ik pēc divām trim minūtēm, turpretī citi izverd ar vairāku dienu atstarpi. Šajās apbrīnojamajās vietās, kas atrodas aptuveni 180 kilometrus uz ziemeļiem no Kamčatkas centrālās pilsētas Petropavlovskas-Kamčatskas, tūristi var nokļūt ar helikopteru. Taču apmeklētāju skaits tiek stingri kontrolēts, lai nepieļautu, ka tiktu izjaukts trauslais ekoloģiskais līdzsvars. Rūpējoties par vietējām dabas bagātībām, sešas Kamčatkas vietas ir iekļautas Pasaules dabas mantojuma sarakstā.

 Kamčatka var lepoties ar neskaitāmiem karstiem avotiem, un daudzi no tiem ar savu patīkami silto ūdeni, kura temperatūra sasniedz 30—40 grādus, priecē Kamčatkas viesus un sagādā nelielu kompensāciju par ilgo un bargo ziemu. Ģeotermālā enerģija tiek izmantota arī elektrības ražošanai. Tieši Kamčatkā savulaik tika uzcelta Krievijas pirmā ģeotermālā elektrostacija.

Lāči, laši un ērgļi

Kamčatkā joprojām mājo ap 10 tūkstošiem brūno lāču. Šie dzīvnieki vidēji sver 150 līdz 200 kilogramu, bet tie var izaugt arī gandrīz trīsreiz lielāki, ja vien mednieki tos nenošauj. Itelmeņi, vieni no Kamčatkas pirmiedzīvotājiem, izturējās pret lāčiem ar lielu cieņu, un itelmeņu folklorā lācis ir attēlots kā viņu ”brālis”. Tomēr, kad pussalā parādījās šaujamieroči, ”brālībai” pienāca  gals, un tagad vides aizstāvji raizējas par Kamčatkas brūno lāču nākotni.

Lāči ir izvairīgi, tāpēc cilvēkiem tos ieraudzīt izdodas reti. Bet jūnijā, kad upēs sākas lašu nārsts, lāči lielā skaitā sapulcējas pie ūdens, lai mielotos ar zivīm. Viens pats lācis ir spējīgs vienā paņēmienā notiesāt vairāk nekā divdesmit lašu. Varbūt kādam šķiet, ka lāči ir negausīgi rīmas, taču jāņem vērā, ka šiem plēsējiem vasarā ir jāpaspēj uzkrāt pietiekamas tauku rezerves, lai iztiktu garajos, tukšajos un aukstajos ziemas mēnešos, kad tie, taupīdami enerģiju, guļ ziemas miegā savās migās.

Vēl viens lašu cienītājs ir baltplecu ērglis, karalisks putns, kura spārnu plētums mēdz būt ap divarpus metriem. Šī ērgļa pamatkrāsa ir tumši brūna, gandrīz melna, bet plecus rotā balti plankumi, un arī ķīļveidīgā aste ir spilgti balta. Patlaban ir atlikuši aptuveni pieci tūkstoši baltplecu ērgļu, un to populācija turpina samazināties. Tie ir sastopami vienīgi šajā reģionā un retumis arī ASV piederošajās Aleutu un Pribilova salās, kas ietilpst Aļaskas štatā. Ērgļi gadu pēc gada izmanto vienu un to pašu ligzdu, ko tie regulāri pielabo un nostiprina, tāpēc ligzda pamazām kļūst aizvien lielāka. Viena šāda ligzda bija sasniegusi trīs metru diametru un kļuvusi tik smaga, ka nolauza bērzu, kurā tā bija uzbūvēta.

Kamčatkas ļaudis

Mūsdienās vairākums Kamčatkas iedzīvotāju ir krievi, tomēr pussalā ir atlikuši arī vairāki tūkstoši pirmiedzīvotāju, no kuriem lielākā grupa ir korjaki, kas dzīvo galvenokārt Kamčatkas ziemeļos. Pussalā joprojām mājo arī tādas tautas kā čukči un itelmeņi, kurām tāpat kā korjakiem ir katrai sava valoda. Kamčatkas iedzīvotāji pamatā ir koncentrējušies apgabala administratīvajā centrā — Petropavlovskā-Kamčatskā. Pārējā pussalas teritorija ir ļoti reti apdzīvota, un lielākajā daļā ciemu, kas atrodas jūras piekrastē vai pie upēm, var nokļūt vienīgi pa gaisu vai ūdeni.

Kamčatkas ekonomikas pamats ir zveja, un iecienīts zvejas objekts ir lielie, sarkanie Kamčatkas akmenskrabji, kuriem attālums starp izplestu spīļu galiem pārsniedz pusotru metru. Izlikti pārdošanai uz tirgotāju galdiem, akmenskrabji vietējiem tirgiem piešķir eksotisku kolorītu.

Jehovas liecinieki kopš 1989. gada apmeklē Kamčatku, lai nodotos kādai īpašai ”zvejai”. Pildīdami Jēzus doto uzdevumu būt par ”cilvēku zvejniekiem”, viņi tālās Kamčatkas ļaudīm sludina labo vēsti par Dieva Valstību. (Mateja 4:19; 24:14.) Daži ir atsaucīgi uzņēmuši šo vēsti, un tagad arī viņi palīdz citiem iepazīt un pielūgt Radītāju, Dievu Jehovu, nevis viņa radību. Saņemot šādu palīdzību, daudziem vietējiem iedzīvotājiem izdodas pārvarēt izplatītās bailes no ļaunajiem gariem. (Jēkaba 4:7.) Viņi apgūst zināšanas no Bībeles un uzzina, ka nākotnē visa zeme tiks attīrīta no ļaunuma un ļauna darītājiem un būs ”tā Kunga atziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni”. (Jesajas 11:9.)

[Papildmateriāls/Attēli 18. lpp.]

GLEZNAINĀ KALDERA

Uzona kaldera ir sena vulkāniska ieplaka, kuras diametrs ir aptuveni 10 kilometru. Kā sacīts kādā Kamčatkai veltītā grāmatā, kalderas stāvo sienu ielokā var atrast ”itin visu, ar ko Kamčatka ir slavena”. Tur verd auksti un karsti avoti, burbuļus met dubļu vulkāni, dzidros ezeros mīt zivis un balti gulbji un apkārt zaļo bagāta augu valsts.

Grāmatā Чудеса земли Камчатки (Kamčatkas brīnumi) teikts, ka uz mūsu planētas grūti atrast otru tādu vietu, kur rudens būtu tikpat skaists, cik īss. Sarkanā tundra kontrastē ar bērzu lapu zeltu, un vietām no karstajām zemes dzīlēm laužas ārā baltu garaiņu stabi, kas krāšņi izceļas uz koši zilo debesu fona. Rīta agrumā var dzirdēt kā mežs ”dzied”, kad neskaitāmas sarmas klātas lapas, klusi tinkšķēdamas, krīt zemē un vēstī, ka ziema jau pie durvīm.

[Papildmateriāls 19. lpp.]

NĀVES EZERS

1996. gadā Kamčatkā atmodās kāds vulkāns, kas tika uzskatīts par aprimušu, un Karimas ezerā notika zemūdens izvirdums. Tas radīja 10 metru augstus viļņus, kas noslaucīja no zemes virsas mežu ezera krastos, un dažās minūtēs ūdens ezerā kļuva pārāk skābs, lai tajā saglabātos dzīvība. Tomēr ģeologs Endrū Logans raksta, ka pie ezera netika atrasti beigti dzīvnieki, lai gan piekrastei pāri brāzās katastrofāli viļņi un to pārklāja vulkāniskie pelni un citi izvirduma produkti. ”Cik zināms, pirms izvirduma ezerā dzīvoja vairāki miljoni zivju (galvenokārt laši un foreles),” stāsta E. Logans, ”bet pēc izvirduma ezerā vairs nebija nevienas dzīvas radības.” Taču daļa zivju varbūt tomēr neaizgāja bojā. Zinātnieki spriež, ka, iespējams, zivis sajuta kaut kādu briesmu signālu, piemēram, izmaiņas ūdens ķīmiskajā sastāvā, un centās glābties Karimas upē, kas iztek no ezera.

[Karte 16. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KRIEVIJA

KAMČATKA